– Rīts atnesa man pašai nepatīkamu pārsteigumu, un nācās saukt Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu.

Protams, jutos vainīga, ka šajos laikos man nācās viņus saukt. Raudāju un atvainojos, bet komanda, kas bija atbraukusi man pakaļ, bija ārkārtīgi laipna, mierīga, visu izskaidrojoša. Tā kā biju ļoti nobijusies, palūdzu feldšerītei, lai iedod man roku. Pie rokas mani pieradinājusi mana mamma. (..) Paldies, mīļā feldšerīt, par cilvēcību!

Slimnīcā visi laipni un darbojas kā skudriņas. Visi darbi notiek raiti, un katrs darbinieks ir visa mehānisma zobratiņš, kas liek visam notikt un nekur nekam nenosprūst. Līdz vienam brīdim…

Vienā momentā citu pēc cita sāka ievest C19 pacientus. Man neizsakāmi paveicās, ka biju nonākusi slimnīcā, pirms tas sākās. Un, ziniet, viens ir redzēt sižetu ziņās vai kādu raidījumu ar fragmentiem no mediķu ikdienas.

Jāsaka godīgi, tiem, kuri nebija nonākuši slimnīcā C19 dēļ, palīdzības saņemšana strauji apsīka, jo viss sāka griezties tikai ap C19 pacientiem. Gulēju, vēroju un klausījos. Visu laiku tā pakošanās aizsargtērpos, visu laiku steiga visus ievestos ātrāk pārbaudīt un dabūt iekšā, kā nu kuru, – reanimācijā vai infekciju nodaļā, lai tikai ātrāk prom no uzņemšanas, jo tur savu palīdzību gaida citi, kuri vakcinēti un bez C19.

Kā es to zinu?! Jo dzirdu. Dzirdu katra ievestā stāstu, dzirdu C19 testa rezultātus, kurus atvestajiem uzreiz taisa, ja nav bijis jau pirms tam apstiprināts. Dzirdu, kā prasa sertifikātus. Dzirdu, ar cik zemu skābekļa saturāciju asinīs tiek ievesti C19 pacienti. Dzirdu, ar kādu žēlumu ārsti par šiem pacientiem runā.

Dzirdu, kā pa telefonu tiek teikts, lai ātrā palīdzība gaida laukā rindā, jo ir jau C19 pacientu sastrēgums un nav kur viņus likt.

Dzirdu, kā ārsti saka, ka vecāki uz uzņemšanu atveduši bērnus, bet diemžēl nodaļā nav kur viņus likt un tiek sūtīti mājās. Sēdēju gultā un raudāju.

Kopumā uzņemšanas nodaļā pavadīju apmēram 6 stundas. Skaidrs, ka nav jābūt riska grupā vai slimam ar C19, lai pašu skartu tas, ko šobrīd daudzi atļaujas saukt par “izvēles brīvību”. Tu vari nonākt slimnīcā pilnīgi citu kreņķu dēļ, tavi tuvinieki var nokļūt citu kreņķu dēļ un bērni…

Esam tik tālu ar savu “brīvību” nonākuši, ka pat bērniem nevar sniegt pienācīgu palīdzību. Protams, esam brīvi, bet atceramies, ka mūsu brīvība šobrīd daudziem maksā lielas ciešanas un postu…