Līva Hammonda
"Kurzemes Vārds"
Dažiem pietiek ar īsu atbildi, citi grib zināt vairāk. Un tad vecākiem rodas jautājums – cik daudz stāstīt, kā to izstāstīt un vai bērns tam vispār ir gatavs?
Vienkārša saruna ar īstajiem vārdiem
Visdrošākais kompass ir pats bērns. Ja viņš jautā: “Kā bēbītis tur nonāca?”, – nevajag varbūt uzreiz steigties ar gariem stāstiem par anatomiju. Pietiek tikai ar vienkāršu skaidrojumu, piemēram: “Mamma un tētis kopā radīja mazulīti, un tagad viņš aug mammas puncī.”
Pirmsskolas vecumā ar to pat varētu būt gana. Skolas vecuma bērniem var izstāstīt jau vairāk – ka bērniņš rodas no divām šūnām, kas satiekas – viena mammas un otra tēta.
Vecākiem nav jāatliek atbildes un nenoteiktu laiku, ja šie jautājumi šķiet neērti vai nepatīkami. Kad jautā – atbildam.
Bērniem nav vajadzīgi gari medicīniski termini, bet arī pārāk liriski apzīmējumi var radīt mulsumu.
Svarīgi, lai lietas un ķermeņa daļas tiktu sauktas īstajos vārdos, piemēram, “dzemde”, “olšūna” un “sperma”. No šiem vārdiem nav jābaidās – tie ir tikpat normāli kā “roka”, “kāja”, “auss” vai “elkonis”.
Vecākiem nereti šķiet, ka viņi nebūs gatavi atbildēt uz bērna jautājumiem. Ir vērts sagatavoties – izpētīt bērniem paredzētās grāmatas, ilustrācijas un video materiālus.
Jo drošāk vecāki jūtas paši, jo mierīgāk un pārliecinošāk viņi spēj sarunāties ar bērnu. Sagatavošanās ļauj izvairīties no mulsuma un palīdz sarunai notikt dabiski.
Ko darīt, ja bērns nejautā?
Ir bērni, kas nekad tieši nepajautās, kā rodas mazuļi. Tas nenozīmē, ka viņiem nav intereses – iespējams, viņi jau kaut ko ir dzirdējuši bērnudārzā, skolā vai no draugiem.
Šādā gadījumā vecāki paši var uzsākt sarunu, piemēram, kopā lasot grāmatu vai skatoties gaidāmā brāļa vai māsas ultrasonogrāfijas attēlu.
Labāk, lai bērns informāciju saņem no vecākiem, nevis no nejaušiem avotiem, kur tā var būt sagrozīta.
Arī mūsu ģimenē saruna par to, kā rodas bērniņš, kļuva par aizraujošu un reizē smieklīgu piedzīvojumu.
Kad ar meitām – 7 un 4 gadus vecām – lasījām grāmatu par bērnu rašanos, tajā bija attēloti un aprakstīti gan līdzīgie, gan atšķirīgie ķermeņa aspekti starp zēniem un meitenēm.
Kad vēlāk pajautāju: “Nu, kādas tad ir atšķirības starp zēnu un meiteni?”, – jaunākā meita ar pilnu pārliecību atbildēja: “Skropstas! Zēniem tās ir īsākas, bet meitenēm garākas.”
Grāmatā par skropstām nebija ne vārda, bet bērna uztvere parādīja, cik ļoti viņa skatās uz pasauli ar savām acīm.
Šādi mirkļi atgādina, ka bērnu izpratne vienmēr būs unikāla un reizēm pavisam negaidīta. Vecāku uzdevums ir nevis labot, bet pieņemt šos novērojumus kā vērtīgu sarunas sākumu.
Fui, tas ir tik pretīgi!
Arī citiem vecākiem gadās amizanti brīži. Mana draudzene stāstīja, ka viņas vecākais dēls, tolaik astoņgadīgs, reiz tieši pajautājis: “Kā rodas bērni?”
Vecāki nolēma neslēpties aiz pasakainiem tēliem vai mīkstinātiem vārdiem, bet apsēdināja dēlu un izstāstīja visu, kā tas patiesībā notiek. Bez izpušķojumiem – tikai īstie vārdi un īstie notikumi.
Puisis pacietīgi noklausījās, bet tad saviebās un teica: “Fui, tas ir tik pretīgi! Un jūs to darījāt trīs reizes!?” (Ģimenē ir trīs bērni.)
Pēc brīža viņš vēl piebilda ar nelielu aizlieguma pieskaņu:
“Bet jaunākajam brālim, lūdzu, nestāstiet. Viņam ir tikai trīs gadi, viņš vēl nav gatavs!”
Šis piemērs labi parāda, ka bērni uztver dzirdēto pa savam – reizēm ar humoru, reizēm ar nelielu šoku, bet tas nav nekas slikts. Tā ir normāla reakcija.
Svarīgākais – bērns saņēma skaidru, patiesu atbildi, nevis izvairīšanos, stāstu par puķītēm un sēkliņām vai “kādreiz vēlāk” atstāstus.
Drošā vidē un atklāti
Svarīgi ir saprast – runāt par ķermeni un tā pārmaiņām nav vienreizējs notikums, bet gan ilgstošs process. Vienu reizi atbildēt uz jautājumu nepietiek, jo bērnam augot rodas arvien jauni jautājumi.
Labākais, ko vecāki var darīt, ir radīt vidi, kur bērns zina – es varu pajautāt un man atbildēs.
Atklātas sarunas ģimenē palīdz veidot uzticēšanos.
Ja bērns no mazotnes pierod, ka uz viņa jautājumiem atbild godīgi, tad arī pusaudža gados viņš biežāk dalīsies ar savām domām un problēmām.
Vecākiem ir iespēja kļūt par drošāko informācijas avotu, kas pasargā bērnus no pārpratumiem vai maldīgiem priekšstatiem.
Runāt ar bērniem par ķermeni un dzimumdzīvi var nebūt viegli, bet tas ir viens no svarīgākajiem vecāku uzdevumiem.
Atklātība, pacietība un gatavība uzklausīt ir atslēgas vārdi. Bērniem nevajag perfektas lekcijas, viņiem vajag patiesību un drošības sajūtu, ka viņu jautājumi tiks uzklausīti un atbildēti.
Un, ja reizēm bērna reakcija ir smiekli vai izsauciens “fui!”, tas tikai parāda, ka viņš ir bērns – un tas ir dabiski.
Padomi
Kā veidot sarunu ar bērnu?
1. Atbildēt godīgi, bet atbilstoši vecumam. Ja bērnam pietiek ar teikumu, nav jāstāsta viss process no A līdz Z.
2. Izmantot grāmatas un attēlus. Bērni labāk uztver vizuālu materiālu – tas palīdz saprast un veido interesi.
3. Nekritizēt jautājumus. Jautājums “vai ēdiens krīt bēbītim uz galvas?” ir bērna mēģinājums saprast pasauli. Tas nav smieklīgi vai muļķīgi.
4. Iesaistīt bērnu gaidīšanā. Ļaut viņam redzēt ultrasonogrāfijas bildes, pataustīt, kā mazulis kustas puncī, vai palīdzēt izvēlēties drēbītes.
Uzziņai
Kā runāt ar dažāda vecuma bērniem?
Pirmsskolas vecumā (3–6 gadi): bērni interesējas par to, kā bēbītis “ielīda” puncī un kā viņš “iznāks ārā”. Pietiek ar īsiem, konkrētiem teikumiem un vizuāliem piemēriem, piemēram, grāmatu ilustrācijām.
Sākumskolas vecumā (7–9 gadi): jau rodas interese par procesu – kā šūnas satiekas, kā bērniņš attīstās. Te der vienkārši stāsti par bioloģiju, bez sarežģītiem terminiem, bet ar precīzu faktu pamatu.
Vecāki bērni un pusaudži: šajā vecumā jautājumi ir daudz nopietnāki un arī viņi paši vēlas būt līdzvērtīgāki sarunas partneri. Vecākiem jābūt gataviem runāt ne tikai par mazuļa rašanos, bet arī par attiecībām, mīlestību un atbildību.
