Ziema, kas neierasti joprojām met lokus janvārim, makšķerniekiem rada divējādas izjūtas. Citi priecājas par to, ka šogad atklātos ūdeņos bada pātagas iespējams vicināt krietni ilgāk, bet bļitkošanas cienītāji arvien drudžaināk raugās kalendārā, baidoties ledus kārtu tā arī nesagaidīt. Lai nu kā, arī šādos laika apstākļos katrs sevi cienošs makšķernieks spēj atrast veidu, kā baudīt šo vaļasprieku un, protams, nepalikt tukšā.

Ja makšķernieku aprindas nebūtu pārsteigusi ziņa, ka tikko kāds makšķerēšanas entuziasts Mareks Leitis, par mānekli izmantojot gumijas zivtiņu, no Ventas dzīlēm spējis izvilināt 110 centimetru garu un 21,8 kilogramus smagu zaļsvārci, tādējādi gāžot gandrīz 18 gadu vecu Latvijas rekordu (iepriekšējā Latvijas rekordlīdaka, kas 1989.gadā tika pieveikta Unguru ezerā, bija 139 centimetrus gara un svēra 19,56 kilogramus), tad rudens un ziemas pirmā mēneša copi varētu nosaukt par blāvu. Jo šobrīd ir grūti atrast kādu zivju sugu, kas kostos puslīdz regulāri – reizēm trāpās pa kādai veiksmīgai copei Liepājas ezera ūdeņos un arī Baltijas jūras piekrastē, kur no ziemelīša mājās dažkārt varēja pārnest pa kādai plekstei un, kā atzinuši daži makšķernieki, arī pa mencai.

Makšķernieku copi sāļajos ūdeņos gan krietni vien iespaido mainīgie laika apstākļi, kas galvenokārt saistās ar stipru vēju un pamatīgām lietavām, tādējādi izslēdzot iespēju nodarboties ar piekrastes amatierzveju. Pēdējā laikā īsos sprīžus, kad Dabas māte tomēr ļauj izbaudīt makšķerēšanas burvības uz Ziemeļu mola, entuziasti nekavējoties dodas turp un izmanto tās lietderīgi. Vienā no retajām reizēm par to pārliecināties izdevās arī “Kurzemes Vārdam” – makšķernieku nebija tik daudz, kā to varēja vērot pavasarī bušu drudža laikā, kad par labāku vietu zem saules vajadzēja cīnīties ne tikai ar vietējiem copmaņiem, bet arī ar mūsu dienvidu kaimiņiem lietuviešiem. Tomēr arī šoreiz uz mola skanēja latviešu, krievu un lietuviešu valoda, un, cik varēja noprast, ne velti, jo ikvienam lomu spainītī bija pa vairākām plekstēm.

Dodoties saldūdens zivju meklējumos, atkal prātā nāk Liepājas ezers un tajā mītošās zaļsvārces, kas pērn – rudenim netipiski – bija pieteikušas sava veida bada streiku, sagandējot ne tikai svētdienas makšķernieku nodomus, bet arī pieredzējušu copmaņu kvēlākās ilūzijas. Pēc iepriekšējo gadu pieredzes varētu šķist, ka makšķerniekiem vienkārši nav veicies, meklējot īstās copes vietas. Tomēr apstiprinājums tam, ka rudenī Liepājas ezerā vienkārši neķērās, ir notikušās spiningošanas sacensības, kas pulcēja gandrīz 200 makšķernieku. Copēt gribētāju bija daudz, tie bija zinoši, bet viņu lomi, saudzīgi izsakoties, bija vāji, kaut arī sacensību laikā ievērojamā ļaužu masa burtiski pārķemmēja lielāko daļu ūdenstilpes. Nesen gan paklīda runas, ka ezerā atkal sāk ķerties līdakas, tomēr tas laikam kārtējo reizi bija tikai tāds mirkļa uzplaiksnījums, kas beidzās, praktiski nesācies, jo pēdējā laikā copmaņi biežāk mājās pārrodas tukšām somām. Tiesa, makšķernieks ar to ir interesants, ka viņa vēlmes tik viegli neapslāpēsi, gluži pretēji – tās vērsies plašumā arī tad, ja kārotais mērķis netiks sasniegts ne pirmajā, ne arī otrajā piegājienā.

Šim gadalaikam neierastā gaisa temperatūra, kas pēc Celsija skalas spītīgi turas virs nulles visu diennakti, bez šaubām, kaitina zemledus makšķerēšanas cienītājus, kas pērn šajā laikā jau droši soļoja pa aizsalušo Liepājas ezeru un nodevās salaku jeb stinšu zvejai, kā arī dziļāk ezera iekšienē ķēra citu sugu zivis. Pērnā ziema bļitkošanai izvērtās ļoti labvēlīga un lomiem bagāta. Galvenokārt tās bija jau minētās stintes, kas piesaistīja lielāko copmaņu uzmanību. Ja ķērās labi, dažubrīd izturīgākie makšķernieki uz ledus pavadīja neskaitāmas stundas un tikai nākamajā rītā ar pirmajiem saules stariem devās mājup.

Šoziem laika prognoze neko labu nesola, tādēļ pastāv liela varbūtība, ka mūspusē bļitkošanas entuziasti paliks bez sava vaļasprieka. Kā pastāstīja makšķernieki, salakas jau esot sākušas ceļu uz nārsta vietām Liepājas ezerā ietekošajās upēs, tam pierādījums esot noķertās zaļsvārces, kuru barības saturā manītas šīs sālsūdens zivis. Lai cik kāri bļitkotāji būtu uz stintēm, viņiem nāksies paļauties uz to, ka mūspusē tomēr agru vai vēlu būs ziema ar salu, un tad jau arī lomi nekur nezudīs.

Miks Kuncītis,
“Kurzemes Vārds”

Spiningošanas cienītājiem siltais laiks joprojām ļauj cerēt uz lieliem līdaku lomiem. 

Veiksmīgākajiem copmaņiem, kas par savu copes vietu izvēlējušies Ziemeļu molu, vienā piegājienā reizēm gadās arī pa divām butēm.