liepajniekiem.lv
Emocijas – uz āru
Baku savaldzina. Austrumu Parīze, kā to dēvēja pirms 100 gadiem, Aizkaukāza Dubaija, kam tā līdzinās šodien.
Tur vienmēr vējo. Silts gaiss visu nakti, un Kaspijas piekraste zeltainās gaismās. Arhitektūras brīnumi. Skaisti, mierīgi cilvēki. Tiesa, kādā vakarā viņi galvaspilsētu uzvārīja.
Bija sagaidīti prezidenta vēlēšanu rezultāti kaimiņzemē Turcijā – uzvarēja Erdogans, un cilvēki līksmoja. Domāju, ielās izgāja ne tikai Baku dzīvojošie turki, bet arī azerbaidžāņi, jo valstis ir cieši saistītas ne tikai ģeogrāfiski.
Ļoti daudzi jaunieši brauc uz Turcijas augstskolām studēt, pēc tam paliek tur dzīvot. Tāds ir arī kāds gids, kurš Ankaras Universitātē studējis valodas un Turcijā jau pavadījis labu laiku. Nebūtu atgriezies, ja vien ne mamma, kas sauca dēlu atpakaļ.
Bet mamma azerbaidžāņu ģimenē ir īpašs cilvēks, kas apmīļo un satur kopā.
Kas tur tovakar darījās! Automašīnu straumes pīpināja, pa to logiem izkārušies cilvēki ar sarkani baltiem karogiem māja un izkliedza saukļus. Pilsēta zumēja. Vislabākā sajūta bija iziet šai trokšņu upei cauri, kad tā apstājās pie luksoforiem.
Tovakar latvieši būtu varējuši trakot līdzi, jo tā bija diena, kad Pasaules hokeja čempionātā Latvijas komanda izcīnīja bronzu!
Vēl ilgi pēc pusnakts bija dzirdams, kā centrā svin. Klusa bija vien vecpilsēta aiz mūra. Jā, jā, tās pašas ieliņas un nami, un durvis, kas filmā “Briljantu roka”. Un joprojām tādas pašas; slavenajā “čort paberi!” vietā ierīkota kafejnīca “Briljantu roka”, bet ārpusē fotogrāfija – filmas kadrs ar Andreju Mironovu sēdus uz ielas.
Var noglāstīt bruģi, uz kura viņš paslīdēja, pielikt roku viduslaikiem, bet tie tur visapkārt – mošejās, medresēs, austrumu pirtīs, Shirvan Shah pilī…
Zeme deg, ūdens gāžas
Stāvot uz viesnīcas mazā balkona, var vērot Baku no augšas. Pasaka! To spilgtāku dara vien Azerbaidžānas granātābolu vīns.
Lejā ap viesnīcu – mazas būdiņas, piekrauti pagalmi, elektrības vadu mudžekļi, vistas un gaiļi – galvaspilsēta bez grima, bet tālāk – modernā Baku.
Var redzēt to daļu, kurā trīs torņi, simboliskas liesmas, uz kurām mainījās attēli un gaismas. Tajās dienās Azerbaidžānas karoga krāsas mijās ar hokejistiem.
Kāpēc liesmas? Tāpēc ka naftas zeme. Tās iegulas gan atrodas tikai nelielā daļā Kaspijas jūras piekrastē. Tur nepaguruši dienu un nakti pumpē naftas sūkņi.
Nevar pamanīt, vai joprojām virs tiem ir liesmas strūkliņa, bet kādreiz tāda bija.
Gar naftas ieguves laukiem jābrauc, lai nokļūtu Janardagā, vietā, kur mūžīgi degošs kalns – aktīvais dabasgāzes avots. Un redzams, kā izskatās, kad zeme deg.
Tur ir pustuksnesis, taču visā valstī tik daudz atšķirīgu apstākļu, kādi vien dažādos kontinentos.
Var nonākt arī zaļumā kā Latvijā. Tur sagaida negaiss, kas mazās pilsētiņas ielas pārvērš par upēm. Lietus sāka gāzt ceļā uz vietējo lielveikalu ko nopirkt vakariņām. Nu piespiedu pauzē bija laiks apskatīt tirdzniecības vietu.
Vienā galā smaržoja pēc svaigas maizes, izrādījās, ka tur ceptuvīte. Maizniekmeistars, atspiedies pret leti, vēroja, kā tuvojos, gatavs izpildīt pircēju iegribas, ja tādas būs. “Vai jums ir arī mazāka izmēra maize?” “Jā, ir,” viņš teica un atnesa tieši tādu pašu. Bet siltu.
Viņi nav viltīgi tirgotāji. Un nepavisam ne tādi, kuri rauj aiz piedurknes iekšā savās bodītēs.
Kādā lauku ciemā garšvielu tirgotājam mazā burciņā – safrāns. Jāpērk! Tomēr manatu pircējam tikpat kā nav, jo tikko iegādāti saldumi ciemkukulim. “15,” vīrietis nosauca cenu. Cenšanās atcerēties, cik pircējam varētu maciņā būt mainīja cenu – “10,” skan bažas, ka pircējs aizies.
Makā tikai pieci. “Nu, vismaz sešus…” tirgotājs nedroši bilda. Tik gan bija. Tā garšvielu, kas kļuvusi retums, var nopirkt par mazliet vairāk nekā trīs eiro.
Uz kāpnēm ielas malā
Šaurajā viesnīcas ielā sieviete sēdēja uz lieveņa koku paēnā pie apavu darbnīcas, savas darbavietas. Uzreiz atsaucās.
Džamila pastāstīja, ka klientu pietiek un ar nopelnīto ir mierā, kaut gan veselības dēļ labāk būtu palikt mājās, nevis strādāt, taču iztikšanai jāpelna nauda. Pensijas laiks vēl nav pienācis.
Dzīvo viena, jo visi radinieki aizbraukuši uz ārzemēm, bet viņa nebrauktu, pat ja varētu. “Es bez Baku nespētu,” teica 60 gadus vecā sieviete.
Džamila stāstīja par tradīcijām, ka
azerbaidžāņu meitenes joprojām līdz kāzām neskuj kājas un neizrausta uzacis.
Parasti ģimenē noteicošais vārds ir vīrietim, jo viņš arī pelnītājs, bet pasaules vēsmas šīs tradīcijas retinot. Līdzīgi esot arī ar tagadējo Valsts prezidentu Ilhamu Alijevu.
“Viņa tēvs Geidars Alijevs bija super! Sava galva uz pleciem, pats izpildīja to, ko teica. Bet dēls jau vairs nav lēmējs viens, viņa galvu groza sieva,” teica Džamila.
Geidars bija Baku redzams daudzviet, jo viņa simtās jubilejas gads, bet, kurš gribēja, mierīgi varēja to nemanīt. Attēli virsū neskrēja.
Vakarā, atgriežoties no pastaigas pa zeltaino Baku promenādi, Džamila sastopama citā vietā; viņa sēdēja kopā ar jaunu sievieti uz kāpnēm pie nama, kurā veterinārā klīnika.
Savukārt tā bija otras sievietes darba un arī dzīvošanas vieta. Sarunājoties un vērojot abas vadīja laiku.
Pa durvju spraugu iekšā un ārā gāja kaķi, tie visi piederēja veterinārārstei. Viņa pastāstīja, ka
kaķiem Baku ir īpašs statuss un tie cieņā, bet suņi, kuri klaiņoja, izķerti.
Un tā arī bija – kaķi snauduļoja gan uz UNESCO aizsargātiem seniem mūriem, gan kafejnīcās pie apmeklētāju kājām, bet suņus nebija redzami.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.