Izvēle krīt uz sievieti, kas ir vidēji pieredzējusi braucēja, bet negadījumam uz ceļa viņas prasmes – pašā laikā, turklāt jau apliecinātas. Un izdodas!

Sieviete piekrīt tādai avantūrai, bet laiks iet, un par norunu piemirst. Dzīvo ikdienas ritējumā, kurā palaikam iekļaujas frizētavas apmeklējums.

Viendien, kad viņa laiski vada laiku mājās, atskan frizieres zvans: “Es tevi gaidu, kur esi?” – “Kā! Vai tad man jābūt pie tevis?” – “Nu ja, tu kavē jau pusstundu.” – “Ai, aizmirsu par pierakstu! Skrienu…”

Kliente ielec automašīnā un aiztraucas, domādama tikai par meistari, kurai likusi uz sevi gaidīt; agrāk tā nebija noticis.

Piebraukusi pie krustojuma, palaiž pa priekšu vieglo automašīnu, kas brauc pa galveno ceļu, tad pati izgriež krustojumā, un – babah!

Iebada aizmugures durvīs nākamajam auto, kas brauc aiz palaistā, bet ko slīpas saules un steigas dēļ nebija pamanījusi.

Bet friziere speciāli gaida… Viņa tik aizņemta, ka jāpierakstās bezmaz mēnesi iepriekš… Matu saknes ataugušas, noteikti jānokrāso…

Un sieviete pierunā iebukņītā auto īpašnieku ātri uz papīra lapiņas sazīmēt avārijas situāciju, tad ielec savā mašīnā un skrien tālāk – krāsot matus.

Otrs braucējs apsola sazināties ar policiju un gan jau nokārtos visu, kā vajadzīgs, – nodomā frizētavas kliente.

Pēc laika, kad viņa sakrāsotiem matiem sēž frizētavā kā ķēms, ierodas avārijā apskādētā auto īpašnieks un informē, ka policijā tomēr būs jāierodas. “Kad šeit pabeigšu, aizbraukšu,” vaininiece apsola.

Valsts policijas x pārvaldes kabinetā, kurā strādā ceļu satiksmes uzraugi, viņa ierodas, svaigi safrizēta. Kad ceļu policisti jautā vīrietim, kāpēc ceļu satiksmes negadījumā iesaistītie neieradās uzreiz, viņš paskaidro: “Kundzei bija jābrauc uz frizētavu.”

Ceļu satiksmes uzraugu mīmika liecina, ka viņi tik tikko valda smieklus un ir dzimusi kārtējā policijas darba klasika.

Kad formalitātes nokārtotas un braucēji aizgājuši, policisti pārrunā: interesantā veidā viņa izpildījusi norunu par avāriju. Izskatās gluži dabīgi. Un nu ir, par ko smieties, stāstot kolēģiem un citiem klausītājiem. Štrunts, ka avārija, svarīgāk ir nokļūt frizētavā, ha-ha!

Taču sieviete tagad atminējusies solījumu ceļu policistiem un prāto: ja reiz spēle, tad nav godīgi, ka tā notiek uz vieniem vārtiem, bet otrai komandai vispār neiedod bumbu.

Un sāk prāta vētru pati ar sevi – kā izdarīt, lai autobraucēji varētu vismaz pasmaidīt par ceļu policistiem? Drīz vien viņai rodas šādas tādas idejas.

Bet atkal – laiks iet, un par savu nodomu piemirst. Šoferē bieži un bez pārkāpumiem, līdz kādā dienā, kad viņa tikko atgriezusies mašīnā no tuvējā veikala, pienāk ceļu policists. Pārbaudījis dokumentus, šis saka: “Izkāpiet un nāciet man līdzi!” O-o!, kas tad nu?

Kad policijas auto sēdeklī viņai liek iepūst alkometrā, uztraukums ir liels, tāpēc ka iepriekšējā vakarā kafejnīcā kopā ar vīru dzērusi “Martini”. Mēraparāts uzrāda 0 promiļu – nu ceļu policists apmulsis.

“Jums tādas stipras smaržas…” viņš saka kā atvainodamies.

Kad sieviete atgriežas savā automašīnā, tad arī saprot, kas par lietu, un sāk smieties balsī.

Iepriekš, atnākusi no veikala, bija izpūtusi tikko nopirktu matu laku; jāizskatās taču labi! Un tās stiprā smarža pa automašīnas logu bija izplūdusi pretī policistam. Ha-ha!

Nu, lūk, – interesantā veidā viņa izpildījusi norunu pati ar sevi; par spēli uz otriem vārtiem.