Kārtējās nepatikšanās nokļuvuši trīsstāvu ķieģeļu mājā Apšu ielā 38 dzīvojošie cilvēki. Pirmdien, iepriekš nevienu nebrīdinot, mājā ieradies meistars no uzņēmuma “Liepājas ūdens” un atvienojis visai mājai ūdeni. Interesanti, ka šo darbiņu padarījis bijušais šīs pašas mājas iedzīvotājs Juris Dzintarnieks. Viena no mājas iedzīvotajām tieši tobrīd mazgājusi veļu, bet iesāktais palicis pusratā. Cilvēki ir sašutuši: “Mēs mājas saimniekam īres maksu kopā ar naudu par komunāliem pakalpojumiem pārskaitām uz kontu, bet mums atvieno ūdeni”? Kāpēc?

Mājas saimnieks Aleksandrs Simonovs aizbildinās, ka ar maksāšanu iet pavisam švaki, tomēr juristi, kas pārstāv viņa intereses, sola painteresēties, kas mājā notiek. Bet “Liepājas ūdens” speciālisti apgalvo, ka jau pusotru gadu ūdeni šai mājai dāvina.

Gružu skandālam seko ūdens kari

Ūdens piegādi Apšu ielā pārtrauca pirmdien ap vieniem dienā. “Atnāca Dzintarnieks, pateica, ka mazliet uzies trešajā stāvā, dzīvoklī, no kura viņš aptuveni pirms nedēļas izvācās, un tad atvienos ūdeni – tāds esot “Liepājas ūdens” speciālistu rīkojums,” stāsta otrajā stāvā divos dzīvokļos dzīvojošais Leons Valukonis. Viņa sieva Brigita piebilst, ka tādas nekārtības, kādas notiek pēdējā pusotra gada laikā, kopš māju no vecā saimnieka nopirka Aleksandrs Simonovs, agrāk nekad neesot bijušas.

Atgādinām, ka pagājušajā vasarā šīs pašas mājas iedzīvotāji ar redakcija palīdzību cīnījās ar mājas saimnieku, lai sakārtotu gružu izvešanu. Tolaik ar sadzīves atkritumiem bija piedrazota pilna vārtrūme. Saimnieks nebija noslēdzis līgumu ar gružu izvedējiem, un iedzīvotāji tos izmeta vārtrūmē, tādējādi paši sev radot antisanitārus apstākļus. No pusgada laikā sakrātajiem atkritumiem nāca neciešama smaka, tur skraidīja žurkas un lietus laikā pie mājas krājās smirdīgas ūdens peļķes, bojājot dzīvi visiem apkārtējo māju iedzīvotajiem. Toreiz, piesaistot pašvaldības policiju un vairākkārt sazinoties ar pašu A.Simonovu, kurš gan tolaik atrodas ārzemēs, gan joprojām ir tur, situāciju izdevās atrisināt. Lai gan jāpiebilst, ka kanalizācijas smaka laiku pa laika uzvirmo no jauna, jo vārtrūmē atrodas kanalizācijas bedre, kurā pagalma mājā dzīvojošie cilvēki izlej savus netīrumu spaiņus. Un smirdoņa nāk arī no pārplūdušā mājas pagraba, kurā, starp citu, atrodas kopējais ūdens skaitītājs. “Agrāk, vēl vecā saimnieka laikā, mums bija tik tīrs un sauss pagrabs,” atceras Brigita Valukone, kura šai namā dzīvo kopš 1945.gada. “Mums tur apakšā bija veļas māja, bet tagad viss ir pārplūdis un smird.”

Leons stāsta: viena bēda ir tā, ka nu nāksies ūdeni stiept no aptuveni simts metrus attālā brīvkrāna, bet pavisam kas cits, ka viņa ģimenei un vēl vienai citai šai mājā vēl padomju laikos ierīkota vietējā centrālapkure, kurai izmanto ūdeni. “Nu mums būs jādzīvo aukstumā,” viņš saka. Pirmā stāvā mītošā Valentīna Kuplēna ir pavisam izbrīnīta: “Kā, vai tad nav ūdens?” Viņa domājusi, ka uz brīdi notikušas kādas problēmas. Kundze saķer galvu – viņai mājās ir uz gultas guloša mamma, kas jākopj un regulāri jāapmazgā. Sieviete pati ir slima un ūdeni atnest no brīvkrāna nespēj. Bet pats galvenais – tualetes! “Ak, šausmas, ko nu mēs darīsim?” Valentīna nesaprot. Un vēl viens satraukums – nedēļas beigās no Rīgas viņa gaida atbraucam meitu ar mazmeitiņu. Ļoti gaida. “Vai ūdens atvienošanas dēļ nu būs jāzvana, lai labāk nebrauc?” viņa ir neizpratnē.

“Liepājas ūdens” pārtrauc dāvinājumu

Tajā pašā dienā zvanām uzņēmuma “Liepājas ūdens” speciālistiem. Kā skaidro rēķinvede Ināra Didrihsone, problēma ir ļoti vienkārša – mājas saimnieks ar ūdens piegādātājiem nav noslēdzis līgumu. “Tas nozīmē, ka faktiski šo pusotru gadu, kopš šai mājai notikusi saimnieku maiņa, mēs iedzīvotājiem ūdeni dāvinām,” viņa apgalvo. Mājas iedzīvotāji nu ir vēl lielākā nesapratnē – bet mēs taču saimniekam maksājam! Pārskaitām uz viņa konta! “To mēs nevaram pārbaudīt,” saka I.Didrihsone.

Iedzīvotāji būtu gatavi katrs individuāli noslēgt līgumu ar ūdens piegādātājiem, bet rēķinvedei nākas viņus apbēdināt – diemžēl šādas prakses neesot, līgumu var noslēgt tikai un vienīgi mājas saimnieks. To pašu apliecina arī meistars Māris Eglijs, kurš bijis tas cilvēks uzņēmumā, kurš devis rīkojumu šai mājai pārtraukt ūdens piegādi. Uz jautājumu, vai tomēr nebūtu bijis godīgi cilvēkus vismaz dienu vai divas iepriekš pabrīdināt, ka turpmāk būs jādzīvo bez ūdens, viņš atbildēja daudznozīmīgi: “Varbūt jā un varbūt nē.” Savukārt J.Dzintarnieks, kurš tikai aptuveni pirms nedēļas no šīs mājas pārcēlās uz citu dzīvesvietu un kurš bija tas speciālists, kas atvienoja saviem bijušajiem kaimiņiem ūdeni, saka – tā esot tikai sakritība, ka to izdarījis viņš, jo viņš strādā “Liepājas ūdenī”.

Par tādu nejaušību gan šaubās Aleksandrs Simonovs, kurš telefonsarunā apgalvo, ka viņam nesaskaņas ar Dzintarnieku par nemaksāšanu esot jau sen un Dzintarnieks draudējis ar atriebību un nepatikšanām. “Nu, tad tas ir sācies!” saka mājas saimnieks.

Varbūt atstāt māju bankai?

Par savā mājā dzīvojošajiem cilvēkiem saimnieks nav nekādās labās domās. Vienīgais normālais cilvēks tur esot Valentīna, kas savu iespēju robežās maksā, cik spēj. Bet Valukonis labāk lai nerunājot, jo viņš ne tikai nemaksā, bet atsakās slēgt līgumu par īri, un Dzintarnieks arī neesot maksājis. Saimnieks gan dzirdējis, ka viņš esot pārcēlies citur. “Taču atslēgas viņš nav atdevis,” saka A.Simonovs. “Kam tad lai es atdodu, ja pēdējoreiz saimnieku redzēju pirms aptuveni gada?” jautā J.Dzintarnieks. Un neslēpj, ka patiešām šo gadu neesot maksājis. Viņš pats par savu naudu esot izremontējis 120 kvadrātmetru lielo dzīvokli, par ko A.Simonovs solījis samaksāt kompensāciju, ja viņš to atbrīvošot. “Es biju gatavs to izdarīt kaut vai nākamajā dienā, ja nauda būtu galdā,” viņš skaidroja, “bet kopš tās sarunas es Simonovu vairs neesmu saticis. Tagad esmu sakārtojis sievasmātes māju, un mēs pārceļamies uz turieni.” Leons Valukonis gan par A.Simonova izteicieniem par nemaksāšanu ir dusmīgs. “Kā es nemaksāju?” viņš jautā. “Es maksāju. Katru mēnesi par abiem dzīvokļiem, ko aizņemu, maksāju 35 latus! Arī šomēnes esmu samaksājis.” A.Simonovs vēl piebilst, ka patiesībā vienu no dzīvokļiem L.Valukonis esot aizņēmis patvaļīgi. Tas Leonu atkal sadusmo, jo tā neesot taisnība. Tiesa gan, ne viņš, ne arī citi mājas iemītnieki nav gatavi slēgt saimnieka piedāvāto īres līgumu, kurā saimnieks no saviem pleciem noveļot visu atbildību, taču prasot lielu naudu. Iedzīvotāji pat esot konsultējušies ar juristu, kas tā arī pateicis – ja jūs to parakstīsiet, tad pēc pāris mēnešiem būsiet uz ielas! Savukārt saimnieks saka: “Ja viņi nav gatavi maksāt, tad kāpēc man jābūt gatavam viņiem sagādāt visas ērtības? Es ik mēnesi bankai par šo māju maksāju pusotru tūkstoti latu, plus vēl par gružiem, algu sētniecei un citu.” Un piebilst, ka varbūt tad arī pats varot nemaksāt bankai kredītu, lai māja pāriet tās īpašumā un lai tad banka tiek galā ar iedzīvotājiem. Beigās gan A.Simonovs ieminas, ka sazināsies ar saviem juristiem un “Liepājas ūdeni”, lai noslēgtu līgumu par ūdens piegādi.

Painteresēties par ūdens problēmu šai mājā sola arī A.Simonova intereses pārstāvošā “Neatkarīgā juridiskā centra” valdes loceklis Dmitrijs Čerņins, gan piebilstot, ka biroja kompetencē ir tikai lietu kārtošana ar iedzīvotājiem. Un tur nu patiešām esot nekārtība, jo īrnieki atsakoties parakstīt no jauna sagatavotos līgumus, lai gan A.Simonovam kā jaunajam mājas saimniekam esot likumīgas tiesības mainīt vecos noteikumus, kam savukārt nepiekrīt īrnieki, apgalvojot, ka iepriekšējais līgums ir beztermiņa. Katra karojošā puse paliek pie savas taisnības, un, visticamāk, tas nozīmē, ka gružu skandālam un pašreizējiem ūdens kariem drīz varētu sekot citi pārsteigumi. Bet saimnieks vismaz pagaidām neplāno atbraukt uz Liepāju, lai klātienē nokārtotu visas nesakārtotās lietas.

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”

 “Te pagrabā ir kopējais ūdens skaitītājs,” rāda otrā stāvā dzīvojošais Leons Valukonis, “un te arī to ūdeni mums atslēdza.”

Lai gan gruži no vārtrūmes ir izvesti un tur nolikts atkritumu konteiners, netīrības smaka vienalga uzvēdī ik pa laikam, jo pagalma mājā dzīvojošie tur esošajā bedrē izlej savus netīrumu spaiņus.