Līva Hammonda
"Kurzemes Vārds"
Lai gan šķiet, ka šāds izteikums prasa vecāku tūlītēju rīcību, pētnieki norāda uz pretējo – garlaicība ir būtiska veselīgai bērna attīstībai.
Kas notiek garlaikotās smadzenēs?
Garlaicība nereti tiek uzskatīta par problēmu, kas jānovērš, taču tā patiesībā ir neredzama dāvana. Kad bērnam nav ko darīt, smadzenes sāk darboties citā režīmā.
Britu psiholoģe Dr. Sandija Manna savā pētījumā pierādīja, ka cilvēki, kuri bija pakļauti vienmuļiem uzdevumiem (piemēram, lasīt telefona grāmatu), vēlāk uzrādīja ievērojami augstāku radošuma līmeni.
Tas notiek tāpēc, ka
garlaicība stimulē smadzenes meklēt jaunas idejas.
Neirozinātnieki garlaicības laikā cilvēkiem novēro paaugstinātu aktivitāti smadzeņu zonā, kas saistīta ar introspekciju, fantāzijām, nākotnes plānošanu, stāstu veidošanu.
Šī zona tiek aktivizēta tieši tad, kad cilvēks nav aizņemts ar konkrētu uzdevumu vai ekrāna saturu. Tātad, ja bērns teic, ka viņam ir garlaicīgi, smadzenes patiesībā sāk strādāt dziļāk un radošāk.
Garlaicība arī veicina iekšējās motivācijas attīstību. Ja bērns vienmēr saņem gatavu izklaidi – televīziju, planšeti vai aktivitāti, viņš pierod pie ārējiem impulsiem un neiemācās izgudrot pats savas spēles.
Ja bērnam ļauj pašam izdomāt, ko darīt, viņš mācās būt neatkarīgs, viņa iztēle bagātinās.
Vēl viena svarīga garlaicības funkcija ir emocionālās regulācijas attīstība. Spēja izturēt diskomfortu un garlaicības brīdi palīdz bērnam tikt galā ar vilšanos, vientulību vai kavēšanos.
Tā ir daļa no psiholoģiskās noturības veidošanas.
Brīvā laika nozīme
Protams, vecākiem nav viegli palikt malā, kad bērns žēlojas. Mēs esam pieraduši rast risinājumus, taču reizēm labākais, ko varam darīt, ir pateikt: “Labi, tad izdomā pats, ko darīt.”
Var piedāvāt papīru, zīmuļus, krāsas, segas vai pat tukšas kastes (ak, kas tik mūsmājās nav darīts ar dažāda izmēra tukšām kastēm!), bet atbildību par tālākām darbībām jāatstāj bērna ziņā.
Ilgtermiņā bērni, kuri regulāri piedzīvo brīvo laiku bez strukturētas izklaides, uzrāda augstāku radošuma, problēmu risināšanas un pašmotivācijas līmeni.
Somijā, piemēram, skolās tiek uzsvērta nepieciešamība pēc regulārām pauzēm un brīvā laika, lai veicinātu bērnu koncentrēšanos un kreativitāti.
Tur pēc katras 45 minūšu mācību stundas skolēniem tiek nodrošināts 15 minūšu pārtraukums, ko viņi bieži pavada brīvi ārpus telpām.
Šī pieeja palīdz atjaunot enerģiju un uzlabo koncentrēšanās spējas nākamajās stundās.
Tādēļ nākamreiz, kad tavs bērns sēž un saka, ka viņam nav ko darīt, neuztraucies.
Garlaicība nav tukšums, bet telpa, kurā dzimst radošums, fantāzija un pašizziņa.
Ļauj bērnam pabūt tur, jo tieši šajā klusumā viņš iemācās dzirdēt pats sevi.
Nost ar regulārām “jēdzīgām” nodarbēm
Dažiem vecākiem šķiet, ka ļaut bērnam sēdēt bez “jēdzīgas nodarbes” ir tuvredzīgi vai pat bezatbildīgi. Bet tieši šāda pieeja bieži vien atklāj, cik ļoti esam pieraduši būt izklaidētāji, nevis audzinātāji.
Vecāku loma nav izklaidēt, bet gan palīdzēt bērnam augt, arī ļaujot viņam sastapties ar “tukšumu”.
Bērnībā laiks rit lēnāk. Pieaugušajiem stunda paiet ātri, bet bērnam tā var būt vesela mūžība.
Šis lēnais ritms dod vietu ilgām spēlēm, dziļai domāšanai, pat izgudrojumiem. Tieši tā radušās daudzas lieliskas idejas – nevis no pārpildīta grafika, bet no iespējas garlaikoties un ļaut smadzenēm klejot.
Kad iezogas trauksme
Ne visiem bērniem ir viegli būt vieniem ar savām domām. Tas īpaši sarežģīti ir tiem, kas pieraduši pie nemitīgas uzmanības vai digitālās stimulācijas.
Atrasties klusumā var būt grūti, pat biedējoši.
Dažkārt bērna “man ir garlaicīgi” var nozīmēt: “Es nezinu, ko darīt, un man ar sevi ir neērti.”
Arī šajos brīžos nevajag steigšus aizpildīt tukšumu, bet dot instrumentus, kā ar to tikt galā. Ierosiniet bērnam izveidot “Garlaicības kasti”, kurā var būt vecas bilžu grāmatas, neizkrāsoti zīmējumi, pogas, spoles, kartona kastītes, krītiņi, lentītes – jebkas, kas veicina brīvu, nestrukturētu spēli.
Tā vietā, lai dotu konkrētu instrukciju, ierosiniet: “Apskaties, kas te ir! Varbūt rodas kāda ideja.”
Vecāku piemērs un klusuma kultūra
Lielai daļai bērnu paraugs ir vecāki, un, ja pieaugušie nemitīgi steidzas, telefons ir rokas turpinājums un klusums šķiet neērts, arī bērni kopēs šo modeli.
Ja vēlamies, lai bērni spētu būt vieni, garlaikotos un atrastu sevi, mums jāparāda, ka arī pieaugušie var apstāties.
Ieviesiet mājās “klusos brīžus”, piemēram, pēc pusdienām vai pirms vakariņām. Nav jālasa, nav jārunā, nav jāskatās ekrānā. Tikai jābūt.
Sākumā tas var būt ļoti grūti, bet laika gaitā bērns iemācīsies, ka no šiem brīžiem rodas kaut kas daudz vērtīgāks nekā no kaut kādas veikala spēlītes.
Nav nepieciešams izplānot katru bērna vasaras brīvlaika dienu. Atstājiet arī brīvas vietas – gluži kā baltas lapas māksliniekam. Bērns tās aizpildīs pats.
Un ticiet – viņš to spēj daudz labāk, nekā mēs domājam.
Uzziņai
Ko bērni iegūst no “nekā nedarīšanas”?
Pašapziņu. Kad bērns pats izdomā spēli, viņš jūtas spēcīgs un pašpietiekams.
Radošumu. Spēlējoties ar trīs akmentiņiem un vecu zeķi, rodas vesela pasaule.
Emocionālo noturību. Garlaicība māca pacietību un iemāca sadzīvot ar diskomfortu.
Laika izjūtu. Brīvs laiks bērnam palīdz just dienas ritmu un attīstīt iekšējo plānošanu.
Intereses. Tieši no garlaicības nereti izaug hobiji, kas paliek uz mūžu.
Interesanti
– Pētījumā ar 1000 bērniem vecumā no 6 līdz 12 gadiem noskaidrots, ka tie, kuriem ir vismaz 1–2 stundas nestrukturēta laika, uzrāda ievērojami augstāku emocionālo inteliģenci.
– Pazīstamais izgudrotājs Toms Edisons bērnībā bieži tika sodīts par “snaikstīšanos” un garlaikošanos skolā – viņa vecāki atļāva viņam pašam veidot savas zinātniskās spēles mājās.
– Pasaules Veselības organizācija (PVO) bērniem vecumā no 5 līdz 17 gadiem iesaka vismaz vienu stundu dienā iztikt bez strukturētām aktivitātēm, lai veicinātu veselīgu attīstību.
