Jau gads, kopš Liepājā, Klaipēdas ielā 96a, bijušās namu pārvaldes telpās darbojas Pensionāru dienas centrs. No sākuma tas bija projekts, bet no 1.jūlija tas ir Sociālā dienesta struktūrvienība. Pašvaldība finansē centra uzturēšanu un maksā vienas štata vietas algu.Sociālā dienesta direktore Iveta Pūķe par galveno uzskata, ka tā ir iespēja cilvēkiem būt kopā, satikties. Bieži vien cilvēki mūsu valstī staigā itin sadrūmuši. Dzīve nav viegla.

Kam centrs vajadzīgs?

Nav jāstāsta par to, cik grūti izdzīvot pensionāram ar pieticīgu pensiju. Bet kopāsanākšana cilvēkos rada daudz pozitīvu emociju, viņa novērojusi, atdod dzīvesprieku. Ja cilvēkam iet grūti un ja ir iespēja ar savu bēdu padalīties, paliek vieglāk. It sevišķi tiem, kuri jau ir gados un kuriem aktīvā dzīve – darba dzīve – vairs nav pieejama. Viņi apkrāvušies ar problēmām, nav apmierināti ar valdību, bet, runājot cits ar citu, viņi ierauga spēku, kas ir viņos pašos, ir pārliecinājusies Iveta Pūķe.

To var saukt arī par psiholoģisku atbalstu. Un to var sniegt ne tikai speciālisti. Nereti spēku dzīvot tālāk dod draugi, frizieri, paziņas. Pensionāru dienas centrā cilvēki cits citu papildina. Vieni stāsta anekdotes, sasmīdina citus, citi atkal prot mierināt, citi dot padomu.

Cilvēks centrā īstā centrā

Kad tika nolemts atbalstīt toreizējās Sociālā dienesta direktores Aijas Barčas ideju par šāda centra izveidi, Pilsētas domē izskanēja arī šaubas par tā lietderību. Visvairāk par to, kā jutīsies kopā sanākuši sveši cilvēki, vai viņiem būs par ko runāt, vai sapratīsies. Šīs bažas izrādījušās veltas. Un lielā mērā tas, pateicoties centra vadītājai Astrīdai Vērdiņai. Viņa ir cilvēks, kas deg par šo lietu un prot cilvēkus aizraut, ieinteresēt, atzīst centra apmeklētāji. Tas šādā centrā ļoti svarīgi, saka Iveta Pūķe, ka ir kāds, kas prot strādāt ar cilvēkiem, iedvesmot viņus pašiem ko darīt. Un tieši tāpēc centra darbība nav atkarīga no tā, vai pašvaldība kādu mēnesi var vai nevar iedot naudu kādam pasniedzējam, kas strādā ar cilvēkiem pasākumā.

Astrīda Vērdiņa prot uzrunāt cilvēkus, kas var ko dot centra apmeklētājiem, prot uzaicināt viņus uz pasākumiem tā, ka cilvēks nespēj atteikt, pārliecināt viņus, ka arī morāls atbalsts pensionāriem ir svarīgs, kā arī labs padoms kādā dzīves situācijā.

Svinīgajā pirmā darba gada svinību sarīkojumā centra apmeklētājiem dziedāja dziesminiece Austra Pumpure un viņas vadītais sieviešu invalīdu biedrības “Aspazija” ansamblis. Un, kā atzina Austras kundze, lai arī viņa centrā uzstājusies vairākkārt, viņai par to nemaksā. Bet viņa turp iet ar prieku, jo sapratusi, cik ļoti šiem cilvēkiem vajadzīgs tā sirsnība, ko sniedz dziesma, kas nāk no sirds un iet pie sirds.

Sociālais dienests ļoti augstu vērtē Astrīdas Vērdiņas darba stilu. Bet ne mazāk atzinīgus vārdus Iveta Pūķe saka par otru darbinieci – Nelliju Dzintarnieci. Viņas viena otru papildina, sader kopā, Astrīdas kundze ir straujāka, atraktīvāka, Nellijas kundze – klusāka, mierīgāka. Par abām uzrauga, lai labi būtu gan rokdarbniecēm, gan kāršu spēlētājiem, gan ceļotāju klubam, gan veselības pulciņa dalībniekiem. Arī to, lai sarīkojumi, uz kuriem aicina interesantus cilvēkus, noritētu jauki, lai būtu klāt arī kāds tējas malks. Tiesa gan, par to, ko likt galdā, rūpējas arī paši apmeklētāji. Visiem vēl prātā jaukais “Rasolu sarīkojums”, kad katra dāma galdā cēla pašas gatavotus salātus un apmainījās ar to gatavošanas receptēm. Un paši arī maksā trenerei, kas nodarbojas ar veselības pulciņu. Sociālo darbinieku pārliecība: ja pats ieguldi ko no sevis, tad viss ir daudz vērtīgāks nekā tad, ja viss tiek dots par velti.

Vietas pietiek visiem, kas vēlas darboties

Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka Pensionāru dienas centru tomēr apmeklē maz cilvēku. Tie ap divi tūkstoši apmeklējumu pirmajā darbības gadā kādam var šķist daudz par maz, ja zinām, ka Liepājā ir 25000 pensionāru. Bet dienas centra apmeklējums nav obligāts. Te nāk tie, kas uzdrošinās, kas grib darboties, kam nepietiek tikai ar televizoru mājās. Lielākā daļa no centra apmeklētājiem, kā parunājoties savā starpā atzina svētku dalībnieki, ir sievietes, kas palikušas vienas. Vīri citā saulē, bērni lieli, savā dzīvē. Viņas te meklē vienkāršas, cilvēciskas attiecības. Un arī atrod. Radniecisku dvēseļu cilvēki satuvinās, veidojas minikolektīvi, draugu pulciņi, kas sāk turēties kopā arī ārpus centra sienām. Un tas nav maz.

Tāpat kā tas, ka pulciņos atraisās interese par dzīvi. Piemēram, ceļotāju pulciņš. Tajā skatās diapozitīvus, klausās stāstījumus par tālām zemēm, kur varētu aizbraukt. Pat ja paši klausītāji tur vairs nekad neaizbrauks, interese par pasauli, vēlme to izzināt rada gribu dzīvot tālāk. Saprast, ka līdz ar pensijas gadu sasniegšanu vēl dzīve nav beigusies. Tas uzrunā arī tos cilvēkus, kuri iet uz centru, lai stāstītu un rādītu. Ja cilvēkā redzi dzīvotprieku, dzīvotgribu, prasmi ieraudzīt dzīvē arī pozitīvo, saka Iveta Pūķe, tad ir arī lektoru atsaucība. Jā, šā gada laikā paspēts jau sarīkot vairākas tuvākas ekskursijas – gan uz Lietuvu, gan tepat Latvijā.

Pašlaik tiek domāts, lai dienas centram piesaistītu kādu mediķi, kas varētu sniegt konsultācijas, kā sadzīvot ar vecumdienām. Asinsspiediena mērāmais aparāts jau iegādāts. Centra aktīvisti braukuši uz Kandavu un Cēsīm, lai iepazītos ar citu līdzīgu centru pieredzi. Un atklāts, ka tas, ko dara Liepājā, nemaz nav sliktāks kā citur.

Sociālajam dienestam ir iecere izveidot Liepājā vēl trīs līdzīgus centrus. Kad Pulkveža Brieža ielā atvērs vēl vienu sociālo dzīvojamo māju, tās pirmajā stāvā, iespējams, būs nākamais dienas centrs Karostas iedzīvotājiem. Kaut gan – arī Klaipēdas ielas dienas centra apmeklētāju starpā ir cilvēki no Karostas un citiem mikrorajoniem. Ja tāds centrs būs uz vietas, cilvēkiem nebūs jātērē naudiņa transportam. Tiem, kas dzīvo no pensijas, tam ir liela nozīme.

Arī par nopietno

Protams, cilvēkus satrauc arī nopietnākas lietas: kas notiek valstī, viņu pašu dzīves līmenis, iespēja to uzlabot. Tāpēc pat svētku brīdī neiztika bez runāšanas par šiem tematiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka klāt bija Pensionāru federācijas priekšsēdētāja Aina Verze. Cilvēkus interesēja, kāpēc tik strauji ceļas cenas, kāpēc tik milzīga starpība starp algām, kāpēc valdība nepilda solījumus, kas doti pensionāriem. Aina Verze atzina, ka arī pašiem pensionāriem jābūt aktīvākiem, aizstāvot sevi, un aicināja arī Liepājas pensionārus piedalīties mītiņā, kas 8.novembrī paredzēts pie Saeimas nama. Ierasties uz to, lai runātu ar pensionāriem, aicināti arī visu Saeimas frakciju pārstāvji.

Viņiem gribam atgādināt, sacīja Aina Verze, ka nākamā gada valsts budžets ir netaisns, neatbilst sabiedrības interesēm. Mēs izprotam visu smago situāciju, viņa uzsvēra, kas ir valstī, tāpēc pensionāru vienīgā prasība ir piemaksas pie pensijas palielināt ar nākamā gada 1.janvāri, jo cenas un tarifi aug, bet vairāk nekā 300000 cilvēku no 471000 pensionāru nemitīgi grimst arvien dziļākā nabadzībā. Pēc Ainas Verzes domām, nav valsts politikas, kas šos cilvēkus aizstāvētu. Tāpēc pašiem pensionāriem jāparāda, ka viņi vēl ir spēks, ka viņi nav puscilvēki vai ēnas, bet pilnvērtīgi cilvēki, kuriem pienākas cieņa.

Šīs paaudzes, kas pie varas, morāls pienākums ir aizsargāt vecāko paaudzi, uzsvēra Aina Verze. Un vispirms nodrošināt sociālo taisnīgumu, lai cilvēki darba tirgū netiktu diskriminēti pēc vecuma, lai valsts vara neuzskatītu, ka pensija nav darba alga, ka tiem, kas saņem vecuma pensiju, nedrīkst svītrot no pamatalgas neapliekamo minimumu. Ministru prezidents Aigars Kalvītis Pensionāru federācijai solījis, kas tas notiks līdz 2008.gada budžeta pieņemšanai, diemžēl šajā budžeta projektā to neredz. Netiek pildīts arī kāds cits solījums – nopietni palielināt piemaksas pie pensijām. Lai arī Pensiju speciālajā budžetā atlikumā ir 486 miljoni latu, piemaksām no nākamā gada 1.jūnija valdība nolēmusi atvēlēt tikai 2,7 miljonus.

Viņasprāt, tas, ka veidojas pensionāru centri, ir apsveicami, tie veidojas kā dziednīcas, kā svētnīcas, kur cilvēks neatkarīgi no tā, cik viņam ir grūti savā dzīvoklī, spēj pasmaidīt, ir laimīgs, ka viņa rokas var vēl ko interesantu veidot. Ka ir dzīvs cilvēks sabiedrībā. Tas ļoti nepieciešams apstākļos, kad virsroku ņem negatīvisms, depresija. Bet vismaz vecākajai paaudzei no tā ir jānorobežojas. Jo vecākā paaudze, viņasprāt, ir tā sabiedrības daļa, kas nes galveno garīgo spēku kopumā. Bez tās nevienai tautai nav nākotnes.

Līvija Leine,
“Kurzemes Vārds”

Astrīda Vērdiņa Liepājas Pensionāru dienas centru vada ar izdomu un azartu.