Svētās Trīsvienības katedrāles fasāžu restaurācija ir noslēguma fāzē. Pie pēdējā darba – galvenās ieejas portāla konservācijas un daļējas restaurācijas – ķēries restaurators Edvīns Krūmiņš. Septembra otrajā pusē plānots katedrāles atjaunošanas pateicības dievkalpojums, pastāstīja Katedrāles atjaunošanas fonda vadītāja Kristīne Liepa.

Pašlaik galvenā ieeja ir aizsegta, restaurators aizdarīs plaisas portāla rotājumos. Tomēr nav plānots pilnībā atjaunot visu, ko sagrauzis laikazobs. Saglābs, kas saglābjams, cik vien iespējams, sakopjot visu oriģinālo, kāds tas ir, jo tāds tas ir visvērtīgākais, uzsver restaurators.

Viņš saka, ka šajā darbā viss paša radošums jāatstāj malā, jo te jau kāds cits ir radījis mākslu. Viņam atliek izturēties pret to ar vislielāko pietāti. Svētās Trīsvienības katedrāles portāli ir “visspožākais, kas atrodams Latvijas akmens skulptūrā vēsturisko stilu laikmetā”, rakstījis mākslas vēsturnieks, Liepājas 18. gadsimta kultūras pētnieks Imants Lancmanis.

Jūlijā garāmgājēji bija liecinieki skatam, kā vienu no portāla neatņemamām sastāvdaļām – skulptūru “Ticība” – ieved baznīcas iekštelpās. Tur 18. gadsimta mākslas darbs aklimatizēsies, tam vairākus mēnešus būs jāžūst. Pēc tam E. Krūmiņš aizdarīs skulptūras plaisas, lai materiālā, no kā tēls darināts, Gotlandes smilšakmenī, vairs nevar iekļūt ūdens.

Otra portāla sargātāja, skulptūra “Mīlestība” baznīcas priekštelpā iecelta jau 1996. gadā. Arī toreiz E. Krūmiņš piedalījies šajā procesā. Viņš atceras, ka skulptūras tēlam galva bijusi nost, to atlicis atpakaļ. Katram mākslas darbam vajadzīga pastāvīga aprūpe, te tās pietrūcis daudzu gadu garumā.

Gotlandes smilšakmens nav sevišķi kvalitatīvs materiāls, tas ļoti viegli uzņem ūdeni, bet nevēlas to atdot, stāsta restaurators. Viļņas karaļnama restaurācijai lietuvieši pasūtījuši smilšakmeni no Gotlandes karjera, speciāli tam no karjera izsūknēts ūdens. Materiāls pārvests uz Lietuvu, dažus mēnešus paturēts, un pavasarī tas bijis tik irstošs, ka vairs nav derējis pat ceļu departamentam, viņš saka.

Liepājā nepilnu trīssimt gadu laikā Svētās Trīsvienības katedrāles galvenā portāla mākslas darbi ļoti cietuši no klimatiskajiem apstākļiem, tie sākuši plaisāt, detaļas birušas nost. Restaurators zina stāstīt, ka pēc Otrā pasaules kara šīs skulptūras jau esot liktas kopā pa gabaliem. Laika gaitā tās mēģināja labot ar cementu, pieveidojot kaut ko klāt, drēbju kārta ir mainīta vairākkārt. Tagad tiek uzskatīts, ka tas nav bijis pareizi.

“Ticības” figūrai vairs nav deguna, krusts, ko tā turējusi rokās, ir nolauzts vai nokritis, un grāmata, kura tēlam ir otrā rokā, ir aplūzusi. To varēs pielikt atpakaļ, tā jau ir bijusi remontēta. Abi oriģināli, gan “Ticība”, gan “Mīlestība”, visticamāk, paliks tādi, kādi tie ir, tos tikai apkops, noņems birstošās daļiņas, un, kad “Ticības” figūra būs izžuvusi, tai aizdarīs plaisas. “Es aizstāvu oriģinālu. Degunu, visticamāk, neatgūs. Tas deguns estētiskumam, bet šādai tai figūrai ir lielāka vērtība nekā būt pieremontētai, ar pieliktu degunu. Tas būtu kā pūdercukurs uz tortes, bet vai tas vajadzīgs?” spriež E. Krūmiņš.

Abas apmēram 2,5 metrus augstās skulptūras plānots turpmāk glabāt baznīcas iekštelpās. Savukārt portāla rotai varētu izgatavot skulptūru kopijas no cita materiāla, ar visām zudušajām detaļām – ar krustu, ar degunu. Jaunu skulptūru izgatavošanai gan būs jāmeklē citi līdzekļi, pašreizējā fasāžu restaurācijas projektā tam naudas nepietiek, teic K. Liepa. Restaurators uzskata, ka te būtu vaļa izpausties radošumā atvēzēties mūsdienu māksliniekiem. Bet kopiju izgatavošana prasītu “desmitus tūkstošus” eiro.

Katedrāles fasāžu restaurācijai tiek izmantota Eiropas Reģionālās attīstības fonda nauda, un šis darbs ir daļa no lielāka projekta, kurā partneris ir arī Liepājas pašvaldība. Vēl par šī projekta līdzekļiem restaurē Hoijeres viesnīcu Kungu ielā 24, kur atradīsies divu gadsimtu interjera muzejs, un būvē koncertestrādi “Pūt, vējiņi!”.