Liepājnieki izvēlas dabīgu eglīti vai vismaz tās zaru, jo skuju smarža raisa svētku sajūtu, portāls noskaidroja, uzrunājot cilvēkus pilsētas ielās. ”Dabīgo! Un jo lielāka, jo labāk,” apskatot eglīšu piedāvājumu Liepājas Pētertirgū, pārliecinoši teic liepājnieks Aigars: ”Jo es tieši Ziemassvētkos esmu dzimis.” Viņš stāsta, ka visu mūžu Ziemassvētkos nes mājās dabīgu egli: ”Tādu, kas līdz griestiem. Dabīgu tāpēc, lai smaržo.”

Un ar smaidu piebilst, ka rotāšana gan viņa mājās samērā sarežģīta: ”Jārotā tā, lai kaķis netiek klāt. Tāpēc sīkākos rotājumus parasti liekam apakšējos zaros. Un piesienam stingrāk.” Tiesa, sliktas pieredzes viņam vēl nav – minka apgāzt prāvo egli vēl ne reizi nav pamanījies: ”Ir stabila paštaisīta egles kāja.”

Arī Mārtiņš meklē prāvu egli: ”Līdz grieztiem, bērniem tāda vislabāk patīk. Dabīga egle nepieciešama īstajai Ziemassvētku noskaņai. Skujas sabirs? Tas taču nekas, skuvu savākšanai ir putekļu sūcējs!”

Kāds sirms kungs ar spieķi meklē egles zaru: ”Kamēr dzīvoju kopā ar bērniem, ik Ziemassvētkus mājās nesām un pušķojām egli. Tā kā nu esmu viens pats, vairāk par zaru man nevajag. Galvenais jau svētku sajūta, ko dod skuju smarža. Vēl iedegšu kādas trīs svecītes.”

Liepājniece Imanta Vasiļjeva eglīšu pārdevējiem taujā pēc vismazākās eglītes: ”Lielāku man, vienai dzīvojot, nevajag. Lai saudzētu dabu, man vienistabas dzīvoklītī pietiek ar pavisam mazu eglīti.”

Taču dabīgo viņai noteikti vajag: ”Obligāti! Tas man laikam no bērnības, jo kopš atceros sevi, atceros eglīti. Tā smarža! Un rotāšanas prieks.”

”Atceros no bērnības, kad dzīvoju laukos, eglīti rotājām ar āboliem – sīpoliņiem, kā arī ar omes ceptajām piparkūkām,” Imantas kundze gremdējas atmiņās: ”Arī konfektītes bija. Tagad izmantošu rotiņas, ko lietoju jau gadiem. Jaunas nepērku. Pirmkārt, tie ir izdevumi. Otrkārt, katrai manai rotiņai savs stāsts, ar tām saistās atmiņas. Tā ir nostaļģija. Katrai mantiņai pievienotā vērtība, rotājot eglīti, atceros notikumus.”

Viņa nav mākslīgo eglīšu pretiniece, taču sev tādu nevēlas: ”Var jau būt, ka mākslīgajām eglītēm ir savi plusi. Piemēram, nebirst skujas, var lietot ilgus gadus. Un pēc svētkiem nerodas problēmas ar to, kur tad eglīti likt.”

Imantas kundzei gan šādas problēmas nekad nerodoties: ”Tā kā esmu nodarbojusies ar floristiku, neko zudībā nelaižu. Eglīti pēc skuju nobiršanas izmantoju, lai veidotu Lieldienām dekorus – ligzdiņas. Un atkrīt problēma, kur likt eglīti. Izmantoju visu līdz pēdējam.”

Viņa arī dāsni dalās pieredzē, kā eglīti ilgāk saglabāt svaigu, lai tā priecētu pēc iespējas garāku laika posmu, nenobērtu skujas: ”Man ir speciāli piegatavots plastmasas podiņš, kurā jau laikus esmu iepildījusi parupju granti. Eglīti vārda vistiešākajā nozīmē tur iestādu un apleju. Un raugos, lai mitrums nepietrūktu. Līdz Zvaigznes dienai noteikti eglīte nesāk bērt skujas.”

Eglīšu pārdevēji stāsta, ka liepājnieki izvēlas dažādu lielumu eglītes. Eglīšu pārdevēja Iveta, kura pircējiem piedāvā no Nīcas mežiem atvestās eglītes stāsta: ”Tie, kuriem mājās bērni, biežāk izvēlas prāvas Ziemassvētku skaistules. Mazākas un pēc iespējas lētākas vai pat zaru meklē vecāka gada gājuma ļaudis.”

Jāpiebilst, ka eglīti var nopirkt, sākot no pāris eiro. Bet prāvs kociņš maksās 20 un vairāk eiro.

Eglīšu tirgotāji piedāvā ne vien dažādu lielumu kociņus, bet arī jau izgreznotas kompozīcijas miniatūru Ziemassvētku eglīšu formā. Tiesa, mazie kociņi nemaksā pāris eiro, to cena ir, sākot no 10 eiro. Taču kompozīcijas ir jau izrotātas un pat lampiņām izgreznotas un tik kompaktas, ka tām vieta atradīsies ikvienā, pat vismazākajā, mājoklī.

Tāpat jāņem vērā, ka šādas kompozīcijas izveidošanai vajag vairāk laika un iemaņu, nekā miniatūras eglītes nociršanai. Pārdevēja Astrīda stāsta, ka vienai kompozīcijai nepieciešama vismaz stunda. Un darbs visbiežāk tiek veikts naktīs.

Vairāki uzrunātie liepājnieki atzina, ka, kaut arī vēlas dabīgu Ziemassvētku rotu, labprātāk iegādātos nevis nocirstu kociņu, bet gan eglīti podiņā.

”Ik gada nogalē teju vai kāru aci noskatos uz kolēģiem, kuri iegādājas eglīti podiņā,” tā jaunā māmiņa Zanda: ”Mēs arī tā gribētu, lai nav jāposta daba. Bet mums diemžēl nav sava dārziņa. Pat dobītes ne, kur eglīti pavasarī iestādīt. Tāpēc nekas cits neatliek, kā pirkt nocirstu kociņu.”

Savukārt Reinis atzīst: ”Pēdējos gados pērku eglītes podiņos. Tiesa, drīz jau vasaras namiņa apkaimē vairs nebūs, kur kociņus izstādīt. Dzirdēju, ka arī Latvijā ienācis jauns pakalpojums – iespēja Ziemassvētku eglīti iznomāt.”

Atgādināsim, ka nav atcelta iespēja, katrai mājsaimniecībai savām vajadzībām vienu eglīti nocirst Latvijas valsts mežu teritorijā. Tikai jāatceras, ka to nedrīkst darīt jaunaudzēs. Iedzīvotāji eglītes var cirst grāvmalās un zem elektrolīnijām.

Un te jāpiebilst, ka Liepājas pilsētas administratīvajā teritorijā esošajos mežos nav vērts tērēt laiku, eglītes meklējot. Tad jādodas attālāk, jo Liepājas teritorijas mežos eglītes neaug. Bet apstādījumos augošās aiztikt nedrīkst.

13Skatīt galeriju