Visā pasaulē aktuāls ir jautājums, kā samazināt to atkritumu daudzumu, kas noguldāmi poligonos. Gan Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM), gan atkritumu apsaimniekotāji un iedzīvotāji uzsver, ka tas iespējams, pārdomāti ražojot, tirgojot un pērkot dažādas preces, kā arī šķirojot atkritumus. Formula ir vienkārša: jo mazāk to būs mūsu konteineros, jo mazāk arī pasaules okeānos.

Ražotājs, tirgotājs, patērētājs

VARAM valsts sekretāra vietniece vides aizsardzības jautājumos Alda Ozola uzskata, ka šī ir nesaraujama ķēdīte, lai mazinātu atkritumu daudzumu. “Ražotājiem ir noteiktas prasības, kādam produktam jābūt. Ir svarīgi, lai tad, kad, piemēram, putekļu sūcējs vai mobilais telefons kļūst nederīgs, ierīci var sadalīt pa sastāvdaļām, pārstrādāt un ražot kaut ko citu. Eiropas Savienībā tiek apspriestas ekodizaina prasības, ka precei jābūt pārstrādājamai tā, lai pārstrādes laikā vidē nenonāktu kaitīgas vielas.

Būtisks ir preces iepakojums. Pārvadājamo iepakojumu – kartona kastes, koka paletes – var labi izmantot atkārtoti vai pārstrādāt. Lielāka problēma ir ar pašu preci, piemēram, plēvē pa vienam iepakotiem gurķiem, augļiem un ogām, kur iepakojums veido lielāku svaru nekā prece. Tirgotāja atbildība ir mudināt pircēju padomāt, vai plastmasas maisiņš tiešām ir vajadzīgs, lai tajā ieliktu banānu ķekaru,” A. Ozola atgādina, ka ES, arī Latvijā, pieņemti likumu grozījumi, kas drīzumā aizliegs plastmasas maisiņus izplatīt bez maksas. “Ir lietas, ko var izdarīt ar izglītošanas kampaņām, bet ir brīdis, kad jāķeras pie aizliedzošiem instrumentiem, pasakot, nē, šo mēs nelietosim, lai nerastos nopietnas vides problēmas.”

Svarīgi – šķirot

Speciāliste uzsver, ka svarīga atkritumu samazināšanā ir to šķirošana katrā mājsaimniecībā, īpaši – bioloģisko atkritumu nodalīšana no citu veidu iepakojuma: “Ja iepakojums ir sasmērēts ar pūstošiem produktiem, to pārstrādāt ir grūtāk un dārgāk.” Valdība ir apstiprinājusi, ka no 2021. gada atkritumu savākšanas punktos obligāti būs jāatrodas atsevišķam konteineram bioloģiski noārdāmajiem atkritumiem. Jau tagad atsevišķi jābūt konteineriem stiklam, kartonam, plastmasai.

Atkritumu apsaimniekotāji novados atzīst, ka daudzu šķirojamo atkritumu frakciju atdalīšana nav rentabla, atkritumu šķirošana izmaksā dārgi, jo, piemēram, konteiners ar tukšām piena pakām piepildās ilgā laikā, bet, aizvedot nodot, par to tiek saņemta niecīga samaksa. A. Ozola: “Ražotājam, kas laiž produkciju apritē, ar likumu noteikts pienākums nodrošināt, ka tiek savākti un pārstrādāti 60 – 70 procenti iepakojuma. Sašķirotā materiāla tirgus gan ir globāls. Latvijā PET pudeles, arī citus plastmasas veidus pārstrādā, bet skārdenes un kartons nonāk Lietuvā, Polijā, Vācijā. ES valstis mēģina uzlikt dažādus nosacījumus, lai otrreizējās izejvielas tiešām tiek izmantotas preču ražošanā. Piemēram, Nīderlandē ir “Philips” rūpnīca, kurā ražo putekļu sūcējus no otrreiz pārstrādātas plastmasas.”

Tas ir bizness

Jautāta, vai nelieliem uzņēmumiem, kas apsaimnieko atkritumus, ir paredzēts valsts atbalsts, A. Ozola atzīst: “Gada sākumā apsaimniekotājiem bija iespēja piedalīties konkursā uz valsts līdzfinansējumu, lai izveidotu dalītās vākšanas punktus. Latvijā ir prasība, ka uz katriem 600 – 700 iedzīvotājiem jābūt vismaz vienam dalītās vākšanas punktam. Atsaucība nebija pārāk liela. Konteineri gan nav tas dārgākais. Procesā ir konkursi, kuru mērķis ir attīstīt pārstrādi. Komunālajam uzņēmumam būtu jāpārskata tarifi, atceroties pieeju: kas nešķiro, tas maksā vairāk.

Noglabāt poligonā atkritumus kļūs aizvien dārgāk. Šobrīd likme par tonnu ir 25 eiro, pirms diviem gadiem tā bija uz pusi zemāka, bet 2020. gadā būs 50 eiro par tonnu. Ja ir dārgi apglabāt, tad kļūst interesanti kvalitatīvi sašķirot, lai dārgāk pārdotu, jo atkritumi ir bizness. Pašvaldībai un valstij ir pienākums tehniski radīt iespēju iedzīvotājiem atkritumus šķirot, bet iedzīvotājiem jābūt saprotošiem un cītīgi jāšķiro. Vācijā divas paaudzes izaugušas ar šo apziņu, viņi dzīvi citādāk iedomāties vairs nespēj.”

Gan par maksu, gan bez tās

Arī Kuldīgas novadā atkritumu šķirošana tiek popularizēta jau gadus desmit. Ar šķirojamiem konteineriem apgādātas privātmājas, kuru īpašnieki izteikuši interesi, pieejami atkritumu šķirošanas laukumi. Sākumā šķiroto atkritumu konteinerus izveda bez maksas, bet tas atkritumu apsaimniekotājam nesa zaudējumus. Šogad par šķiroto atkritumu izvešanu iedzīvotājiem ir jāmaksā, bet cena ir zemāka nekā par sadzīves atkritumu konteineru. Tomēr daļu no privātmāju īpašniekiem tas pamudinājis no šķirošanas atteikties. Uzņēmums “Kuldīgas komunālie pakalpojumi” (KKP) finansiālu apsvērumu dēļ vairs nebrauc pēc šķiroto atkritumu konteineriem uz lauku sētām, tādējādi izraisot iedzīvotāju neapmierinātību. Tomēr vēl aizvien šķirotos atkritumus bez maksas var nodot dalītās savākšanas punktos, kas atrodas gan pilsētā, gan pagastu centros. KKP Tehniskās bāzes un atkritumu apsaimniekošanas daļas vadītājs Kaspars Poriķis sola, ka drīz arī privātmāju iedzīvotājiem tiks piedāvāti atsevišķi konteineri stiklam. “Paši esam uztaisījuši šķiroto atkritumu līniju, pieņēmām darbā mehāniķi. Tas atvieglo darbu šķirotājām, ļauj smalkāk sadalīt atkritumus pa frakcijām,” uzsver K. Poriķis.

Ar mīļo mugursomu

Pagaidām Latvijā vizuāli vēl neredzam atkritumu kalnus jūrā, bet analīzes rāda, ka mikroplastmasas gabaliņi ūdenī ir. Tos apēd zivis, tie nokļūst barības ķēdē, un mūsu izmestie atkritumi atgriežas mūsu organismā. “Radīto atkritumu daudzums visā Eiropā pieaug. Latvija vēl atrodas šī saraksta beigās. Gadā uz iedzīvotāju radām ap 400 kilogramu atkritumu. Sabiedrības attieksme mainās, atvērti vairāki “zero waste” veikali, kuros iepērkas, ņemot līdzi savu burciņu, pārtikas kastīti. Izpratne par vides jautājumiem aug,” atzīst A. Ozola.

Arī kuldīdznieki Anna Klīvere un Dāvis Līcītis ar bērniem Paulu un Teodoru atkritumus šķiro. Anna atzīst, ka atkritumu samazināšanas jautājums viņai šķiet ļoti svarīgs: “Man fizioloģiski nepatīk tā sajūta, ka miskastē samests viss kopā. Es redzu, cik ļoti daudz atkritumu rodas mūsu ģimenē. Tas, ka veikalā katrs mazākais nieciņš ir iepakots, notiek diezgan nesen, bet vidē jau tagad efekts ir graujošs, tādēļ atkritumi ir jāšķiro. Bērniem šķirošana patīk, viņi to uztver kā spēli – labprāt placina tukšās pudeles. Mums ir dārziņš, bioloģiskos atkritumus kompostēju, pārējos šķirotos lieku vienā konteinerā, kaut vajadzētu dalīt smalkāk. Papīru, kas nav laminēts un glancēts, sadedzinām krāsnī. Esmu gājusi uz veikaliem, kur tas iespējams, pēc piena, krējuma, biezpiena ar savu stikla taru. Uz veikalu parasti dodos ar savu mīļo mugursomu – tas ir ērti, un nav jāņem kārtējais plastmasas iepirkumu maisiņš. Ja somu nepaņemu, tad noteikti iepirkumus lieku papīra maisā, ko pēc tam izmantoju virtuvē, lai liktu šķirotos atkritumus. Pērkot augļus, nekad tos nelieku maisiņā. Pat, ja tie ir pieci apelsīni, salieku uz slīdošās letes, un kasiere nosver,” uzskaita Anna. Bet viņas draudzene, piemēram, šovasar Ventmalā salasījusi niedres, izbalinājusi tās citrona sulā, un tagad bērniem ballītēs ir ekoloģiski salmiņi. Vēl no polietilēna maisiņiem var izvairīties, sašujot tādus no smalka tilla. Tie neko nesver un lietojami vairākkārt. Savukārt pārtikas plēvi var aizstāt ar audumu, kas noklāts ar bišu vasku. “Tie, kam tīra vide rūp, to visu uzskata par pašsaprotamu. Tas ir tāpat kā ar piesprādzēšanos mašīnā, bērnu autosēdeklīšiem un riteņbraucēju ķiverēm,” pārliecināta Anna.

UZZIŅAI

* 27 1,5 l PET pudeles pēc pārstrādes nodrošina tekstilšķiedru vienam polārajam džemperim.

* 2015. gadā Eiropā savāca un pārstrādāja 1,8 miljonus tonnu PET pudeļu. Tie bija tikai 59% no visām plastmasas pudelēm tirgū.

* Viena atkārtoti lietojama ūdens pudele aizvieto vidēji 73 pudeles, ko Eiropā katru gadu patērē viens cilvēks.

* 690 dzīvnieku sugas ir apdraudētas plastmasas piesārņojuma dēļ.

* Plastmasas pudeles katru gadu ir jūras atkritumu topa desmitniekā.

Avots: organizācija “Zaļā brīvība”

PIELIKUMS “NOVADI ZAĻO” TAPIS AR LATVIJAS VIDES AIZSARDZĪBAS FONDA FINANSIĀLU ATBALSTU.