Anda Pūce
"Kurzemes Vārds"
Līdz šim “Erasmus+” skāra mani tikai kā radu un draugu ģimeņu bērnu stāsti par pieredzēm ārzemju braucienos un mācībām ārpus Latvijas semestra garumā, tāpēc esmu priecīga, ka nenobijos un savā studiju pieredzē piedzīvoju arī šo intensīvo programmu.
Neatklāju sev Beļģiju, taču atklāju pati sevi un guvu pavisam jaunu pieredzi izglītības lauciņā, ko vēl tikai iepazīstu.
Būtiski bija RTU Liepājas akadēmijas Izglītības zinātņu maģistrantūras programmas vadītājas Maijas Ročānes iedrošinošie vārdi un lieliskie kursabiedri, starp kuriem bija arī “Erasmus+” jau izbaudījušās kolēģes.
Vispirms programmai bija jāpiesakās, jāpierāda savas svešvalodas zināšanas un sekmes augstskolā, tad jānokārto daži dokumenti un augstskolas atbildīgais darbinieks palīdz nokārtot visu, lai saņemtu finansējumu.
Par šo naudiņu pašam jānopērk aviobiļetes, jārezervē naktsmājas, dienas nauda paredzēta maltītēm un dzīvošanai izvēlētajā valstī, arī braukšanai vietējā transportā.
Kā studente saņēmu atbalstu visa procesa laikā, varēju uzdot jautājumus, lai visu korekti nokārtoju un varu gan izbaudīt mācības, gan neuztraukties par izmaksām.
Bija patīkami uzzināt, ka šī aktivitāte tiks ieskaitīta arī kā viens no C daļas kursiem studiju procesā, taču arī uzdevumi nedēļā ir visai atbildīgi, tas nav gluži atvaļinājums.
Šo programmu rīko Haute Ecole Leonard de Vinci – tā ir koledža, kurā beļģu jaunieši mācās par skolotājiem vēl pirms augstskolas, tā atrodas Jaunlēvenā (Louvain-La-Neuve) – pilsētiņā 50 minūšu braucienā no Briseles.
Kopā ar kursabiedreni apmetāmies vietējā studentu hostelī, kur vestibilā bija milzu galds un plaukts ar galda spēlēm, koledža bija dažu minūšu attālumā, visi pārējie objekti arī turpat rokas stiepiena attālumā.
Programma sākās pirmdienas rītā ar satikšanos un iepazīšanos,
grupā bijām ap 30 dažādu vecumu studentu no Latvijas, Vācijas, Itālijas, Spānijas, Šveices, Francijas, Beļģijas, Kanādas un Nīderlandes.
Bija pavisam jauni cilvēki un arī dzīves pieredzi sasmēluši ļaudis, grupa dalījās divās daļās – angliski un franciski runājošajā, taču pa vidu visam bija dzirdams arī kaut kāds mikslis, jo sarunāties un komunicēt cits ar citu centās ikviens.
Bijām liela grupa latviešu, tāpēc skaļi skanēja arī latviešu valoda, ar kanādiešiem runājām par Kvebekas vēsturi un mūsu hokejistiem, neparasti bija izzināt skolotāju darba specifiku citās valstīs, kur, tāpat kā Latvijā, trūkst labu pedagogu.
Bet tie, kas bija sapulcējušies šeit, likās patiešām aizrautīgi, tāpēc
noticēt labākai nākotnei pedagoģijā man bija pavisam viegli.
Par programmu daudz sīkāk nestāstīšu, vien pateikšu, ka šīs nedēļas vadmotīvs bija “mācāmies darot”, kas nozīmē, ka lielākoties notika praktiskas nodarbības, izmēģinājām dažādus rīkus labbūtības nodrošināšanai pedagogiem un skolēniem, devāmies dabā, apmeklējām skolu, uzzinājām par pieredzi citās valstīs no grupas partneriem, strādājām grupās un iepazinām cits citu, izaicinājām paši sevi un analizējām, kas no iemācītā būtu noderīgs mūsu valstij un personīgi katram no mums.
Bija jāveic radošs gala uzdevums patstāvīgi, vēl jāizpilda arī mājasdarbs un jānosūta atskaite organizatoriem, taču tas viss piederas studijām.
Jā, cienājām visus ar latviešu gardumiem, aicinājām uz Liepāju, skaidrojām, kāpēc latviešiem makos ir zvīņas, gatavojām nacionālās vakariņas, dzērām arī beļģu alu Briseles apmeklējuma laikā un dziedājām, daudz runājāmies starp nodarbībām, kopā skatījāmies olimpiskās spēles un diskutējām par to, kā būt labam skolotājam.
Tas viss ir daļa no “Erasmus+” programmas būtības.
Genoveva, kā mēs mīļi saucām lielisko beļģu programmas koordinatori, ir mūzikas pedagoģe, tāpēc viņa mums visiem iemācīja kopīgi dziedamas afrikāņu dziesmas, nočiepjamas idejas bija pat ēdināšanas risinājumi – papīra glāzēs iepildīta pasta ar mērci bija neparasti pārdomāta un ērta maltīte tik lielai grupai.
Mājupceļš no “Erasmus+” nedēļas nozīmēja vēl vienu vakaru pabaudīt Briseli un apskatīties tieši šajā nedēļas nogalē izgaismotos objektus pilsētas centrā.
Tie gan, mūsuprāt, krietni zaudē Liepājā apskatāmajiem gaismojumiem, tāpēc atgriešanās atgādināja arī par to, ka būšana prom palīdz novērtēt to, kas mums pašiem ir labs.
Viedokļi
Ivars Ijabs, Eiropas Parlamenta deputāts, “Renew Europe”:
– “Erasmus+” savulaik sākās kā studentu apmaiņas programma, bet šodien tā ir daudz plašāka iniciatīva, aptverot izglītību, profesionālās apmācības un sporta aktivitātes.
Tā kļuvusi par būtisku instrumentu Eiropas sadarbības, iekļaujošas sabiedrības un konkurētspējīgas izglītības veicināšanā.
“Erasmus+” programma sniedz iespēju gan jauniešiem, gan izglītības jomas profesionāļiem un pētniekiem iegūt unikālu starptautisku pieredzi, kas palīdz paplašināt redzesloku, pilnveidot prasmes un ieviest jaunas idejas savā darbā.
Tā ļauj veidot starptautiskus kontaktus un sagatavoties mūsdienu darba tirgus un sabiedrības izaicinājumiem, vienlaikus nodrošinot pieejamību arī tiem, kam finansiāli ierobežojumi varētu ierobežot iespējas.
Programma arī veicina vienlīdzību, sapratni un cieņu pret dažādību, palīdzot mazināt stereotipus.
Personīgi man programma bija nozīmīga jau studiju gados, kad man bija iespēja semestri pavadīt Brēmenē vēl pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā.
Šī pieredze ne tikai paplašināja manas zināšanas, bet arī ļāva iepazīt citas kultūras, akadēmisko vidi un iemācīties vācu valodu.
Vēlāk, strādājot par Latvijas Universitātes pasniedzēju, esmu aktīvi piedalījies “Erasmus+” pasniedzēju apmaiņā, kas būtiski veicinājusi manu profesionālo izaugsmi.
Programma ir īpaši nozīmīga arī Latvijas reģionos, dodot iespēju mazākām pilsētām un to iedzīvotājiem iegūt starptautisku pieredzi
un jaunas perspektīvas.
Tā palīdz stiprināt profesionālās kompetences, iedvesmo inovācijām un veicina mūsdienu sabiedrības un darba tirgus prasībām atbilstošu attieksmi.
Uzskatu, ka “Erasmus+” pieejamība un atbalsts jāpaplašina, lai programma turpinātu vienot dažādas kultūras, izglītības sistēmas un cilvēkus, sniedzot gan akadēmiskus, gan sociālus un ekonomiskus ieguvumus.
Programmas attīstība nodrošinās, ka nākamās paaudzes būs ne tikai labi izglītotas, bet arī globāli domājošas un spējīgas sadarboties pāri robežām.
Sandra Kalniete, Eiropas Parlamenta deputāte, Eiropas Tautas partija (Kristīgie demokrāti):
– Gan Latvijā, gan citās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs mūžizglītība ir kļuvusi par neaizstājamu instrumentu, kas nodrošina labāku piekļuvi darba tirgum un ļauj pielāgoties tā mainīgajām vajadzībām.
Lai gan pieaugušo iesaistē Latvija joprojām atpaliek no ES vidējā rādītāja, šī plaisa pēdējos gados mazinās, pateicoties mērķtiecīgām iniciatīvām.
Viena no nozīmīgākajām ir “Erasmus+” programma, kas aptver visu mūžizglītības ciklu –
no agrīnās aprūpes un pirmsskolas līdz pat senioru izglītībai, kā arī jaunā Prasmju savienība, kas veicina prasmju atzīšanu un pārnesamību ES vienotajā tirgū.
Mūžizglītības sistēmā centrālā loma ir sievietēm, kuras ir klātesošas visos tās posmos – kā pedagoģes, audzinātājas, profesionāles.
Latvijas kontekstā tieši agrīnās aprūpes un izglītības kvalitāte lielā mērā balstās uz sieviešu darbu.
Apmaiņas programmas kā “Erasmus+” stiprina gan prasmes un redzesloku, gan ceļ pašvērtējumu.
Sasniedzot dzīves vidusposmu, mūžizglītība no izvēles kļūst par nepieciešamību straujo tehnoloģiju un darba tirgus pārmaiņu dēļ.
Sievietes ir tās, kuras biežāk aktīvi pilnveidojas un pārkvalificējas, kļūstot par mentorēm jauniešiem un citām sievietēm.
Lai šo procesu padarītu pieejamāku, “Erasmus+” piedāvā īstermiņa mobilitātes un elastīgus apmācību formātus.
Tas ļauj profesionālo izaugsmi savienot ar ģimenes dzīvi un ikdienas pienākumiem, nepārkārtojot visu dzīves ritmu.
Tieši sievietes ģimenē visbiežāk ir tās, kuras uztur mācīšanās kultūru vairākās paaudzēs, tādējādi stiprinot visu sabiedrību kopumā.
Arī pašreizējā EP prezidente Roberta Metsola ir piedalījusies “Erasmus+” apmaiņas programmās un tās augstu novērtē, pieminot programmas nozīmi eiropiešu veidošanā.
Izglītības ceļš nebeidzas arī senioru vecumā.
Iesaiste starptautiskās sadarbības projektos šajā dzīves posmā nozīmē ne tikai jaunu prasmju apguvi, bet arī sekmē Eiropas identitātes veidošanu un aktīvu līdzdalību demokrātiskajos procesos.
Tā ir iespēja saglabāt sociālo aktivitāti un dot pienesumu sabiedrībai arī pēc aktīvas darba dzīves beigām.
Kā vēsta sakāmvārds: “Mūžu dzīvo, mūžu mācies.”
Izglītība nebeidzas ar 12. klasi vai augstākās izglītības diplomu.
Katra iegūtā prasme palīdz ne tikai pašam cilvēkam, bet arī valstij kopumā.
Latvijai ir nepieciešami zinoši speciālisti un aktīvi pilsoņi, kuri veicinātu tautsaimniecības attīstību, labklājību un sabiedrības līdzdalību.
Tieši pieejama, iekļaujoša, uz prasmēm un jaunām pieredzēm vērsta mūžizglītība ir pamats šai izaugsmei.
Publikācija sagatavota sadarbībā ar Eiropas Parlamenta biroju Latvijā.
