– Latvija bija okupēta, pie mums tajā laikā par šiem procesiem nerunāja un mierīgi būvēja fermas pie upītēm…

– Iespējams, tādēļ cilvēkiem vēl ir grūti pieņemt objektīvu patiesību: bez mūsu aktīvas rīcības zemeslodei draud tādas pārmaiņas, kurās mums būs grūti izdzīvot vai tas vispār nebūs iespējams.

Par dabas atjaunošanas nepieciešamību, stingrākiem dabas saglabāšanas nosacījumiem pasaulē un Latvijā runā pēdējās desmitgadēs, bet

daudziem joprojām šķiet, ka dabas stāvokļa aktualitāte ir vides aktīvistu untums,

un daba vēl joprojām tiek uztverta tikai ētisku vai estētisku vērtību kategorijās – patīk vai nepatīk, pieklājīgi vai nepieklājīgi.

Pasaulē bioloģiskās daudzveidības mazināšanos jau par dziļi nopietnu problēmu sāka uzskatīt pagājušā gadsimta 60.–70. gados, kad zinātnieki cēla trauksmi par to, ka cilvēka darbības dēļ izzūd augu un dzīvnieku sugas; aptuveni ap to pašu laiku parādījās dati par klimata izmaiņām ilgtermiņā un cilvēku lomu šajos globālajos procesos.

– Kādi ir cilvēku nodarītie lielākie zaudējumi Latvijas dabai?

– Var saukt daudz, bet acīm redzamākie un pierādāmie ir, piemēram, mazo hidroelektrostaciju būvniecība uz mazajām upēm, kas būtiski ietekmējusi gan šo ūdenstilpju ekosistēmu, gan dzīvotni upju baseinos.

Arī neskaitāmas vecu dzirnavu ūdenskrātuves, kas nosprosto upju dabīgo tecējumu, tiek saglabātas kā ainaviskas vērtības konkrētā vietā, nevērtējot kaitējumu, ko tās nodara dzīvībai upē.

Cits ļaunums ir ūdenskrātuvju eitrofikācija – pastiprināta aizaugšana, ko izraisa slāpekli un fosforu saturoša minerālmēslojuma nonākšana no intensīvi apsaimniekotiem tīrumiem upēs un ezeros.

Augiem atmirstot, samazinās skābekļa daudzums ūdenī, un iet bojā dzīvā radība.

Droši vien daudzi tēvi un vectēvi glabā stāstus par tīrām foreļupītēm, vai ne? Kādas tās izskatās tagad? Ūdensteces piesārņojumu aiznes uz Baltijas jūru, tādējādi tā ir kļuvusi par vienu no pasaulē piesārņotākajām un cilvēka darbības ietekmētākajām jūrām ar lielu mirušo zonu īpatsvaru.

– Latvijā par Eiropas Savienības prasībām attiecībā uz vidi mēdz izteikties nievājoši: pie mums koki aug mežos, nevis plantācijās, un nav jābūvē polderi, lai būtu, kur dzīvot. Mums ar dabu viss kārtībā!

– Jā, šis ir populārs arguments. Jo pie mums ir stārķi, redz cilpojam zaķus un ganāmies stirnas, un ceļi ved cauri mežiem, kuros var ogot un sēņot. Jautājums tikai – cik daudzveidīga, veselīga ir šī zaļā daba?

Desmitiem gadu mežus cērt plašās kailcirtēs, kas Latvijas mežu ainavā sastopamas bieži, un kopumā sarūk dabiskā vide daudzām vērtīgām dzīvotnēm.

Šāda meža apsaimniekošana noplicina dabu, šeit kļūst mazāk sugu nekā vecos mežos, kādu pie mums nekļūst vairāk.

Mēs negribam vai nemākam kokmateriālu ieguvi savietot ar dabai nepieciešamo, tieši pretēji – nepārtraukti desmit gadu garumā norisinās diskusija, ka vajadzētu ļaut cirst jaunākus kokus kailcirtēs un kailcirtes ļaut pat veidot lielākas.

Vērojama izteikta vēlme vienkāršot mežu, īstenot kļūdaino praksi, kas daudzviet pieļauta Eiropā.

Tas pats sakāms par pļavām – pa gabalu šķiet, ka to pietiekami daudz, bet cik plaša ir sugu daudzveidība katrā hektārā?

Bet zaļināšana nav tikai sugām bagāti meži un pļavas;

atbildīga attieksme pret vidi izpaužas visdažādākajās darbībās,

sākot ar resursu taupīšanu, atkritumu samazināšanu un šķirošanu, beidzot ar videi draudzīgu produktu izvēli veikalā.

– Gandrīz viss uzskaitītais attiecas uz ekonomiku, un daudz kas atkarīgs ne tikai no cilvēku izvēles, bet arī valsts politikas.

– Zaļināšanas pasākumi tradicionāli ir valsts atbalstīti dažādās programmās, jo relatīvi maz ir, piemēram, tādu mežu vai pļavu īpašnieku, kas kopējā dabas stāvokļa uzlabošanai atteiksies no ekonomisko gatavību sasnieguša meža ciršanas kailcirtē vai nesēs labību, bet uzturēs bioloģiski vērtīgu pļavu.

Diemžēl patlaban Latvijā risinās diskusija par to, kam būtu jāatbalsta šie vides jautājumi, – no kopējās lauksaimniecībai piešķirtās naudas vai no cita fonda, un, ja no cita, vai pietiks naudas.

Runa ir nevis par to, kā darīt labāk, bet par to, vai vispār būs pieejami līdzekļi dabas atjaunošanai un bioloģiski augstvērtīgu vietu saglabāšanai.

Reizēm politiķi populistiski uzsver: jāpārstāj beidzot domāt par vardēm un putniem un jāsāk domāt par cilvēkiem.

Tas man izraisa smaidu – par ko gan esam domājuši pēdējās simtgadēs, noteikti par cilvēku, bet šobrīd klimata pārmaiņas, vides stāvoklis jau ietekmē mūsu veselību, drošību, dzīves telpu un labklājību.

– Vai nevar būt otrādi – par bioloģiski daudzveidīgu pļavu īpašnieks garantēti saņem maksājumu, bet ienākumus par labību apdraud slapjums, sausums, zosis, biržas cena…

– Jā, riski pieaugs arī turpmāk, bet, ja viss būtu tik vienkārši, bioloģisko zālāju platības pieaugtu lielā tempā. Tā nenotiek.

Pakāpeniski palielinās bioloģisko lauksaimnieku skaits, tomēr intensīvā lauksaimniecība nepārprotami dominē.

Ekonomiski argumenti ir iedarbīgi. Piemēram, atbalsts elektroauto iegādei un augstas degvielas cenas veicinājušas videi draudzīga transporta iegādi.

Tāpat pirms dažiem gadiem nostrādāja atbalsts saules paneļu iegādei un uzstādīšanai. Atkritumu šķirošana kļūst par paradumu lēnām, bet ar depozītu sistēmu valstij izdevās to uzlabot vismaz dažos segmentos.

Šie piemēri rāda, ka zaļināšana attīstās tur, kur to var ekonomiski pamatot un stimulēt.

Vienīgā joma, kur bez ekonomiskiem stimuliem vērojami sasniegumi vides jomā, ir izglītība skolās, vides izpratnes veidošana skolu jaunatnē.

Arī Pasaules dabas fonds daudz sadarbojas ar skolām, esam sastapušies ar tūkstošiem bērnu un jauniešu dažādos Latvijas novados un runājam gan par klimata pārmaiņām, gan dabas daudzveidību.

Ir ļoti zinoši skolēni un maz informēti, taču kopējais vides izglītības līmenis pieaug.

Pasaulē vides jautājumus izglītības sistēmā integrē dažādi: dažu valstu skolās ir mācību priekšmets – klimata mācība, bet citviet, kā Latvijā, šī tēma horizontāli tiek iekļauta dažādos priekšmetos un daudz kas atkarīgs no skolotājiem – vai viņi uzskata vides jautājumus par prioritāti jauniešiem nākotnē.

Ar gandarījumu jāsecina, ka šādu pedagogu kļūst aizvien vairāk.

– Kā jūs uzskatāt – vai vēja enerģija ir zaļināšana vai zaļmaldināšana?

– Es zinu par asām diskusijām un protestiem pret vēja parku būvniecību Latvijā, tajā skaitā Saldus un Dienvidkurzemes novadā.

Tomēr, iepazīstoties ar pētniecības datiem par fosilo resursu izmantošanas sekām, klausoties ekspertus un piedaloties diskusijās, esmu guvis pārliecību, ka nepieciešams attīstīt atjaunīgo resursu izmantošanu, tajā skaitā jāražo elektroenerģija ar vēja spēku.

Taču šai monētai ir otra puse –

vēja parka attīstībā ir iespējami jānovērš vai jāsamazina ietekme uz dabu un jārod kompromisi ar vietējiem iedzīvotājiem par dzīves telpas kvalitāti.

Latvijas sabiedrībai nav laikus pamatota šī nepieciešamība gan ar zinātniskiem datiem, gan skaidru valsts nostāju.

Tam vajadzēja notikt vismaz pirms gadiem pieciem, tad nebūtu tā, ka visas puses skaļi runā, bet retais spējīgs pragmatiski klausīties un meklēt risinājumus.

Esmu par to runājis ar zviedru kolēģiem, un viņi man norādījuši, ka pie viņiem šāda mēroga diskusijas pret vēja parkiem bijušas pirms ilgāka laika.

Patlaban jaunu vēja parku ieceres varbūt rada iebildumus konkrētā vietā, bet vairs nav nacionāla mēroga viļņošanās kā pie mums.

Objektīvs fakts ir tāds, ka Latvija ir viena no pēdējām Eiropas valstīm saražotās vēja enerģijas ziņā un pat ar ieplānotajiem vēja parkiem stipri atpaliks no vidējā līmeņa, nerunājot par to, cik lielam būtu jābūt vēja enerģijas īpatsvaram klimata pārmaiņu samazināšanas kontekstā.

Cilvēkiem Latvijā nepatīk klausīties un domāt par klimata pārmaiņu ierobežošanas jautājumiem,

par to nereti ļoti brīnās mani kolēģi citās Eiropas valstīs.

Esmu piedzīvojis – kad ierunājos par klimata pārmaiņām, mani pārtrauc: par šo mums Latvijā nestāsti!

– Nuja, kāda globālā sasilšana, ja nesen pārlaista tik barga ziema?

– Šis ir ļoti zīmīgs, tipisks jautājums, kas ilustrē, kāpēc par vides jautājumiem ir sarežģīti runāt. Mums ir grūti un nogurdinoši skatīt lielās kopsakarības, ja no pozīcijas vakar un tuvu tās var atspēkot.

Ja šodien ir 20 grādu silts, nevis 28, – kāda globālā sasilšana? Bet jānodala laika apstākļi no klimata pārmaiņām, ko izvērtē gadu desmitos.

Līdzīgi ir ar attieksmi pret vēja parkiem. Protams, ka globāli nekas nemainīsies, ja to vēja turbīnu, kas būs redzama pa mājas logu, vispār neuzbūvēs, ja nebūs vēja parka manā pagastā vai Latvijā, vai pat visā Baltijas reģionā.

Bet runa ir par to, kāds ir mūsu dzīves redzējuma mērogs,

vai mēs pievienojamies šīs jau šodienas un aizvien izteiktāk – nākotnes milzu problēmas ierobežošanā.

Pavisam droši Ķīna nerisinās klimata pārmaiņu jautājumus, ja to nedarīs Eiropa. Savukārt Eiropas valstis arī skatās cita uz citu: kāpēc man jādara, ja kaimiņš nedara?

Šīs ir kolektīvas izvēles un rīcības. Var jau teikt, ka mani tas neinteresē, taču, ja mums rūp kaut kas vairāk par to, ko ēdīsim brokastīs, tad šie jautājumi ir ļoti nozīmīgi.

– Aktīvi protestējot pret vēja parkiem acu priekšā, esam tos iedzinuši mežā…

– Pasaules dabas fonds uzskata, ka

vēja parkiem primāri būtu jāatrodas vai nu degradētās teritorijās, vai uz intensīvi apstrādātas lauksaimniecības zemes, nevis mežos.

Lai gan mūsu meži ir intensīvi izmantoti un nav neskarti, dabīgi meži, drīzāk tādas pusdabīgas ekosistēmas, tajos tomēr ir vēl saglabājušās dabas vērtības.

Turklāt vēl pilnībā nav izpētīta vēja parku ietekme uz mežā ligzdojošu putnu sugām un, protams, pieaug meža fragmentēšanas sekas, izbūvējot ceļus, laukumus vēja turbīnām.

– Kā konkrēti Pasaules dabas fonda kolektīvs iesaistās zaļināšanā?

– Esam izstrādājuši Zaļā biroja programmu, ko piedāvājam uzņēmumiem un arī pildām paši.

Tā ietver virkni pasākumu, piemēram, mazināt elektroenerģijas, ūdens patēriņu, organizēt zaļos iepirkumus; izvērtējam, kādus tīrīšanas līdzekļus iegādāties, vai tēja un kafija, ko pērkam biroja vajadzībām, ir audzēta un ražota, ievērojot ilgtspējas principus. Ja telpās nepieciešami remonti, būvmateriālu veikalā konsultējamies par produktiem, kam mazāka ietekme uz vidi.

Preču izvēlē labs orientieris ir starptautiskie sertifikāti, tikai iepriekš jāizpēta, kuri ir pasaulē atzīti un kontrolēti, bet kuri uzlikti preces reklāmai.

Izvērtējam braucienus: pirmkārt, vai nepieciešams vispār braukt, otrkārt, kā vienā braucienā varam izdarīt iespējami vairāk.

Un visi papildus joprojām izglītojamies vides jautājumos – katrs esam specializējušies konkrētās jomās, bet apmeklējam cits cita rīkotus pasākumus, piemēram, mežu eksperti piedalās ūdeņiem veltītos semināros, visi kopā iesaistāmies dabas atjaunošanas iniciatīvās, piemēram, lai ierobežotu invazīvas sugas.

Tādējādi paplašinām zināšanas un ieviešam tās katrs savā ikdienā.

Par projekta “Multiplatformu publikāciju cikls par klimatneitralitātes un klimatnoturības izpratnes veicināšanu “Kā pieci pirksti”” saturu atbild SIA “TV Kurzeme”. Projekta nr. EKII-9/7.