Vienā no Liepājas Neredzīgo biedrības dzīvojamām mājām pašā jaunā gada
sākumā izcēlies nopietns satraukums, stāsta viena no tās iemītniecēm Diāna
Pikka. Viņai, kas pati ir neredzīga invalīde, nācies tumsā doties pilsētas
ielās, lai palīdzētu sagādāt pārtiku neredzīgam kaimiņam, par kuru biedrība nav
likusies ne zinis. Neredzīgo biedrības vadītājs Māris Ceirulis, komentējot šo
gadījumu, saka, ka šāds situācijas traktējums ir stipri saasināts. 

82 gadus veco kaimiņu D. Pikka sastapusi kādu pēcpusdienu pagājušonedēļ,
kad viņš iznācis Dunikas ielas nama kāpnēs un izmisīgi kliedzis, ka atstāts bez
ēšanas. Viņa pati nesen pārcēlusies uz Liepāju no Krāslavas un dzīvo šajā mājā
ierīkotajā “Dzīves skolas” dzīvoklī. Tajā uz laiku var apmesties
cilvēki, kas iesaistās Liepājas Neredzīgo biedrības projektos.

Šim cilvēkam esot asistents, kas gan pie viņa neesot bijis vairāk nekā
mēnesi. “Es no sava telefona piezvanīju uz biedrību, stādījos priekšā un
teicu, lai palīdz,” D. Pikka stāsta redakcijai.
“Biedrībā strādā 21 redzīgs cilvēks, bet nevienam nebija laika vai
iespējas!”

Tādēļ viņa pati ņēmusi balto spieķi un devusies palīgā. “Esmu
neredzīga, bet man ir laba orientācija.” Kopā ar kaimiņu viņa nokļuvusi
līdz veikalam “Iki”, kur vispirms meklējuši bankomātu, lai izņemtu
kādu laiku uzkrāto pensiju. “Kamēr ieskaidroju, ka mainījusies
nauda…” viņa stāsta, ka iepirkšanās procesā iesaistījušās arī pārdevējas
un apsargi, pat policists, un tas aizņēmis savas divas stundas. Pēc tam abi devušies
atceļā, nesot pilnu mugursomu un divus iepirkumu maisus. “Tā maļoties, mēs
abi gandrīz palikāmies zem tramvaja,” D. Pikka emocionāli stāsta, kā
šķērsojuši M. Ķempes ielu. “Paldies Dievam, liepājnieki kļuvuši
toleranti, pieraduši, ka mūsējie (neredzīgi un vājredzīgi cilvēki – D. B.) te vazājas.” Kaimiņš
pašā vakarā beidzot ticis pie ēšanas. Bet D. Pikka nākamajā dienā devusies
uz laikrakstu redakcijām, lai par notikušo izstāstītu, jo ir sašutusi par LNB
attieksmi pret invalīdu.

LNB vadītājs M. Ceirulis par šādu gadījumu ir informēts. Viņš
pastāsta, ka līdz šim šo kaimiņu aprūpējusi meita, pēc palīdzības biedrībā viņš
neesot vērsies. “Mēs privātajā dzīvē neejam iekšā. Varam piedāvāt
palīdzību, ja to prasa.” Biedrībā ir ap 600 biedru, ja tā nesaņem
informāciju, nevar zināt, kas katram nepieciešams. LNB šim cilvēkam neesot
noformējusi ne aprūpētāju, ne asistentu – pēc tāda nav vaicāts, norāda
M. Ceirulis. Viņš arī izskaidro atšķirību: asistents invalīdam vajadzīgs
ārpus mājām, aprūpētājs savukārt palīdz tikt galā ar sadzīvi.

Pēc notikušā biedrībā noskaidrojuši, kas īsti noticis un kāda ir
situācija. Cilvēks bez iztikas pavisam noteikti pašlaik neesot. Biedrības
darbiniece D. Pikkai, kas todien prasījusi auto ar šoferi, lai nokļūtu
veikalā, teikusi, ka tieši tajā brīdī tas nav pieejams, bet, tiklīdz varēs, tā
palīdzēs.

“Tas jau nav liegts, daudzi cits citam palīdz,”
M. Ceirulis uzskata, ka neredzīgo un vājredzīgo savstarpējā sadarbība
šādos gadījumos ir laba lieta. “Tā cilvēki iedraudzējas, cits citam
uzticas.” Viņaprāt, šādas situācijas ir iespējams atrisināt bez
saasinājumiem. Turklāt jāņem vērā arī cilvēka daba un īpatnības, kas reizēm
saskarsmi var apgrūtināt, M. Ceirulis piebilst. Biedrība, ja nepieciešams,
arī turpmāk palīdzēšot gan D. Pikkai, gan citiem, kas to lūgs.