Ar akciju tiek atzīmēta Latvijas Republikas Zemessardzes 33. gadadiena. Un tās mērķis ir demonstrēt Latvijas sabiedrības gatavību iesaistīties valsts aizsardzībā un mudināt vēl neizlēmušos Latvijas iedzīvotājus pievienoties Zemessardzei.

“Tāda vēsturiskā datuma akcijai īsti nav, jo akcija no laika uz laiku ir mainījusies. Būtībā zemessargi tiek aicināti uz darbu doties formas tērpā Zemessardzes gadadienā, kas ir 23. augusts un arī 11. novembra Lāčplēša dienā. Tie ir tie divi datumi,” pastāsta A. Krieķe-Jermacāne.

Viņa norāda, ka akcija nenotiek katru gadu, jo Zemessardze iet līdzi laikam – pievērš uzmanību ārējiem apstākļiem un izvērtē, vai akciju rīkot.

“Šādā veidā zemessargs parāda, ka lepojas ar savu vietu Zemessardzē.

Un pie reizes var arī pievērst savu kolēģu un līdzbiedru uzmanību šai iespējai iestāties Zemessardzē un būt sardzē par Latviju,” uzsver Zemessardzes štāba Komunikācijas pārvaldes speciāliste.

Zemessargu aktivitāti un dalību akcijā ikviens var vērot sociālajos tīklos, jo to vienmēr pavada atbilstošs tēmturis.

Šoreiz to, cik ražīga bijusi gadadiena var palūkot meklējot #Zemessardzei33.

Dalībnieku aktivitāti Zemessardze nevērtē, jo tā atkarīga no katra paša iespējām.

Dalība akcijā ir brīvprātīga un tās ietvaros zemessargi, iepriekš saskaņojot ar savu darba devēju, ierodas darba vietā formas tērpā.

Šajā dienā, komunicējot sociālās tīklošanās vietnēs, drīkst publicēt fotogrāfijas ar sevi formastērpā.

Liepājas restorāna “Street Burgers” īpašnieks Kristaps Fridrihsons zemessargs ir jau divus gadus. Nu jau Zemessardze viņam kļuvusi par otro pilna laika darbu.

“Lielā kara sākums bija tas pēdējais grūdiens, bet es jau biju pie tās maliņas,”

viņš pastāsta.

Šie gadi Zemessardzē bijuši ļoti aktīvi, interesanti un viņš sapazinies ar brīnišķīgiem cilvēkiem, kuri nu jau kļuvuši par labākajiem draugiem.

“Daudz kursi, daudz mācības. Man ir ļoti milzīga izaugsme, jo es pirms Zemessardzes vispār nebiju militārs cilvēks. Nekad nebiju turējis rokās ieroci, ar tādām lietām nenodarbojos. Pat bērnībā nekad nebija interese, nespēlējos ar pistolēm, nespēlējām kariņus, man tas vienkārši nebija interesanti.”

Viņš ar pārliecību pauž, ka būt zemessargam ir liels gods un, ka, viņaprāt, par Latvijas sargu vajadzētu kļūt, kā minimums, katram vīrietim.

Priekšrocība esot tajā, ka neviens nevar tevi kaut kur aizsūtīt – katrs izvēlās kur iet, kad iet un cik bieži iet.

“Katram tomēr vajag to savu šūniņu atrast – kur viņš var būt noderīgs, nedod Dievs, kaut kādā X stundā.”

Akciju K. Fridrihsons vērtē ļoti pozitīvi, jo tādā veidā tiek parādīts, ka, lai gan katram no viņiem ir sava vietiņa valsts aizsardzības sistēmā, zemessargi ir parastie civilie iedzīvotāji, kas ikdienā strādā visdažādākos darbus.

Akciju dienās īpaši var redzēt, cik daudz no līdzcilvēkiem iesaistās Zemessardzē. Daudzi uz ielām sveicina, māj no mašīnām, viņš piebilst.

Kā darba devējs viņš uzskata, ka vienu vai divas reizes gadā uz darbu ierasties formas tērpā noteikti vajadzētu ļaut visiem.

“Mums te neviens darbinieks nav zemessargs. Un es nevis ļautu, bet uzstātu, ka tas ir jādara,” viņš smej.

“Man liekas, ka tas ir tas, kas ir vajadzīgs. Kaut kādā brīdī, kad vēl nebiju zemessargs, es nevarēju saprast, kāpēc amerikāņi tik ļoti lepojas ar saviem karavīriem un to rāda, bet mēs to kaut kā slepeni darām,” pēdējos gados gan latvieši palikuši brīvāki un atklātāki ne tikai par savu patriotismu, bet arī par citām lietām.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.