Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) ik dienu veic laikietilpīgu darbu, lai atklātu saslimušo inficēšanās avotus un maksimāli novērstu slimības tālāko izplatību.

Intervija ar SPKC epidemioloģi Sigitu Geidu.

– Kā notiek epidemioloģiskā izmeklēšana?

– Saņemot informāciju no laboratorijas par pozitīvu Covid-19 gadījumu, sazināmies ar inficēto personu un veicam aptauju. Sarunas laikā cenšamies noskaidrot visus iespējamos inficēšanās avotus. Nākamais posms ir ierobežot, lai infekcija neizplatās tālāk. Tas nozīmē, ka mums ir jāapzina visas kontaktpersonas. Pacients telefoniski pastāsta par personām, ar kurām ir kontaktējies, un mūsu uzdevums ir viņus informēt, ka viņi ir bijuši kontaktā ar saslimušo. Šo uzdevumu mēs veicam paši, jo cilvēks var kādu nesazvanīt, būt paviršāks nekā mēs, vai pat negribēt kādam atzīties par savu saslimšanu. Mums pacienti ir teikuši, ka paši savējos apzvanīs, bet mēs tomēr paliekam pie tā, ka tas ir mūsu uzdevums.

– Bet saslimušais jau nevar nosaukt visus cilvēkus, ko ir sastapis, piemēram, veikalā.

– Jā, tā ir. Šeit lieti noder aplikācija “Apturi Covid”. Diemžēl to lieto maz cilvēku, bet aplikācija ir ļoti noderīga, ja vēlies uzzināt, vai esi bijis saskarsmē ar inficētu personu.

Ja saslimušais mums atļaus nosūtīt informāciju par to, ka ir saslimis, viņš savā telefonā ievadīs kodu, ko mēs piešķirsim. Tad pārējiem cilvēkiem, kas ir apmeklējuši tās pašas sabiedriskās vietas, veikalus, telefonā pienāks īsziņa no SPKC par iespējamo saskarsmi ar Covid-19 pacientu. Mēs redzam šo cilvēku telefona numurus, lai varētu sazināties.

– Vai šīs apzinātās personas tiek izolētas?

– Ne vienmēr. Svarīga ir saruna, no kuras izsecinām potenciālos riskus. Tā kā mēs neredzam konkrētas vietas, kurās cilvēks ir bijis, mēs sarunas laikā mēģinām noskaidrot, kur viņš varētu būt kontaktējies ar saslimušo. Vienreiz piedzīvojām interesantu situāciju. Mums parādījās personas telefona numurs, kura, iespējams, saskārusies ar Covid-19 pacientu. Sazinājāmies ar šo personu, un noskaidrojās, ka viņa strādā vienā no analīžu ņemšanas punktiem. Tātad loģiski, ka viņai ir bijusi saskarsme, bet šajos punktos mediķi strādā spectērpos, un, protams, viņai nebija jāievēro karantīna.

– Kāpēc ir tik maz aplikācijas lietotāju?

– Domāju, ka cilvēki ir nobijušies, ka viņus uzreiz izolēs, liks ievērot karantīnu, ja būs kaut kur saskārušies ar saslimušo. Mēs katru gadījumu izvērtējam atsevišķi, nevienam automātiski nav jāievēro divu nedēļu karantīna. Arī tests kontaktpersonai nav jāveic obligāti. Ja cilvēkam parādās kādi simptomi, mēs, protams, to iesakām darīt. Es, piemēram, tādā situācijā gribētu veikt testu, lai būtu droša, ka ar mani viss ir kārtībā jeb pretējā gadījumā – lai šo vīrusu neizplatītu tālāk. Tas ir mūsu visu interesēs.

Turklāt esam dzirdējuši dažādas baumas par to, ka mēs caur aplikāciju redzot kaut kādus datus par cilvēku. Tās ir pilnīgas muļķības! Mēs nekādus datus par cilvēkiem iegūt nevaram, izņemot telefona numuru, lai varētu sazināties, ja rodas nepieciešamība.

– Kādas ir lielākās grūtības izmeklēšanas procesā?

– Lielākās grūtības rada informācijas savākšana. Ne visi visu izstāsta, un tas apgrūtina tālākās darbības. Ja mēs uzreiz nevaram identificēt inficēšanās avotu, tad šis jautājums paliek neatbildēts. Tas nozīmē, ka slimība var izplatīties tālāk. Bet mēs ar saslimušajiem runājam gari un plaši. Mums jau ir uztrenēta sajūta, varam noteikt, kad cilvēks mānās vai kaut ko nepasaka līdz galam, jo uzdodam daudz uzvedinošu jautājumu. Ja sākumā cilvēks ir centies noslēpt informāciju, visticamāk, atbildot uz kādu no nākamajiem jautājumiem, viņš tomēr kļūdīsies, jo mēs iztirzājam ļoti detalizēti. Parasti mums izdodas noskaidrot nepieciešamo informāciju. Jāatzīst gan, ne vienmēr uzreiz. Reiz slimnieks atlidoja no Itālijas, mums sniedza informāciju, ka lidojis viens, bet, tā kā mēs sazināmies ar lidsabiedrībām, uzzinājām, ka viņš mānījās, jo no sava telefona bija piereģistrējis vairākus pasažierus, kas lidoja kopā ar viņu. Ne vienmēr mums izdodas atklāt melus, bet lielākoties tomēr patiesību uzzinām.

Gribētu cilvēkus nomierināt, ka mēs nevienu nesodām, nevienu nerājam, mums informācija ir nepieciešama, lai nepieļautu slimības tālāku izplatību. Tāpēc esam par sadarbību, kas ir mūsu visu interesēs. Tas, ko pacients mums pasaka, var paglābt citus cilvēkus no inficēšanās.