Latvijas Republika dzimusi vēlā, skarbā rudenī, gluži kā šis vakars. “Varbūt tāpēc mūsos ir tāds spīts cīnīties par brīvību un nosargāt to, lai arī kādas vētras ietu pāri,” – tā teica pasākuma vadītāji Latvijas Republikas proklamēšanas dienai veltītajā pasākumā Rožu laukumā.

Liepājas pilsētas galva Uldis Sesks savā uzrunā tautai citēja laikraksta “Kurzemes Vārds” 1919. gadā rakstītos vārdus, kā atgādinājumu liepājniekiem, ka apņemšanās ņemt valsti savās rokās, spēku un stabilitāti guva tieši Liepājā, kur pusgadu darbojās Latvijas pagaidu valdība. “Šis laiks pagājis kā sapnis – darbā, cīņā, uztraukumā, sāpēs, gaidās un beidzot skaļās gavilēs!” U. Sesks aicināja apzināties brīvības vērtību un cīnīties par idejām ar cilvēcisku cieņu, jo “mēs pasauli redzam tādu, kādi esam mēs paši, tādu, kādu mēs to ar savām domām un sapņiem veidojam”. 

Starp svētku dalībniekiem ir arī Juris Raķis, Latvijas patriots un vēsturnieks. Viņš bilst, ka šī tradicionāli ir tumša diena, bet no tumsas cēlusies gaisma. “Auseklis reiz teica viedus vārdus, kuri izskan manā mīļākajā latviešu kora dziesmā – “Gaismas pils” – “Tumsa krita, gaisma ausa, augšā cēlās gaismas pils!” – tā ir mūsu brīvā Latvija,” stāsta Juris. Šī diena viņam ir svētki. Diena, kad viņš nedomā par ķibelēm. Svētki pēc pasākuma Rožu laukumā turpināsies mājās, kur uz galda uzklāts balts galdauts un deg sveces nacionālajās krāsās, un vēdera priekiem Jura pagatavotās, kā viņš pats smejas, – nacionālās kotletes. Pēc mirkļa jau himna un vīrs kļūst nopietns – dziedot līdzi, atdod godu valstij. 

Asaras notrauc kungi gados – Arnolds un Māris, viņi bijuši izsūtīti. Vīrieši priecājas par jauno paaudzi, kuri sanākuši sumināt valsti. “Es biju izsūtīts uz Sibīriju – mūsu cīņa bija tur, atgriezāmies, kad Latvija jau bija brīva valsts,” stāsta Arnolds.

Tepat arī jaunsargi, formastērpos un sarkanbaltsarkanajiem karogiem rokās. Artjoms stāsta, ka svētku pasākumā vēl spēcīgāk izjūt kopības un patriotisma jūtas: “Esam visi viena tauta. Man tas ir ļoti nozīmīgi, jo Latvija ir mana dzimtene un mans pienākums ir to sargāt un darboties tās labā.” 

“Iļģu” pavadījumā jautri dzied un priecājas Daila ar savu ģimeni. Viņi jau notiesājuši svētku vakariņu cepeti, un skandinājuši tautas dziesmas. Tepat arī Lauris, Dailas dēla draugs. Viņš ir gluži kā ģimenes loceklis, jo puiša mamma devusies peļņā ārzemēs: “Es gan nebraukšu prom no Latvijas, man nepatīk svešumā. Kad mamma varēs atrast darbu šeit, noteikti atgriezīsies,” stāsta jaunietis. 

Pasākuma nobeigumā visu valsts svētku dalībnieku acis vērstas augšup, kur traucas ugunspuķes un lejā krīt gluži kā zvaigznes rudenī – mūsu, brīvās Latvijas, debesīs.

Laura Drēziņa