Šodien ir Līgo diena. Gan jau būsiet izlēmuši kur un kā to pavadīt, taču vairums portāla aptaujāto cilvēku atzina, ka vislabāk Jāņus sagaidīt ārpus pilsētas, laukos pie radiem, draugiem vai paziņām, izjūtot dabas spēku un smeļoties tās enerģiju.

Kādi ir piedzīvoti spilgtākie Līgo dienas vai Jāņu nakts mirkļi? Lasiet raksta turpinājumā!

Maģiskie vaiņagu un papardes zieda svētki

Baibas stāsts: “Kad tā padomāju, visi Jāņi tādā kā mozaīkas veidā dažādos gados un dažādās kompānijās… Bet parasti ir gan jāņuzāles un vainagu pīšana, gan siera siešana un dziesmu dziedāšana, gan saullēkta sagaidīšana un ar basām kājām brišana pa zāli un peldēšanos Abulā.

Bērnībā Jāņu svinēšana bija savādāka – noslēpumaināka, maģiskāka un ar Bigelbogelu – Laimes pūķi, kurš izlīda no pirtiņas, lai mums, bērniem, iedotu dāvaniņas.

Aizraujoši bija svinēt tad, kad tie vēl bija aizliegti līdz pat astoņdesmito gadu beigām. Kad mācījos Smiltenē, Jāņos – vesela jauniešu varza – dziedot staigājām pa apkārtējām mājām ar jāņuzālēm rokās un vaiņagiem galvā. Cilvēki bija tādi pārsteigti un iepriecināti, cienāja mūs ar pīrāgiem.

Liepājā Jāņu svinēšana vienmēr bijusi baigi forša – gan kopā ar kursabiedriem, gan ar ”Baļķiem” un ”Vēlavām”, jo man dikti patīk dziedāt un iet rotaļās. Kopā ar folkloristiem Jāņos ir daudz darba – jādzied vairākas dienas no vietas, un reizēm kāds arī samaksā par dziedāšanu. Reiz akadēmiju (tagad – Liepājas Universitāti) prezentējām Ungārijā tieši Jāņu dienā – dziedājām un rotaļās gājām ar portugāļiem, spāņiem, vāciešiem, leišiem un ungāriem, un tad sapratu, ka laikam jau tikai latvieši svin vasaras saulgriežus, un negribētos zaudēt šo skaisto tradīciju.

Par laimi, man Jāņi nekad nav bijuši šašliku un dzeršanas svētki, man tie ir maģiskie saulespuķu, vaiņagu un papardes zieda svētki (viena mana meita ir papardes zieds).

Tagad esmu Anglijā, Sanderlendā pie Ziemeļjūras, netālu no Ņūkāslas. Un diemžēl mani parastie svētki nesanāks, jo Anglijā aizliegts kurināt ar malku, kur nu vēl taisīt vietu ugunskuram. Vajadzēs pameklēt lāpas. Protams, te neviens neko tādu nezina. Pirms nedēļas manu puķu pļavu nopļāva, jāmeklē cita, kur jāņuzāles meklēt. Bet mana māsa atbrauks ciemos no Vidusanglijas – Lobras ar dēlu, un mēs iesim uz jūru un gaidīsim saullēktu ar jāņusieru, ko viņa teicās nopirkt poļu veikalā, kvasu, aliņu, pīrāgiem, lāpām un jāņudziesmām.
Šajā gadījumā man ļoti gribas mājās, Latvijā, un bezspēcībā raudāt, ka mana valsts mani izdzina no manām mājām… Bet esmu stipra latviete un dziedu par pacietību:

Pelēkaisi akmentiņi, nāc ar mani spēlētiesi,
Izspēlēju rudzu sieku pa vienai saujiņai.”

Svinēt aktīvi un latviskām tradīcijām

Leldes stāsts: “Lai izjustu īstu Jāņu garu jeb saulgriežu svētkus, kopā ar draudzeni izdomājām ne vien svinēt tos īstajā – īsākajā naktī 21.jūnijā, bet arī piedalīties īstā Jāņu tirgū. Tā, lūk, jau dienu iepriekš devāmies pļāvās, lasījām puķes, sējām pušķus, radinājām eko rotas un pat centāmies (kas arī draudzenei izdevās) siet īstu Jāņu sieru un pagatavot sviestu. Smaidīgas stāvējām tirgū starp daudzām konkurentēm, bet kādu brīdi jutāmies kā labākās, jo ne vien smaidījām, bet arī bijām tērpušās tautas tērpos, dziedājām un dejojām. Ar tirgošanos gan nu bija, kā bija, tādēļ no tirgus plača prasmīgi aizlaidāmies pirms nomnieks sāka ievākt naudu. Taču pēcāk tam sekoja īsta Jāņu nakts Rucavā ar tradicionālajiem ēdieniem, tautas dejām un saules apdziedāšanu, vārtu turēšanu. Tas bija skaists brīdis, ko vēlētos nolaupīt ik gadu un paturēt. Un, protams, Rucavas sievas, kas nepagura cauru nakti stāstīt par tautas tērpu svarīgumu un nepieciešamību. Šo visu īso nakti pavadīja arī Austras bērnu piedziedāts ugunskurs ar Imanta Kalniņa dziesmām. Tādi pagaidām ir vieni no maniem skaistākajiem piedzīvotajiem Jāņiem.”

Oskara stāsts: “Man patīk svinēt aktīvi: ar atrakcijām, spēlēm, pirtī iešanu, upi/dīķi, pļavu, knaušiem, sieru, alu, Ķekavas vistas gaļas desiņām, labiem draugiem, radiem un cilvēkiem. Uzskatu, ka visforšāk Jāņus mācēja svinēt mūsu vecvecāki. Reiz, pirms vairāk kā 10 gadiem, visa mūsu lielā radu saime sanāca kopā, lai kopīgi svinētu. Un toreiz bija lieliska iespēja izskatīt acis un izklausīt ausis. Jo mana ome, viņas māsa, brālis un draudzenes, dziedāja Jāņu dziesmas. Apdziedāja viens otru un tamlīdzīgi pa foršo uzvedās. Gāja ciemos pie kaimiņiem, pasvinēja tur un gāja tālāk. Kā šogad svinēšu? Tā kā dejoju tautas dejas, brīvprātīgi /piespiedu kārtā dejošu vienā pasākumā, un visticamāk tur palikšu arī uz balli. Klausīšos mūziku, dzeršu alu un mēģināšu būt pozitīvs.”

Īpašā dabas un cilvēka satikšanās

Mārtiņa stāsts: “Man bija tas gods pagājušos Līgo svētkus svinēt Austrijas galvaspilsētas Vīnes zaļumos, ko organizēja Austrijas Latviešu biedrība. Te nu ir jāsaka, ka svinēt vasaras saulgriežus ārpus Latvijas ir ļoti savādi. Tās ir pavisam citas sajūtas, jo, manuprāt, “modernais” latvietis ārpus savas dzimtenes to visu padarīšanu nespēj novērtēt. Kaut arī laikapstākļi bija ideāli, un īpašo viesu statusā bija aktieris Gunārs Āboliņš un latvju austrietis Stīvs Gulbis, kopības sajūta starp sanākušajiem cilvēkiem tā arī neizveidojās. Nezinu, kāpēc. Iespējams, to veicinājuši dažādi apstākļi pagātnē, piemēram, nedraudzīgums jeb viensētas princips, kas mūsu latvieša apziņā ir iespiedies patiešām dziļi. Varbūt tas atkarīgs arī no valsts mentalitātes. Svinēšana notika Donovas salas otrā galā tuvāk pie zaļumiem, ja tā nosacīti var teikt, katrs bija paņēmis līdzi savu ciema kukuli un sagatavojis kādu muzikālo sveicienu.

Ar šo nelielo stāstu vēlos pateikt, ka, neskatoties uz to, kurā pasaules malā mēs atrodamies, vasaras saulgrieži mūsu tautai ir ļoti nozīmīgi svētki. Daba ar cilvēku satiekas tik tuvu, kā nekad visa gada garumā.”

Kristas stāsts: “Laikam vienīgie Jāņi, kas man patika, bija bērnībā piedzīvotie, kad biju vēl maziņa. Dzīvoju Toma ielā, un tur mums bija tradīcija visiem kaimiņiem nākt laukā, un turpat pagalmā starp šķūnīšiem un pašu stādītām puķu dobēm svinēt. Mamma un kaimiņiene gatavojās, centās ar kulinārijas šedevriem viena otru pārspēt. Bija kaut kā feini, man sētā bija ko darīt, ar puikām visu ko štukojām. Pēc tam nāca laiki, kad man viss prieks par šiem svētkiem sabojājās, jo, tad kaut kā mērķis bija visiem piedzerties. Bija pat gadi, kad sēdēju mājās un skatījos televizoru. Neko negribējās.

Tagad kaut kā pēdējos gadus man nav bijis kur svinēt, nav bijusi tāda riktīga Jāņu sajūta… Nezinu, arī šogad man nav domu, kur svinēt. Tur vajag ģimeni, lustēšanos un darīšanu. Mūsdienās visi kaut kur triecas, kaut steidz pirkt, ķert un grābt, bet svētku īstā būtība jau ir pavisam citur. Man kaut kā to īsto svētku sajūtu gribētos kādreiz saķert… Kad es nevis triecos pa veikaliem, bet esmu kopā ar tiem cilvēkiem, kas man šķiet vistuvākie un no kuriem nav jābaidās sagaidīt nezin kādas zamaškas un kuru priekšā nav jāizliekas.”

______________

Portālā liepajniekiem.lv šonedēļ jautājām, kā svinat Jāņus. Vairums – 47 procenti respondentu – atbildēja, ka dodas pie dabas, bet 25 procenti tos atzīmē mājās, 7 procenti apmeklē kādu publisku pasākumu. Daudzi – 21 procents aptaujāto – Jāņus nesvin vispār.