Ceļu satiksmes noteikumu projekts paredz, ka velosipēdistiem pa ietvi
būs atļauts braukt tikai izņēmuma gadījumos. Savukārt pa ielas braucamo daļu
velosipēdisti drīkst pārvietoties tikai ar tiesībām kabatā un tad, ja blakus
ielai nav izbūvēta velo infrastruktūra. Kurš būs lielākais ieguvējs un kuram
jābūt visuzmanīgākajam, klaušinājām satiksmes jomas speciālistus – CSDD
Liepājas nodaļas priekšnieka vietnieku ARNI JEKSTI, Valsts policijas Kurzemes
reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja Patruļpolicijas nodaļas Satiksmes
uzraudzības rotas komandieri UĢI PETKUS un velobraucēju un autovadītāju vienā
personā GUNTI MŪRĒNU.

Kādas korekcijas velosipēdistu
ikdienā ieviesīs izmaiņas satiksmes noteikumos?

Arnis Jekste (A.J.) – Radikālas izmaiņas nebūs, tāpat
velosipēdistiem būs izvēles iespējas. Taču jaunajā projektā detalizētāk
atrunāts, kur velosipēdu vadītājiem būtu jāpārvietojas. Tendence vērsta uz to,
ka velobraucējiem jāizmanto infrastruktūra. Jau vārds ”ietve” ietver, ka tā
paredzēta iešanai, nevis braukšanai, bet velo vadīšana ir braukšana. Bet, lai
nomierinātu autovadītājus, nesatricinātu velosipēdu vadītājus, kā arī
neprovocētu gājējus, precizēju, ka nebūt visi velobraucēji netiks nolikti uz
ielas braucamās daļas. Tāpat varu nomierināt velobraucējus: ja viņu prasmes nav
tik labas vai arī viņi pavada bērnu līdz 12 gadu vecumam, tad velosipēdisti varēs
braukt pa ietvi. Protams, netraucējot gājējus. Tāpat jāņem vērā ielas kvalitāte
un meteoroloģiskie apstākļi, kad brauktuves labo manu velobraucējiem nav
iespējams izmantot. Arī šajos gadījumos velosipēdisti varēs pārvietoties pa
ietvi. Tas viss precīzi atrunāts noteikumu projektā. Gājējiem ieteikums: ja
velobraucējs ir tolerants, izvēlas atbilstošu braukšanas ātrumu, neapdraud
gājējus un netraucē viņiem uz ietves, negrūst velosipēdistu uz braucamās daļas,
kā, izdzirdot par izmaiņām, noticis galvaspilsētā. Būtiskākais ir savstarpēja
sapratne un tolerance.  

Guntis Mūrēns (G.M.) – Novērotas dažādas situācijas, arī tādas, kad
velosipēdists, braucot pa ietvi, skandina zvaniņu un dzen gājējus malā. Tāpat
nereti velosipēdisti, braucot pa ielas braucamo daļu, brauc nevis pa labo malu,
kā to prasa noteikumi, bet teju pa ielas vidu. Vai arī, ignorējot noteikumus,
brauc pa diviem blakus. Pa diviem blakus velosipēdisti drīkst braukt vien tad,
ja ir organizēts treniņš vai sacensības un ir speciāli organizēts velobraucēju
kolonnas pavadošais transports.

Uģis Petkus (U.P.) – Satiksmes noteikumi paredz, ka
velosipēdistiem, pārvietojoties pa brauktuvi, ja blakus nav veloceliņš, jābrauc
vienam aiz otra un pēc iespējas tuvu brauktuves labajai malai. Un, ja
velosipēdists izvēlas braukt pa ielu, viņam jāievēro visi satiksmes noteikumi,
tāpat kā transportlīdzekļu vadītājiem, tostarp jārāda pagriezieni, lai tādējādi
par savu manevru savlaicīgi brīdinātu pārējos satiksmes dalībniekus.

A.J. – Jaunajā noteikumu redakcijā arī precīzi atrunāts, kādas var
būt atkāpes no labās malas. Piemēram, ja velosipēdists kādu apsteidz vai
apbrauc. Tāpat atrunāts, ka gadījumā, ja pieaugušais velobraucējs pavada bērnu,
kas jaunāks par 12 gadiem, viņš drīkst atkāpties no labās malas, piesegt bērnu.

Šīs detaļas vēl ir projekta līmenī, līdz ar ko pagaidām velobraucējiem
jāpārvietojas atbilstoši šobrīd vēl spēkā esošajām noteikumu prasībām?

A.J. – Protams, šobrīd ir spēkā esošie noteikumi. Un arī nākotnē
velosipēda atrašanās vieta satiksmē pietuvināta labajai malai, jo velosipēdists
ir mazāk aizsargātais satiksmes dalībnieks. Turklāt velosipēds ir lēnāks, nekā
pārējie transportlīdzekļi. Un, ja braukšana ir divos virzienos, pārējiem
satiksmes dalībniekiem pa labo malu braucošo velosipēdistu ir drošāk apsteigt,
neveicot apdzīšanu. Tādējādi velosipēdists nekavē satiksmi.

Ko pēc jauno noteikumu stāšanās spēkā iegūs gājēji?

G.M. – Gājēji viņiem paredzētajā zonā varēs justies pārliecinošāk.
Taču jau tagad noteikumos ir atrunāts, ka uz ietves gājējiem ir priekšroka.
Velosipēdistam taču arī tagad pa ietvi jāpārvietojas piemērotā ātrumā un
netraucējot gājējiem! Domāju, arī pēc jauno noteikumu stāšanās spēkā tik un tā
būs velobraucēji, kas neievēros noteikumus un trauksies pa ietvēm. Un tāpat
noteikti būs gājēji, kas apvienotajā velo un gājēju infrastruktūrā nerespektēs
velobraucējiem paredzēto zonu. Tomēr ir jāmēģina sadzīvot. Liepājā labi ir tas,
ka ir policijas velopatruļa. Jo vairāk velopolicisti kontrolēs situāciju uz
ietvēm un veloceliņiem, mazāk būs incidentu.

U.P. – Visticamāk, gājēji jutīsies drošāk. Liepājā negadījumu
skaits, kad uz ietvēm saskrējušies velosipēdisti ar gājējiem, ir mazs. Piemēram,
2013.gadā reģistrēts 31 negadījums, kurā iesaistīti velosipēdu vadītāji. No
tiem viegli cietuši 13, smagi – 1. No visiem negadījumos iesaistītajiem
velosipēdistiem 9 bijuši alkohola reibumā. 27 gadījumos velosipēdisti
sadūrušies ar automašīnām. Velosipēdisti ar gājējiem sadūrušies 3 gadījumos.
2014.gadā reģistrēti 37 satiksmes negadījumi, kuros iesaistīti velosipēdisti.
Viegli cietuši 14 velobraucēji, 1 cietis smagi, 1 gājis bojā. No visiem 37
negadījumos iesaistītajiem velosipēdistiem 5 bija alkohola reibumā. Lielākā
daļa – 30 – bijušas velosipēdistu sadursmes ar automašīnām, ar gājējiem
velobraucēji sadūrušies 5 gadījumos. Šogad reģistrēti 6 negadījumi, kuros
iesaistīti velobraucēji. 5 gadījumos notikusi automašīnas un velosipēda
sadursme, 1 gadījumā sadūries velosipēdists ar gājēju. Iespējams, daudzos
gadījumos, kad velosipēdists aizķer gājēju, policijai par to netiek ziņots.
Lielākā daļa negadījumu, ko izraisa velosipēdisti, notiek šķērsielās –
velobraucēji bez apstāšanās izbrauc krustojumā priekšā citiem satiksmes
dalībniekiem. Ir gadījumi, kad velosipēdisti iebrauc krustojumā, luksoforā
degot sarkanajam signālam. Tāpat ir gadījumi, kad velosipēdisti notriekti,
automašīnām izstumjoties no pagalma. Ja velosipēdistiem būs vairāk jābrauc pa
brauktuvi, pēdējie gadījumi tiks izslēgti.

G.M. – Kā autovadītājs uzskatu, ka tādējādi autobraucējam būs
iespēja laikus velobraucēju pamanīt. Vairākas reizes, braucot pa ielām, kam
paralēli iet veloinfrastruktūra, un nogriežoties, secinājis, ka veloceliņš aiz
zaļās zonas nav pārredzams – te to aizsedz luksofori un ceļa zīmes, te koki un
krūmi. Ja velobraucējs brauc pa brauktuves labo malu, viņš autovadītājam ir
labāk redzams. Veloceliņš paralēli brauktuvei ir drošs velobraucējiem, bet
autobraucējiem, izdarot nogriešanos, ir jābūt divtik uzmanīgiem.

A.J. – Atstatus esošais veloceliņš autovadītājiem liek būt modriem.
Plānojot nogriezties, autovadītājiem jau laikus jāizvērtē situācija, jo
paralēli galvenajai ielai braucošajiem velosipēdistiem un ejošajiem gājējiem ir
priekšroka.

Iespējams, mūsu autobraucēji vēl nav pieraduši, ka aizvien pieaug
velobraucēju skaits?

G.M. – Cik esmu redzējis Eiropā, veloceliņi ir tieši blakus
brauktuvei, bet tajā pašā laikā nodalīti no auto joslām.

U.P. – Ideālais variants būtu, ja veloceliņi būtu norobežoti no
ielas, lai velosipēdistiem un autobraucējiem nebūtu jāpārvietojas pa vienu un
to pašu joslu. Bet, pirmkārt, tas prasītu ļoti lielus līdzekļus. Otrkārt, ne
visur to var izdarīt. 

G.M. – Mums ideālais risinājums ir Aldaru ielā. Visi ir vienā
līmenī, turpat blakus, bet autotransporta josla no velobraucējiem paredzētās
atdalīta ar buferīti. Gan velobraucējam ērtāk, gan autobraucējs labāk var
izprast, ko grasās darīt velobraucējs.

A.J. – Viena līmeņa joslas būtu ieguvums velobraucējiem. Jau šobrīd
velobraucēji sūdzas, ka infrastruktūra ir radīta, bet tā nav velobraucējiem
gana ērta, pa to pacēlumu un kritumu dēļ nevar gana ātri pārvietoties. Ideāli
būtu velojosla vienā līmenī ar autovadītājiem tikai ar horizontālo apzīmējumu,
tas velosipēdistiem būtu ērtāk, viņi varētu braukt ātrāk. Taču drošāk
velosipēdistiem ir atsevišķa infrastruktūra. Tāpat jāņem vērā, ka pie mums ir
četri gadalaiki un jārēķinās ar ielu uzkopšanu un tīrīšanu.

Varbūt Liepājā arī jāveido velobraucēju joslas, kā tas ir Rīgā?

G.M. – Būtu ļoti labi!

U.P. – Visās vietās to nevarēs izdarīt, jo veidojot šādas joslas,
jāskatās, cik plata ir brauktuve. Bet ideāls variants tas būtu, tas palielinātu
velosipēdistu drošību.

Vai nebūs tā, ka, iegūstot gājējiem, papildu slodze būs autobraucējiem,
bet velosipēdisti tiks mētāti kā tenisa bumbiņas?

G.M. – Es kā velobraucējs uz brauktuves jūtos labāk, jo zinu, ka
autovadītājs ar mani rēķinās vairāk. Pats arī cenšos nebraukt pa vietām, kur ir
gājēji. Jo es kā autovadītājs zinu noteikumus un tos ievēroju, arī braucot ar
velosipēdu. Mans galvenais maršruts ir šoseja no Nīcas uz Liepāju. Daudzi
velobraucēji baidās braukt pa šoseju, bet, ja velosipēdists korekti brauc pa
savu malu, viņu ciena, ar viņu rēķinās. Un tas pats ir arī pilsētā. Ja
velosipēdists brauks pa labo malu, ievērojot satiksmes noteikumus, problēmu
nebūs.

A.J. – Domāju, autobraucēji netiks apgrūtināti ar velobraucēju
parādīšanos uz brauktuvēm. Velobraucēju skaits pieaug, uzlabojoties veloinfrastruktūrai.
Un jaunie noteikumi ir aicinājums velobraucējiem izmantot veloinfrastruktūru.
Tas ir pamatmērķis. Lai tiktu atvieglota gājēju pārvietošanās pa ietvēm.  

G.M. – Katram velobraucējam jāizvērtē, kur viņš jūt apgrūtinājumu
sev, kur – rada citiem. Ja velosipēdists nav pārliecināts par savām spējām, lai
lēni un prātīgi brauc pa ietvi. Bet, ja velosipēdists grib pārvietoties pēc
iespējas ātrāk, tad viņam jāizplāno atbilstošs maršruts – kur mazāk gājēju un
ne tik intensīva satiksme, kaut jāizmet neliels līkumiņš.

U.P. – Tā jau nu noteikti nebūs, ka autobraucēji skries virsū
velosipēdistiem. Tāpat kā Eiropas valstīs, arī pie mums velosipēdu būs aizvien
vairāk. Sākumā, kad strauji palielinājās mopēdu un skūteru skaits, arī ar
viņiem bija grūtības. Bet satiksmes dalībnieki pie viņiem pierada. Pieradīsim
arī pie ievērojamā velobraucēju skaita.

A.J. – Nevaram ierobežot velobraucējus, lai viņi brauktu tikai pa
ielām un veloinfrastruktūru. Ja braucu ar velosipēdu, tad zinu, kāpēc.
Iespējams, no punkta ”A” uz punktu ”B” vēlos braukt caur parku, kur varu
izbraukt ātrāk. Ja velosipēdists var braukt tikai pa ielu tīklu, tad viņam nav
atšķirības – braukt ar velosipēdu vai mašīnu. Velosipēds taču dod priekšrocību
izbraukt tur, kur ar auto nav iespējams. Nedrīkst atņemt velosipēdam tā īpašo
pievilcību, liegt konkurēt ar citiem transportlīdzekļiem.

Jaunais noteikumu projekts raisa konfliktu starp autobraucējiem,
velosipēdistiem un gājējiem.

G.M. – Es kā velosipēdists nekādu apgrūtinājumu tajā neredzu.

U.P. – Emocijas sakāpināja tas, ka noteikumi sabiedrībai nebija
gana izsmeļoši izskaidroti. Satraucās tie velobraucēji, kuri intensīvā satiksmē
uz brauktuves jūtas nedroši. Bet viņi taču var braukt pa ietvi! 

Vai Liepājā veloinfrastruktūra ir pietiekami attīstīta, lai jauno
noteikumu izpilde neradītu problēmas?

G.M. – Vēl jau pilnībā velionfrastruktūra nav sakārtota. Ir arī
neveiksmīgi piemēri. Piemēram, Zirņu iela, kur daļa velobraucēju vēlas braukt
pa braucamo daļu. Savukārt pilsētas centrā veloinfrastruktūru īstenot ir grūti.
Būs vien jāsadzīvo visiem trim – velosipēdistiem, autobraucējiem un gājējiem.

U.P. – Salīdzinājumā ar daudzām citām pilsētām mums veloceliņu jau
ir daudz. Cik tie veiksmīgi, ir cits jautājums. Piekrītu, ka Zirņu ielā, ja pa
to ar velosipēdu grib pārvietoties ātrāk, izdevīgāk ir braukt pa ielas braucamo
daļu. Bet, ja šajā ielā veloceliņš izbūvēts, tad pa to velosipēdistiem arī
jābrauc.

G.M. – Tas nozīmē, ka mani, ja ar velosipēdu Zirņu ielā braucu pa
brauktuvi, var sodīt? Arī tad, ja atvērtas ir abas joslas un es netraucēju
satiksmi?

U.P. – Jā, policija var uzlikt sodu. Par šādu pārkāpumu var izteikt
brīdinājumu vai uzlikt naudas sodu no 7 līdz 30 eiro. Jo satiksmes noteikumi
paredz, ka gadījumā, ja blakus brauktuvei ir veloceliņš, velosipēdistam jābrauc
pa to. Šis punkts nav mainīts arī jaunajos noteikumos.

A.J. – Kaut arī velobraucējiem tas varbūt dažreiz nav ērti, ir
jāizmanto veloinfrastruktūra – satiksmes telpa, kas radīta velobraucējiem. Ja
tas nav pieņemami, jāplāno cits braukšanas maršruts. Bet zinot to, ka esam
pilsēta starp ezeru un jūru – gara un šaura, lielas alternatīvas nav. Taču
vissvarīgākā ir drošība. Kā rāda statistika, ir zaudētas arī dzīvības. Vai mums
to vajag?

Vai ir vietas pilsētā, kur būtu nepieciešams pārveidot jau izbūvēto
veloinfrastruktūru?

G.M. – Tik katastrofāla situācija, protams, nav, ka kādā vietā
burtiski tiktu lauzti velosipēdi. Vienkārši jāizvēlas atbilstošs braukšanas
stils, vietām jāpārvietojas ne tādā ātrumā, kā varbūt gribētos.

A.J. – Ja kāds vēlas nodarboties ar sportisku velobraukšanu,
veloceliņi ne vienmēr izmantojami veiksmīgi. Bet aktīvai atpūtai un no drošības
viedokļa viss ir kārtībā. Kad skiču līmenī tiek apspriesta veloinfrastruktūras
izveide, būtu vēlams piesaistīt veloaktīvistus un ņemt vērā viņu ieteikumus
veloinfrastruktūras izveidē. Un tad šos aktīvo velobraucēju ieteikumus samērot
ar standartiem un citiem normatīvajiem aktiem, kas jāņem vērā, izbūvējot
veloinfrastruktūru. Taču ar laiku, velobraucēju īpatsvaram palielinoties,
domāju, arī šis aspekts tiks ņemts vērā. Arī es, ar velosipēdu braucot uz
darbu, esmu piefiksējis vietas, kur jārēķinās ar lēnāku pārvietošanos.

Kura satiksmes dalībnieku grupa ir visneizdevīgākā stāvoklī no drošības
viedokļa?

G.M. – Kā rāda negadījumu statistika, visbiežāk sadursmes notiek
starp velosipēdistiem un autovadītājiem. Būtu ļoti interesanti uzzināt, kādā
līmenī bijušas sadursmēs iesaistīto velobraucēju zināšanas satiksmes noteikumos,
vai viņi ieguvuši vismaz velobraucēja apliecību. Man ir aizdomas, ka liela daļa
velobraucēju ar satiksmes noteikumiem ir uz ”jūs”, kāds par tiem nav pat
dzirdējis. Manuprāt, līdzko velosipēdists izbrauc no pagalma, piedalās
satiksmē, viņam ir jābūt vismaz velosipēda vadītāja apliecībai, ir jāzina
satiksmes noteikumi! Tāpat mani satrauc tie velosipēdisti, kuri brauc ar
velosipēdiem, kas nav aprīkoti ar bremzēm. Ja rodas nepieciešamība ekstrēmi
bremzēt, situācija ir traģiska! Turklāt noteikumu zināšanas ik pa laikam ir
jāatkārto, jo noteikumos tiek izdarīti grozījumi. Un uzskatu, ka noteikumi
jāzina arī gājējiem.

U.P. – No tiem velosipēdistiem, kuri izraisījuši negadījumus,
aptuveni 10% nav vadītāja apliecības. Taču liela daļa negadījumos iesaistīto
velobraucēju bijuši alkohola reibumā, un tas izsaka daudz. Piemēram, 2013.gadā
70 velobraucējiem par dažādiem pārkāpumiem noformēti 70 protokoli, no tiem 54 –
par alkohola reibumu. 2014.gadā pārkāpumu protokoli noformēti 84
velobraucējiem, no tiem 51 – par alkoholu. Šogad jau noformēti 28 protokoli, no
kuriem 17 – par alkoholu. No velobraucējiem, kuri izdarījuši dažādus pārkāpumus,
aptuveni 30% nav bijusi vadītāja apliecība.

A.J. – Patstāvīgi pārvietojoties ceļu satiksmē, vadītāja apliecība
ir obligāta. Velosipēda vadītāja apliecību var iegūt no 10 gadu vecuma.
Sasniedzot šo vecumu un nokārtojot teorētisko pārbaudījumu, ikviens var bez
maksas saņemt velosipēda vadītāja apliecību. Bērnu interese ar katru gadu
strauji palielinās, taču arī vecāka gada gājuma cilvēki, arī ap 1930.gadu
dzimuši, ierodas CSDD, lai iegūtu velosipēda vadīšanas tiesības. Velosipēda
vadītāja apliecība ir apliecinājums tam, ka persona minimālā līmenī ir apguvusi
satiksmes noteikumus.  

U.P. – Autovadītājiem un motobraucējiem, kuri ieguvuši A, B, C un
augstākas kategorijas vadītāja apliecību, iegūt velosipēdista tiesības
atsevišķi nav nepieciešams.

A.J. – Taču ikviens autovadītājs var bez maksas saņemt velosipēda
vadītāja apliecību, turklāt – nekārtojot pārbaudījumu. Bet par tiem, kuri ceļu
satiksmē piedalās bez nekādas apliecības, varam tikai minēt: vai viņi kaut
elementāri zina noteikumus. Jo viņi savas zināšanas nav apliecinājuši, iegūstot
apliecību. Legāli ceļu satiksmē šādi cilvēki pārvietoties nevar. Tikai bērni,
kas sasnieguši 7 gadu vecumu, pilngadīgas personas pavadībā drīkst piedalīties
satiksmē. Patstāvīgi gan bērni var sākt piedalīties satiksmē tikai pēc tam, kad
sasnieguši 10 gadu vecumu un ieguvuši velosipēda vadītāja apliecību.

U.P. – Vismaz velosipēda vadītāja apliecībai, lai piedalītos
satiksmē, ir jābūt. Pretējā gadījumā, nezinot noteikumus, velobraucējs ne tikai
apdraud savu dzīvību, bet arī citu satiksmes dalībnieku, piemēram, gājēju
dzīvības. Un svarīgi ir noteikumus atkārtot. Arī autovadītājiem. Jo dažiem, kas
tiesības ieguvuši pirms aptuveni 30 gadiem, nav zināšanas šobrīd spēkā esošajos
satiksmes noteikumos. Tāpat liela daļa gājēju, kuriem nekad nav bijušas
tiesības, pat minimāli nezina satiksmes noteikumus.

Ko darīt, lai nelegālos velosipēdistus mudinātu apgūt noteikumus, lai
satiksmē nepiedalītos šīs jomas analfabēti?

U.P. – Policija kontrolē, soda. Pirmajā reizē pēc pārkāpuma
izdarīšanas tiek izteikts brīdinājums. Valsts policija nepievērš pastiprinātu
kontroli velobraucējiem, kas pārvietojas pa ietvēm un veloceliņiem, stingrāk
tiek kontrolēti pa ielu braucošie, īpašu uzmanību pievēršot tam, vai
velobraucēji satiksmē nepiedalās, būdami reibumā. Tiesa gan, pagaidām pa ielām
pārvietojas salīdzinoši maz velobraucēju. Pēc jauno noteikumu stāšanās spēkā,
kad uz ielām izbrauks vairāk velosipēdistu, kontrole būs jāpastiprina.

G.M. – Intensīvāk velosipēdistus varētu kontrolēt Pašvaldības
policijas velopatruļas. Arī uz veloceliņiem. Jo ir daļa cilvēku, kuri uzskata,
ka uz ietvēm un veloceliņiem var darīt, kā grib.

U.P. – Domāju, ka pēc jauno noteikumu stāšanās spēkā tie, kuri
gribēs braukt pa ielu, meklēs iespēju, kā nokārtot velosipēdista tiesības. Jo
to izdarīt nav grūtību, tāpat tas neprasa finansiālus izdevumus.

A.J. – Jau tagad no kungiem un dāmām gados, kas ierodas kārtot
pārbaudījumus, dzirdam, ka viņus uz šo soli pamudinājusi sastapšanās uz ielas
ar policijas darbiniekiem. Un gan jau, ka šis viens sodītais būs par notikušo
izstāstījis vēl trim, līdz ar ko velosipēda vadītāja apliecību iegūt atnāks vēl
vismaz trīs personas. Tādēļ arī būtu ļoti labi, ja sezonas sākumā policija –
ceļu policija vai velopolicija – pievērstu pastiprinātu uzmanību velosipēdu
vadītājiem. Ja sabiedrībā par kādu tēmu pastiprināti tiek runāts, rezultāts
tiek sasniegts. Satiksmes dalībnieki kļūst zinošāki, satiksme – drošāka. Lai
kas būtu atrunāts jaunajos noteikumos, savstarpējā cieņa, tolerance citam pret
citu, viennozīmīgi, ir visbūtiskākā. Visgrūtāk sasniedzami ir gājēji. Satiksmes
noteikumos ir vesela nodaļa, kas regulē gājēju uzvedību satiksmes telpā, bet
gājējiem pārbaudījumi, lai piedalītos satiksmē, nav jākārto. Gājējus, kas ar
noteikumiem ir uz ”jūs” vienīgi policija uz ielas var izglītot.

Kā gājējus piespiest apgūt minimālās zināšanas satiksmes noteikumos?

G.M. – Var smiet, bet gājēju apliecības ieviešana būtu tikai
pozitīva. Bet, ja nopietni, kā īstenot, lai visi gājēji apgūtu elementāras
zināšanas, ir grūts jautājums. Es ikdienā esmu gan gājējs, gan velosipēdists un
autovadītājs. Un kā gājējs esmu tikpat uzmanīgs, kā pie stūres. Pie pārejas
labāk uzgaidu, līdz automašīna aizbrauc, kaut arī man būtu priekšroka. Ko vērta
būs mana priekšroka, ja ar salauztiem kauliem būšu labākajā gadījumā slimnīcā?

A.J. – Arī noteikumos atrunāts, ka gājējam, pirms ielas šķērsošanas
pa gājēju pāreju, ir jāpārliecinās par drošību: vai vadītājs tevi pamanījis,
vai viņš spēs nobremzēt. Runājot pa tālruni, šķērsot ielu, neskatoties ne pa
labi, ne pa kreisi! Pasaule ap tevi nesastings! Un ir zināms, kurš sadursmes
gadījumā cietīs vairāk.

G.M. – Nu mazums: transportlīdzeklim kaut kas atgadās, kā dēļ viņš
nevar nobremzēt!

U.P. – Nevajag uzreiz iedomāties traģiskāko scenāriju, proti,
vadītājs varētu būt pie stūres sēdies reibumā! Transportlīdzeklim var būt
radusies tehniska problēma, piemēram, pēkšņi sabojājušās bremzes. Noteikumi
jāmāca ne tikai skolās, jāmāca jau bērnu dārzos. Lielākā daļa gājēju, kas cieš
negadījumos, ir bērni un gados vecāki cilvēki. Bērni visbiežāk ir neuzmanīgi,
bet vecāki ļaudis riskē, nezinot noteikumus.  

G.M. – Kontroles dienestiem, pamanot, ka gājējs pārkāpj satiksmes
noteikumus, vajadzētu aizrādīt un izvest pārrunas. Ir vairākas vietas pilsētā,
kur, vērojot gājēju izdarības, paliek auksti kauli. Piemēram, starp ”Amritu” un
ledus halli, Lielā ielā pie viesnīcas ”Līva” šķērso ne tikai vairāk nekā divas
braukšanas joslas, bet vēl arī tramvaja sliedes. Protams, gājēju kontrole ir
sarežģīta, bet tas varētu būt viens no risinājumiem – sagaidīt noteikumu
pārkāpēju ielas otrā pusē. Ir taču gan velopatruļas, gan kājnieku patruļas.
Vienkārši šīm patruļām jāpievērš lielāka uzmanība tam, kā satiksmes dalībnieki
ievēro noteikumus.

U.P. – Par ielu šķērsošanu minētajās vietās noformēts ievērojams
skaits pārkāpumu protokolu. Arī Siena ielā pie Pētertirgus.

G.M. – Tikpat uzmanīgiem, kā autovadītājiem, jābūt visiem satiksmes
dalībniekiem. Visiem jāsastrādājas kā cimdam ar roku.

A.J. – Noteikumos rakstīts, ka manas tiesības ir sagaidīt, ka citi
ievēro ceļu satiksmes noteikumus. Ja es ievēroju noteikumus, tad rēķinos, ka
arī citi rīkojas tāpat. Bet diemžēl reālajā dzīvē visbiežāk ir jābrauc ar
rezervi un uzmanību, ka kāds satiksmes noteikumus var neievērot.