Kaut vai ielikt logus

Līdzfinansējuma konkursu kultūras pieminekļu saglabāšanai Liepāja organizē kopš 2015. gada, paredzot finansējumu seno ēku izpētei, būvprojektu sagatavošanai, pašas ēkas vai tās būvdetaļu restaurācijai.

Kopumā līdzfinansējuma programmā 2023. gadā tika iesniegti 13 projektu pieteikumi.

Atskatoties uz iepriekšējiem gadiem, katrā konkursā bijuši 26–28 pretendenti, pastāsta Liepājas būvvaldes kultūras pieminekļu aizsardzības inspektoreIlze Bernāte.

”Sākot ar pandēmijas laiku un arī pērn saistībā ar starptautisko situāciju, kas ietekmēja būvniecību, ir vērojams kritums. Būvniecības izmaksas ir sadārdzinājušās,” viņa skaidro aktivitātes mazināšanos.

To ēku īpašnieki, kuri programmā pieteikušies agrāk un izpildījuši visus nosacījumus, lai varētu uzsākt restaurāciju (ir veikta arhitektoniski mākslinieciskā izpēte, izstrādāti būvprojekti), tagad varētu ķerties pie finansiāli ietilpīgākās daļas.

”Tas katram individuāli izvērtējams, jo pašvaldības līdzfinansējums nav simtprocentīgs, ir jāiegulda sava daļa. Acīmredzot tas ir problemātiski, to norāda arī pieteikumu skaits,” saka I. Bernāte.

Lai arī process sabremzējies, viņai ir gandarījums par tām mājām, kuru īpašnieki raduši iespējas izstrādātos būvprojektus realizēt. Ja ekonomisko apstākļu dēļ pie realizācijas netiek, noteikumi neparedz sankcijas par to un katrs savu iespēju robežās var veikt darbus mazākā apjomā, kaut vai nomainīt ēkā logus.

”Labs piemērs ir dzīvojamā māja Tirgoņu ielā 22. Tai izstrādāja restaurācijas būvprojektu, bet nebija iespēju to realizēt, un komerctelpu īpašnieks kafejnīcai ”Sakta” pēc būvprojekta izgatavoja atbilstošus vitrīnu logus ļoti labā kvalitātē. Ēka Palmu ielā 7, kurai izstrādāts restaurācijas būvprojekts, šogad var īstenot tikai ārdurvju restaurāciju, bet īpašnieki plāno darbus turpināt,” min I. Bernāte.

Ķeroties klāt vecajām ēkām, bieži atklājas nepieciešamība pēc papildu darbiem, un tas ir klupšanas akmens, jo atkal jāspēj atrast un piesaistīt jaunu finansējumu un iekļauties termiņos.

Lineļļa un kaļķis pagrabā

Tas, ar ko sākt atjaunošanu, atkarīgs no ēkas tehniskā stāvokļa. ”Tur, kur cilvēki dzīvojuši un mīt joprojām, ēkas ir uzturētas salīdzinoši labi, taču ir tādas, kuras 30 gadus nav sagaidījušas savu saimnieku. Tur jāsāk ar tehniskā apsekojuma atzinumu, ar būvinženiera slēdzienu.

Apdzīvotā mājā katrs saimnieks redz, kura ir tā lieta, kas jāveic.

Pieteikumi gadu gaitā rādījuši, ka jāsāk ar jumtu, jo, izstrādājot pilnu būvprojektu, pieļaujams darbus sadalīt pa kārtām. Ar jumta restaurāciju sāka Peldu iela 36 un Peldu iela 38, Republikas iela 26/28, Bāriņu iela 31 un 28. Kad tas izdarīts, var ķerties klāt skaistākajai daļai – fasādei,” stāsta I. Bernāte.

Pērnvasar dibinātā Liepājas Restaurācijas centra vadītājs un vēsturiska nama Bāriņu ielā 24 īpašnieks Ivars Pilips-Matisons arī uzsver vērīga un atbildīga saimnieka lomu un nosauc vienu no saviem vadmotīviem – katram īpašniekam vai pārvaldniekam jābūt kompetentam savas mājas vajadzībās.

”Restaurācija pēc būtības nebūtu nepieciešama, ja īpašums regulāri tiktu uzturēts tehniski labā stāvoklī – atjaunots fasādes krāsojums, regulāri salabota lietus ūdens noteku sistēma. Katras šādas mājas pagrabā būtu jābūt vietiņai, kur nolikt lineļļu, kaļķi, mālu, kādus koka gabalus, no kuriem izgatavot protēzes, dažas bundžas ar fasādes krāsu.

Restaurācija ir pēdējais glābiņš īpašumam,”

viņš pauž.

Liepājā pamazām atdzimst arī tādas vēsturiskās ēkas, kuru īpašnieki nepretendē uz pašvaldības finansējumu, bet izmanto savus līdzekļus. Pilsētbūvniecības pieminekļiem pieļaujama gan atjaunošana, gan pārbūve, saskaņojot ar Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldi, atzīmē I. Bernāte.

”Par saviem līdzekļiem cilvēki parasti izvēlas atjaunošanu, jo restaurācijā tomēr svarīga ir gan materiālu saderība, gan izmantotā būvlaikam raksturīgā tehnoloģija. Tā prasa lielākus ieguldījumus, specifiskus materiālus un meistarus ar atbilstošu kvalifikāciju, kas, protams, sadārdzina izmaksas, tomēr ieguvums ir tāds, kā kultūrvēsturiska ēka būtu pareizi jāsaglabā.

Protams, apbūves noteikumos ir prasības, kas ēkas īpašniekam jāievēro, tomēr restaurācijas programmā cilvēki ir motivētāki darīt pareizi,” secina inspektore.

”Labi, ja var saglabāt arī oriģinālās detaļas, tomēr tad, ja ēka ilgstoši bijusi pamesta un neapsaimniekota, ir svarīgi, lai tā nepazustu kā apjoms.”

I. Pilips-Matisons otro vasaru rīko restaurācijas meistarklases, mācoties un darot pats, un ļaujot pieredzi gūt arī citiem interesentiem.

”Lielākais drauds vēsturiskajiem namiem Liepājā ir ātrā būvniecība un ātrie materiāli, kas īsā laikā nožūst, sacietē, aizsargā utt. Man ir tāda hipotēze, ka pati restaurācija nav dārgāks process kā mūsdienu būvniecība. Restaurācija rit ilgāk, darba stundu ir vairāk. Salīdzinot meistaru darba izmaksas, starpība veidojas par sliktu restaurācijai,” viņš norāda.

Ļoti labs piemērs esot Parka paviljons,

kur būvnieks ”UPTK” ļoti rūpīgi un skrupulozi strādāja, izmantojot būvdetaļas no vecām mājām.

”Namam, kas ilgi bijis neapdzīvots, vissvarīgākais ir to izžāvēt, jo klimats tajā vienāds ar apstākļiem ārā. Nevar uzreiz no ārpuses apmest un tad cerēt, ka nebūs nekādi sāļi vai izsvīdumi. Nama izžāvēšana prasa laiku, kas daudzos gadījumos maksā naudu. Liepājas Restaurācijas centra gadījumā tas nemaksā naudu,” saka ēkas saimnieks.

”Process ir ieguvums. Ja es gribētu tūlīt laist iekšā īrniekus vai rezidentus, tad būtu būtiski, cik ātri to izdaru. Man vēl ir četri gadi, samērīgs laiks, lai to paveiktu.”

Ritenim jākustas ātrāk

Pārsvarā līdzfinansējuma konkursā pieteiktas dzīvojamās ēkas, taču ir arī komerciālām vajadzībām izmantojamas ēkas, piemēram, Kuršu iela 2, kur atjaunots jumta dakstiņu segums, restaurēta veranda un fasāde.

”Bāriņu ielā 31 ir brīnišķīga ēka, kur šobrīd vienai telpai ir restaurācijas līdzfinansējums, tur paredzēta keramikas darbnīca. Viens no kritērijiem konkursā ir objekta pieejamība sabiedrības apskatei. No publiskās ārtelpas visiem labi apskatāmi jumti un fasādes, bet iekštelpām vērtējam to, vai pēc tam tās būs sabiedrībai apskatāmas,” stāsta I. Bernāte.

Viņa uzskata, ka, salīdzinot ar citu pieredzi,

pašvaldības atbalsts ir pietiekami labs,

taču svarīga ir arī katras ēkas īpašnieka aktivitāte un uzņēmība darīt.

Liepājas Restaurācijas centrā cilvēki vēlas konsultēties, izrāda interesi par meistarklasēm, taču pagaidām process iekustas lēni, spriež I. Pilips-Matisons.

”Domāju, ka gada laikā centrs ir guvis atpazīstamību, arī Liepājas Kultūras balva ir iegūta. Gribētu, lai tas ritenis kustas ātrāk, jo mans mērķis ir starptautiskas meistarklases un rezidentūras jau Eiropas kultūras galvaspilsētas gadā. Lai līdz tam nokļūtu, vajadzīgs kopīgs darbs ar pašvaldību, tikai individuāli vien to nevar sasniegt,” viņš saka.

I. Pilips-Matisons iepriekš pētījis, ka daļa pašvaldības atbalsta saņēmēju ir namu apsaimniekotāji, kas paši visdrīzāk nenāks mācīties, bet izdarīs pasūtījumu darbu veikšanai.

”Ja runājam par privātajiem īpašniekiem, tad ir jautājums, vai ir vēlme un vajadzība? Piemēram, Linda Ozoliņa, kurai vectēvs Miķelis Golts atstāja māju, bija šeit. Ar laiku interesei vajadzētu palielināties, bet šogad uz meistarklasēm piesakās vidēji pusotrs cilvēks,” viņš atklāj.

Regulārs pieskāriens

Koka slēģu restaurācijas meistarklasē liepājnieks Rūdolfs Brikmanis nokļuvis nejauši, jo pieteikusies mamma, bet nav tikusi. Vecākiem ir dzīvokļi vecā mājā Uliha ielā, un arī laukos prasmes varētu noderēt, spiež puisis.

Viņš uzzinājis, kā vispār restaurēt koku, arī to, kas ar koku notiek pēc laika, ko var atjaunot un ko nevar. ”Liekas, nav jau koks nemaz tik izturīgs, tomēr var nostāvēt simt un divsimt gadu. Ļoti patīk tā smarža un enerģija. Koka restaurācija prasa daudz pacietības,” zina R. Brikmanis.

Aneti Konu uz durvju restaurēšanas meistarklasi atvedusi patika pret vecu māju durvīm. ”Ejot garām, vienmēr šķiet, ka ar tām taču kaut ko varētu darīt, bet mājas jau nepieder man. Tāpēc pieteicos uz meistarklasi, domāju, vismaz varēšu pieskarties, kaut ko padarīt,” saka jauniete.

Viņa nopirkusi koka skapi, kuram pati mēģinās restaurēt dažas detaļas.

Restauratoru nepietiekamība ir visas Latvijas problēma,

atzīmē I. Bernāte.

Līdzīgi arī būvniecībā – nav daudz tādu meistaru, kas specializējušies senāku ēku atjaunošanā. ”Tomēr pieredzējušu meistaru sniegtais rezultāts ir tā vērts, lai pagaidītu ilgāk uz darbu pabeigšanu,” viņa saka.

Speciālistu trūkuma risināšanā būtu jāskatās izglītības sistēmas virzienā, rosina I. Pilips-Matisons. Restauratorus māca Kuldīgā un Jelgavā, Liepājas mākslas vidusskolā agrāk bija šāda programma.

”Skola var pieprasīt un atvērt jaunas programmas, kuras jau ir valstiski atzītas. Liepāja ir koka un mūra arhitektūras pilsēta, vēsturiskajā centrā ir simtiem māju, kuram regulāri vajadzīgs pieskāriens,” viņš uzsver.

Viņaprāt, restaurācija pašlaik esot pārvērtēta kā īpašs, dārgs un nepieejams process. ”Ar Restaurācijas centru es vēlos mainīt šo priekšstatu, tāpēc daudzas lietas vispirms iemācos un tad daru pats. Nākamgad varēšu pieteikties restauratora kvalifikācijas iegūšanai Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldē. Katram kvalifikāciju nevajag, bet šeit pasākumu ciklā katrs vismaz var saprast, kas viņa mājai vajadzīgs, un uzturēt to tādā stāvoklī, lai nebūtu jārestaurē,” pauž I. Pilips-Matisons.

Vienots skatījums uz vecpilsētu

Kārlis Heniņš, Kuldīgas novada pašvaldības Restaurācijas nodaļas restaurators

Kuldīgā par vecpilsētas kultūrvēsturiskā mantojuma autentiskuma saglabāšanu gādā pašvaldība, veicot konservācijas un restaurācijas darbus atbilstoši mūsdienu prasībām un konsultējot iedzīvotājus par ēku saglabāšanu un uzturēšanu.

Domāju, ka tas, ka pašvaldība ņēmusi procesu savās rokās, uzlabo kopējo situāciju. Noteiktie apbūves normatīvi un noteikumi rada vienotu skatījumu uz vecpilsētu, kas vairāk tuvojas Eiropas līmenim.

Iespējas atjaunot vēsturiskās ēkas katrs īpašnieks vērtē pēc sava finansiālā stāvokļa.

Kas bagātāki, tie grib īstenot ēkas kopēju vīziju, citi dara tik, cik var atļauties. Varbūt restaurē vienu logu vai izgatavo kopiju pēc vēsturiskiem paraugiem, jo amatnieka darbs ir laikietilpīgs un maksā daudzreiz dārgāk, salīdzinot ar jauna standarta plastmasas loga ielikšanu.

Iedzīvotājiem notiek dažādi izglītojoši semināri, un mēs vienmēr esam atvērti – palīdzam un konsultējam. Vietējiem, kas šeit jau ilgus gadus dzīvo, protams, izpratne ir augusi. Kāds neķeras klāt, bet cits meklē iespējas, arī pieteikties pašvaldības līdzfinansējumam vai fondu līdzekļiem. Ja nomainās īpašnieki vai īrnieki, viss atkal jāstāsta no jauna.

Kopumā cilvēki ir zinoši. Ja nezina, kā logu nomainīt, tad vismaz zina, ka plastmasas logi nedrīkst būt un jumta logus nevar likt.

Uzziņai

Liepājas pašvaldības līdzfinansētie projekti 2023. gadā

Atbalsts ēku restaurācijas būvdarbiem: Zivju ielā 2A noliktavas restaurācija, Bāriņu ielā 24 fasādes restaurācija, F. Brīvzemnieka ielā 26 ēkas fasāžu restaurācijas 1. kārta, K. Valdemāra ielā 16 verandas restaurācijas 1. kārta, Republikas ielā 26/28 ēkas fasādes restaurācijas 3. kārta, Dzintaru ielā 14 fasādes restaurācija un Peldu ielā 36 ēkas fasādes un jumta restaurācijas 2. kārta.

Atbalsts būvdetaļu restaurācijai: Bāriņu ielā 24 divu logu restaurācija, K. Valdemāra ielā 16 kāpņu telpas paneļu restaurācija, Tirgoņu ielā 15 un Palmu ielā 7 ārdurvju restaurācija.

Atbalsts ēkas arhitektoniski mākslinieciskajai izpētei vai restaurācijas būvprojekta izstrādei: Bāriņu ielā 24 tiks izstrādāts dzīvojamās ēkas restaurācijas būvprojekts, Tirgoņu ielā 15 – veikta ēkas tehniskā apsekošana un kāpņu telpas arhitektoniski mākslinieciskā izpēte, Zivju ielā 10/12 – ēkas tehniskā apsekošana un fasāžu arhitektoniski mākslinieciskā izpēte un Kūrmājas prospektā 15 un 17 – ēkas fasāžu restaurācijas būvprojekts.

Līdzfinansējuma summa ir 137 070,34 eiro, ko veido sākotnēji budžetā paredzētie 25 tūkstoši eiro, papildus piešķirtie 80 985,45 eiro no saņemtajām dividendēm, bet 31 085,89 eiro būs no atgūtajām summām no iepriekšējos gados nerealizētiem projektiem.

Avots: Liepājas būvvalde

Nodarbības Liepājas Restaurācijas centrā

No 24. līdz 30. jūlijam – meistarklase kaļķa mūra atjaunošanā.
No 21. līdz 23. augustam – centra gada jubilejas pasākums un meistarklase vēsturisko logu atjaunošanā.

Es domāju tā: Kuras ēkas Liepājā vajadzētu atjaunot?

Sandis Pēcis – aktieris:

– Viss atkarīgs no tā, kā būvnieks uztver šo ”vēsturisko atjaunošanu”, jo ir gadījumi, kad ēkas tiek atjaunotas, bet netiek saglabāta vēsturiskā vērtība. Ja atjaunošana notiek ar pašvaldības līdzfinansējumu, tad labāk to darīt mājai, kura nes labumu pilsētai. Man šķiet, ka būvnieki ļoti skaisti un akurāti izdara viņiem uzdoto darbu. Viennozīmīgi būtu jāatjauno ēkas, kuras piesaista tūristus ar savu vēsturisko nozīmīgumu. Pašvaldībai vajadzētu pārskatīt īpašuma nodokļus, jo šobrīd dzīvojam, tā teikt, labāk nekā Rīgā, ņemot vērā īres cenas.

Juris – liepājnieks:

– Neesmu par to aizdomājies. Būtu jauki, ja ņemtu par piemēru vēsturisko kafejnīcu ”Teika” un pēc tāda principa atjaunotu kādu ēku vai kultūrvietu. Celt jaunu un lielu namu kā ”Lielais dzintars” nebūtu vērts.

Aija – pensionāre:

– Konkrēti nemācēšu pateikt, bet par labu piemēru varu minēt Hoijeres kundzes namu. Noteikti būtu jāsaglabā koka arhitektūra, jo atbraucējus, piemēram, lietuviešus, piesaista restaurētā apbūve.

Aiva – liepājniece:

– Ļoti skaisti atjaunotas ēkas ir Bāriņu ielā. Principā visā pilsētā ir daudz atjaunotu ēku. Noteikti būtu jāsakārto kāda no lielajām, senajām ēkām.

Renāte – liepājniece:

– Precīzu adresi diemžēl nemācēšu pateikt. Es ar interesi vēroju skaistās privātmājas, veco laiku vasarnīcas, bet, tā kā tās pieder privātīpašniekiem, tad atjaunošana gulstas uz viņu pleciem. Piemēru noteikti varētu ņemt no atjaunotajām koka ēkām, kas Liepājai ir liela vērtība, un nav manīts, ka kaut kur būtu izmantotas greizas krāsas.