Izglītība ir tā nozare, kas skar plašu sabiedrību. Tagad izstrādāts Liepājas pilsētas izglītības attīstības stratēģijas projekts, kas aptver laiku no 2007. līdz 2013. gadam. Tajā arī aptvertas visas izglītības pakāpes, sākot no pirmsskolas līdz izglītībai mūža garumā. Par projekta veidošanu un tajā iezīmētajām attīstības tendencēm pastāstīja trīs darba grupas pārstāves – Izglītības pārvaldes vadītāja Ludmila Molčanova, vadītājas vietniece pedagoģijas jautājumos Alda Ķestere un vadītājas vietniece attīstības jautājumos Kristīne Niedre. Darba grupā vēl strādāja Izglītības pārvaldes projektu vadītāja Ilze Cēbere.

– Kā tapa stratēģijas projekts?
Kristīne Niedre: – Izglītības stratēģija tiek aplūkota mūžizglītības kontekstā. Mums jāskatās, lai kvalitatīvi tiktu apmierinātas visas vajadzības un prasības – no pašiem mazākajiem līdz pieaugušajiem. Pilsētai ir jāseko izglītības procesam ilgtermiņā. Stratēģija veidota, pamatojoties uz valsts mēroga un pilsētas attīstības pamatnostādnēm.
Alda Ķestere: – Veidojot stratēģiju, mēs akcentējām problēmas, analizējot tagadējo situāciju, un tad meklējām iespējamos risinājuma veidus, pieaicinot katras jomas speciālistus. Piemēram, vispārējās izglītības jomā tie bija skolu direktori, pirmsskolas izglītībā – pilsētas pirmsskolas izglītības iestāžu vadītāju padome. Arodvidusskolām un augstskolām tie bija šo mācību iestāžu direktori un rektori, kuriem bija dota iespēja izteikt priekšlikumus un komentēt arī citas jomas, jo tajās taču mācās viņu nākamie, potenciālie audzēkņi.
Ludmila Molčanova: – Lielāko uzsvaru liekam uz pirmsskolas un vispārējo izglītību tāpēc, ka tieši tās ir pašvaldības kompetencē. Pārējām jomām varam būt ieteicēji.

– Kas ir galvenās problēmas pirmsskolas izglītības jomā?
Kristīne Niedre: – Apmierināt iedzīvotāju pieprasījumu, mazināt rindas pēc vietām bērnudārzos. Un to var risināt, gan ceļot jaunas ēkas un piebūves, gan arī paplašinot un racionālāk izmantojot jau esošo infrastruktūru.

– Ko izvirzījāt par galveno, veidojot ieteikumus izglītības attīstības stratēģijai?
Alda Ķestere: – Viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir vidusskolu tīkla optimizācija un reorganizācija.
Ludmila Molčanova: – Te jārunā par to, ko bieži vien sabiedrība pārprot: skolu tīkla optimizācija nenozīmē to likvidāciju, bet pārstrukturizēšanu. Pats galvenais uzdevums, ko uzsvērusi arī Pilsētas domes priekšsēdētāja pirmā vietniece Silva Golde, – pārstrukturizēšanas rezultātā mēs nedrīkstam pazaudēt izglītības ēkas. Pētot datus vairāku gadu garumā, redzams, ka audzēkņu skaits turpina sarukt. Un līdz 2014.gadam Latvijā un Liepājā (šie aprēķini ir publiski pieejami, tie parāda jau esošo bērnu skaitu) nākamo skolēnu skaits būs samazinājies par 40 procentiem. Piemēram, 2007.gada pavasarī 9.klases pabeigs apmēram 1100 bērnu, bet 2014.gadā pamatskolu absolvēs aptuveni 660 zēnu un meiteņu. Ilggadīgi aprēķini arī parāda, ka uz 10.klasi aiziet mācīties no 60 līdz 70 procentiem beidzēju. Pašlaik mums pilsētā ir vienpadsmit izglītības iestādes, kas piedāvā vidusskolas programmas. Aritmētiski rēķinot, var redzēt, ka katrai skolai vidēji iznāk ne vairāk par četrdesmit desmitklasniekiem. Ejot uz tikšanos skolās, esmu teikusi, ka mēs nevaram vienkārši gaidīt, kas būs, tas būs.

– Kāpēc ne?
Ludmila Molčanova: – Tāpēc, ka jau šogad – 2007.gadā – Latvijā sāk apgūt Eiropas Kopienas naudu izglītības jomā. Šobrīd – projektu izstrādē, nākamgad jau notiks reāla naudas piesaiste. Šie lielie līdzekļi gan visvairāk tiek profesionālajai un augstākajai izglītībai, bet, pateicoties Izglītības un zinātnes ministrijas aktivitātēm un centieniem, ir izdevies pierādīt, ka kaut nelielai daļai ir jātiek vispārējai vidējai izglītībai. Tātad ir iespēja tieši vidusskolas posmā piesaistīt pietiekami lielus līdzekļus. Bet mūsu ministrija definējusi, ka šie līdzekļi tiks novirzīti tikai tām vidusskolām, kuras, kā norādīs attiecīgās pašvaldības, ir spējīgas attīstīties ilgtermiņā. Tātad mums ar skaitļiem un datiem jāpierāda, ka skola īsteno pietiekamu skaitu izglītības programmu, ka tajā ir un, galvenais, būs pietiekami liels skolēnu skaits desmitajās –  divpadsmitajās klasēs.

– Tātad piedāvāti varianti, kā veidot tieši vidusskolu tīklu pilsētā. Vai tiek domāts arī par ģimnāziju skaita palielināšanu?
Ludmila Molčanova: – Būtībā pārmaiņas vidusskolu tīklā ir sākušās jau ar 2006.gadu, ar 1.ģimnāzijas un Centra pamatskolas izveidi. Un mēs saredzam, ka varētu veidoties vēl citas šāda statusa skolas. Bet, pašvaldības ģimnāzijas veidojot, ir jāveic strukturālas izmaiņas. Ģimnāzijā mācās skolēni no septītās līdz divpadsmitajai klasei. Viens no priekšlikumiem bija veidot ģimnāziju uz 12.vidusskolas bāzes. Jo tai ir iespēja atsevišķā ēkā mācīt pamatskolas – pirmo līdz sesto klašu ­– skolēnus. Ēkā Krišjāņa Valdemāra ielā jau tagad mācās septīto līdz divpadsmito klašu audzēkņi. Vēl viens piedāvājums ģimnāzijai ir 6.vidusskola, kurā arī tagad jau mācās skolēni no piektās klases, līdz ar to vieglāk risināt proģimnāzijas un ģimnāzijas klašu jautājumu. Bet, ja kaut ko paplašina, citam kaut kas tiek atņemts, ja pēc ģimnāzijas ir liels pieprasījums, par ko mēs pārliecinājāmies šoruden, tad samazinās skolēnu skaits citās vidusskolās. 

– Tāpēc sāpīgāks jautājums par ģimnāziju izveidi ir tas, ka vidusskolu skaits jāsamazina?
Ludmila Molčanova: – Apspriežams ir Jāņa Čakstes 10.vidusskolas jautājums. Populāra skola, centrā, un tomēr tai paplašināties, augt kā vidusskolai, lai arī būtu pieprasījums, neatļauj telpas, kuras nav iespējams paplašināt. Telpas sākumskolai, kas atrodas Rožu ielā, pašvaldība īrē no privātīpašniekiem. Tās nav piemērotas mazu bērnu mācībām. Tāpēc tiek risināts jautājums par vēsturiskā nosaukuma un statusa atjaunošanu – Jāņa Čakstes 10.pamatskola. Tad vēl līdzās, apmēram vienā rajonā, ir divas vidusskolas – 7. un 11., un abās skolēnu skaits sarūk. Jau septembrī 8.vidusskola un tās Karostas filiāle būs divas atsevišķas mācību iestādes. Priecē 3.pamatskolas skolēnu noturīgais skaits laika gaitā. Vadoties no teritoriālā principa, netālu atrodas 2. un 8. vidusskola. Uzskatām, ka 8.vidusskola ir jāsaglabā kā vidusskola, jo tā tiek pielāgota bērniem ar speciālām vajadzībām – ir uzbrauktuves, lifti, kā arī skolā mācās kā latviešu, tā mazākumtautību audzēkņi. 2.vidusskolā toties ir jaunas, plašas telpas. Strādājot un domājot, pieaicinot konsultantus, secinājām, ka vidusskolēniem teritoriālais princips nav svarīgākais kritērijs skolas izvēlē.

– Cik saprotu, galīgais variants vēl apspriežams?
Alda Ķestere: – Šis ir mūsu darba grupas piedāvātais variants. Izglītības pārvaldes speciālisti ir gatavi diskusijai un gaida priekšlikumus efektīva un kvalitatīva skolu tīkla izveidei.
Ludmila Molčanova: – Arī pusgada laikā, izstrādājot ieteikumus, mūsu domas mainījās. Tagad šis priekšlikums ir nodots Izglītības komisijai un skolu direktoriem, mēs gaidām ieteikumus, noliegumus, ierosinājumus.
Kristīne Niedre: – Pašvaldība paredzējusi finansējumu neatkarīgas ekspertu grupas pieaicināšanai. Viņi pētīs un analizēs statistikas datus, izglītības iestāžu dokumentus, arī pilsētas attīstības plānu, un izstrādās savus priekšlikumus, kurus piedāvās pilsētai. Pieredze rāda, ka neatkarīgu konsultantu ieteikums bieži vien tiek pieņemts elastīgāk un bez iespējamiem aizspriedumiem, nekā attiecīgās nozares pārstāvju piedāvātais risinājums. Jo tas ir skatījums no malas.

Daina Meistere,
“Kurzemes Vārds”

Izglītības iestāžu tīkla pārstrukturizācija ir sākusies ar 1.ģimnāzijas izveidi.