Vairāk nekā 250 dziedošu un dejojošu ļaužu, kas sevi pieskaita pensionāru, nevis vecu ļaužu šlakai, vakar bija sabraukuši un sanākuši Liepājas Pedagoģijas akadēmijas ēkā. Ne jau lai mācītos. Bet lai pierādītu, ka būt pensionāram nenozīmē būt nīgram aizkrāsnē tupētājam un šķidras putras strēbējam. Ka būt pensionāram nozīmē būt staltam, iznesīgam, talantīgam. Ka tas nozīmē prast gan dziedāt, gan dejot, gan draiskāku skatienu apkārt palaist, vai kāds šķelmacis vai jautrgalvīte nav gatavi jaunai draudzībai.

Koncerts sākās ar kopēju skanīgu dziesmu, kas tā arī saucās “Mēs nākam pie jūras ar dziesmu”. Un jau pirmās taktis apliecināja – Kurzemes pensionāru sadziedāšanās un sadancošanās svētki ir vajadzīgi un gaidīt gaidīti. Jo kā citādi piespiedīsi sevi brist uz kultūras namu vai skolu, lai mēģinātu skaņas un ritmus, vārdus un atbalsis. Nīcas “Nīcrozes”, Grobiņas “Tev”, Otaņķu etnogrāfiskais ansamblis, Priekules “Zilais lakatiņš”, Kuldīgas “Rumbiņas”. Un vēl, un vēl. Mirdzošas acis, gadi nomesti kaut kur akadēmijas pirmā stāva foajē, kājas, rokas un sirds ritmam līdzi dzīvo. “Jā, žēl,” saka visa šā milzu pasākuma organizētāja, Liepājas Pensionāru dienas centra vadītāja Astrīda Vērdiņa, “ka tie pieci Skrundas zēni ar gripu nolikās. Viņi allaž mācēja garu ar dziesmu tā uzmest, ka jautrības vilnis uzplaiksnījis nerima līdz pat rīta gaiļiem.” Bet arī bez viņiem ir kas dzied. Kaut vai Rucavas kapela “Paurupe” – skan, ka kājas pašas nesas dejā. Rau, Liepājas Sarkanā Krusta dāmas klaji deklarē katram, kas ņem pretim: “Tev mana sirds!” Kaut patiesībā savu sirdi un dvēseli katrā līdzatvestajā dziesmā un dejā jau ikviens kopā sanākšanas dalībnieks ielicis. “Ir jau grūti, nav jau viegli dzīvot šajā pasaulē,” – tā skan dziesmā. Un ir arī patiesībā. Bet tāpēc jau tādas kopā sanākšanas vajadzīgas, lai to kopsmagumu vieglāku padarītu un kaut uz dažām stundām malā noliktu, un ar dziesmas, vārdu vai dejas melodijas vieglumu mirkli apsegtos.

Protams, vakar sarīkojumā bija daudz apdāvināšanās un sacīja labus vārdus. Cits citam dāvāja ziedus, lielākus un mazākus simboliskus žurku bērnus, bet Pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks Gunārs Ansiņš atnāca ar diviem milzu kliņģeriem. Lai tiek gan žurkulēniem, gan svētku dalībniekiem.

 Kas notiks tālāk? Kurzemes pensionāri secināja, ka ir tā sadziedājušies, sadancojušies un savstarpēji samīlējušies, ka ir gatavi savu Kurzemes pensionāru hercogisti dibināt. Tas notiks 22.martā Kuldīgā, kultūras namā, pulksten 13. Un tad jau atkal būs klāt visi, kas grib un var ar dziesmu mūžu nodzīvot.

Līvija Leine,
“Kurzemes Vārds”

“Kā to pirmo toni uzdos, tā tā balle skanēs,” pārliecināta Liepājas Pensionāru dienas centra vadītāja Astrīda Vērdiņa (pirmā no labās).