Liene Kupiča
"Kurzemes Vārds"
Kaut arī laika gaitā strādāts pie tā, lai vairāk dakteru ar sarkanajiem deguniem dotos pie bērniem arī reģionu slimnīcās, tomēr Liepājā palikuši tikai divi – meitenes Pindu un Pepī.
Papildspēki nenāktu par ļaunu, pauž Dr. Pindu, kurā iejūtas liepājniece Linda Ulāne.
Panākt uzmanības novēršanu
Grobiņnieces Elizabetes astoņgadīgais dēls Kristiāns pirms trim gadiem ārstējās Liepājas slimnīcā. Bija jāpaliek dažas dienas, jo puisītim bijis diezgan stiprs laringīts.
Bērns vienmēr bijis bailīgs, satikšanās ar mediķiem pat visikdienišķākajās situācijās zēnam radījušas bailes. Kur tad nu vēl, ja jāpaliek vietā, kur visapkārt mediķi, un tās nav mājas.
“Kristiāns vienu dienu bija sakreņķējies, skumjš, ļoti gribēja mājās, negribēja ēst, arī zāles iedot bija grūtības. Un tad gar palātas pusatvērtām durvīm parādījās klauns. Jāatzīst, ka dēls no sākuma nobijās, tomēr viņam radās interese, kas tagad būs, kas notiks. Bērns ļoti izmainījās, darbojās līdzi, un pēc tam jau bez problēmām visu varējām sarunāt,” atceras mamma.
“Dēls no palikšanas slimnīcā atceras tieši šo brīdi – kad klauni darīja jocīgas lietas,”
ar smaidu atceras mamma.
Linda pastāsta, ka klauni ne tikai uzmundrina bērnu pirms manipulācijām vai kādas vajadzīgas darbības veselības labā, bet arī tajās piedalās un iesaistās.
“Liepājas slimnīcā ārstējās puisītis, kurš bija guvis apdegumus, viņam bija apsēji. Bērns tādā vecumā, ka neko nesarunāsi, jo viņam ir bail. Ārstiem ir jādara savs darbs, bet, lai darāmais tiktu paveikts ātri, maksimāli maz sāpīgi mazajam, klauni ļoti palīdz. Dakteri jau arī cenšas iesaistīties, lai novērstu uzmanību, bet viņu kā mediķu darbs ir palīdzēt fiziski, viņiem jābūt stingrākiem, jāpietur.
Mēs bijām klāt apsēju nomaiņā. Diezgan skaļi uzvedāmies – ja puika skaļāk iebļāvās, mēs – tāpat pretim. Domājām, kā mediķi reaģēs uz mūsu uzvedību? Bet viss bija kārtībā! Jo zēnam bijām raisījuši interesi par to jampadraci, ko esam radījušas.
Bērns vairs nav koncentrējies manipulācijai, bet dzīvojas ar mums, mūsu pasaulē, nepretojas, jo uzmanību velta mums,”
pieredzē dalās Linda.
Vēl bijuši gadījumi, kad klaunu meitenes piedalās fizioterapijas procedūrās, kur klauni noderīgi pat tādā niekā, lai bērniņš paceltu un noturētu galvu.
Vai, kad mazais jāstumj cauri nodaļai, reizēm jākļūst par apsargiem, jo gultā taču pārvadā ļoti svarīgu pacientu!
“Tas ir kaut kas, kas ienācis slimnīcā, bet ir ārpus slimnīcas realitātes. Kaut kas pilnīgi nepareizs,”
skaidro Linda.
“Liepājā ir salīdzinoši maz smago slimību gadījumu. Smagākie un onkoloģijas pacienti parasti ir Rīgā. Liepājas slimnīcā ik pa laikam ir guļošie bērni, kuri uz pasauli reaģē citādi. Tās ir mums drošās palātas.
Kādreiz mums prasīja, kāpēc ejam, ja uz mums nereaģē? Mēs neatpazīstam bērna reakcijas, jo salīdzinām, kā reaģē mūsu bērni. Taču īpašajiem bērniņiem arī ir reakcija, tie ir acu skatieni, mīmika, izmaiņas balsī, radītajās skaņās. Šie bērniņi mūs neizsūtīs ārā,” emocionāli stāsta Linda.
“Un vienlaikus klauns pacientiem ir vienīgais, ko var izsūtīt no palātas. Mediķus un vecākus nevar. Taču, izsūtot mūs ārā, mēs tādējādi ļaujam bērnam novadīt emocijas, kas sakrājušās, slimojot vai saņemot ārstēšanu,” viņa skaidro.
Mācībās – puņķi un asaras
Lai par dakteri Klaunu kļūtu, ir jāiztur atlase un jāiziet īpašas apmācības.
“Mācības bieži norit ar puņķiem un asarām, jo mums pašiem ir jāiziet cauri visu emociju varavīksnei.
Īpašs mirklis ir, kad satiec savu iekšējo klaunu – kas tu būsi un kāds,” atklāj Linda.
“Man ir pieredze no pusaudžu gadiem, kad tika organizētas nometnes bērniem ar invaliditāti. Mana mamma tur strādāja, pēc tam jau pati piestrādāju, tāpēc man ir pieredze saskarsmē ar bērniem, kuriem ir īpašas vajadzības, kuri izskatās un uzvedas citādi. Mans vadmotīvs bija interese par šo klaunu būšanu, to pieredzi, ko varu gūt, ko varu iedot no sevis,” turpina Linda.
Viņas pamatdarbs ir mācību vadīšana neformālajā izglītībā, darbs ar jaunatni, kā brīvprātīgā darbojas arī ar jauniešiem ieslodzījumā.
“Dakteru Klaunu darbs nav pilnībā brīvprātīgs, par to ir neliela samaksa. Pamatdarbs tas nemaz nevarētu būt, jo ir ierobežojums, ka uz slimnīcu pie pacientiem drīkst iet ne biežāk kā trīs reizes nedēļā. Tas ir tāpēc, lai neizdegtu, mēs paši sev nenodarītu pāri.
Neesam jau nekādi supervaroņi – zem klauna maskas esam cilvēki ar emocijām,”
norāda Linda.
Stāsts ir arī par vecākiem. “Ar kolēģi Jeļenu Aleksandrovu jeb dakteri Pepī apciemojām meitenīti ar cerebrālo trieku, spēlējām melodijas, saucām viņas vārdu. Un tajā brīdī daktere Pindu pieslēdza Lindu. Ieraudzīju, ka vecāks ir tik aizkustināts par savu bērnu. Tas mani var salauzt. Tad atkal jāieslēdz dakteris Klauns,” atklāj speciāliste.
Uzziņai
– Līdz 31. maijam “Rimi” veikalos var iegādāties sarkanos klauna degunus – visa summa tiek novirzīta dakteru Klaunu darbam bērnu slimnīcās.
– Vienlaikus organizācijai “Dr. Klauns” nozīmīgi ir regulāri ziedojumi, kas ļauj ilgtermiņā plānot darbu.
– Latvijā ir 35 profesionāli dakteri Klauni.
