liepajniekiem.lv
Šovasar Lāčplēša dārza svētku laikā kopā ar Karostas gidi Sarmīti Stepanu varēja izstaigāt imperatora Aleksandra III ostas virsnieku rajonu un iztēloties, kā pirms 120 gadiem uz bruģa klaudzēja zirgu pakavi un pastaigājās dāmas ar saulessargiem.
Skaistā parādes puse
Krievijas impērijas jauno militāro ostu blakus Libavai būvēja ātri, taču ļoti plānveidīgi. Vienā daļā kazarmas, citā – medicīnas daļa un vēl atsevišķi virsnieku dzīvojamais rajons un administrācijas ēkas.
Pilsētu būvēja viesstrādnieki, jo liepājnieki negribēja šeit strādāt. Vietējie uzskatīja, ka maz maksā, jo strādnieki saņēma 90 kapeikas dienā. Liepājnieki saņēma rubli un 15 kapeikas.
Tās 90 kapeikas mūsu laiku naudā ir apmēram 45 eiro.
Būvēt jauno pilsētu aicināja cilvēkus no apkaimes guberņām – Pleskavas, Viļņas, Orlas –, kur cilvēkiem maksāja daudz mazāk.
Šeit varēja nopelnīt un darbs garantēts 15–17 gadu garumā.
Gan dzīvojamās, gan administrācijas, gan hospitāļa rajona ēkas ir divu stāvu. Visi objekti bija militāri.
Uzbrukuma gadījumā lielākai mājai vieglāk trāpīt, bet, ja visas ēkas ir vienādas, tad artilērijai nav tik vienkārši orientēties. Arī Liepājā tāpēc nedrīkstēja būvēt augstākas mājas.
Karostā visiem namiem ir granīta cokolstāvi, jo šeit ļoti augstu atrodas gruntsūdeņi, bet granīts nevada ūdeni. Skursteņi uz jumtiem nav domāti tikai apkurei, ēkās jau bija ventilācijas sistēmas.
Visām ēkām Karostā fasādes ir ļoti skaistas, bagātas ar dekoriem. Pagalma puse, kas paredzēta saimniecības darbu veikšanai un malkas pievešanai, ir daudz vienkāršāka, tomēr arī tur ir padomāts par kaut kādu rotājumu.
Katras mājas fasādes zīmējums atšķiras, divu vienādu nav.
Visās mājās bija vienādas čuguna margas.
Ejot pa Ģenerāļa Dankera ielu, var redzēt tikai māju aizmugures. Tā ir virsnieku namu sētas puse – iela saimniecības darbiem.
Saimniecības ēkās dzīvoja kalpotāji. Virsnieki varēja atļauties guvernantes, saimniecības vadītājas, istabenes. Bija ēkas, kur turēt zirgu ekipāžas, kas arī liecina par ļoti lielu turību.
Kādreizējās saimniecības ēkās tagad iekārtojusies aģentūra “Nodarbinātības projekti”.
Bulvāri te bija ne sliktāki kā Rīgā. Dārgs kaltais bruģis, kombinēts ar miroņgalvām, kā sauca lētāko nekalto bruģi, kas bija gana labs zem zirgu pakaviem.
Ietvēs izmantoja pārdedzinātus ķieģelīšus, cilvēki neko nemeta ārā.
Atļauja precēties
No visas greznības virsniekiem šeit nekas nepiederēja. Kad virsnieks, būdams augstā amatā, apprecējās, viņš saņēma skaistā mājā četru vai piecu istabu dzīvokli, kuru īrēja.
Neprecētie dzīvoja rajonā, kur atradās kazarmas, pretī tām, kur tagadējā Zemgales ielā stāv atsevišķas divstāvu ķieģeļu ēkas.
Virsnieks drīkstēja precēties tikai tad, kad bija sasniedzis 23 gadu vecumu, taču līdz 27 gadiem laulībām bija jāsaņem priekšniecības atļauja.
Cariskajā Krievijā uzskatīja, ka vispirms jākļūst par labu speciālistu un jākalpo dzimtenei.
Šādi noteikumi armijā bija līdz pat 20. gadsimtam.
Pulka un divīzijas komandieris lēma, vai līgava ir vai nav virsnieka sievas cienīga. Vai labi audzināta un tikumīga, vai nenāk no laukiem, vai nav šķirtene, vai, pasarg Dievs, ir ar bērnu, vai ir izglītota, prot spēlēt klavieres.
Bija aizliegts precēt aktrises. Ja meitenes izcelsmi novērtēja kā pārāk zemu, atļauju precēt nedeva.
1909. gadā cars Nikolajs II izdeva pavēli, ar kuru par laulību piedienīgumu sāka lemt virsnieku padome – līgavaiņa armijas biedri. Šā vai tā gala lēmumu izteica pulka komandieris.
Un līdz 28 gadu vecuma sasniegšanai virsniekam bija jāuzrāda savs vai nākamās sievas īpašums, kas ienes vismaz 250 līdz 300 rubļus gadā, vai jāapliecina noguldījums bankā 5000 rubļu vērtībā.
Sievietes tolaik nestrādāja. Virsniekam vajadzēja karjerā krietni pakāpties, lai varētu tik jaunos gados pelnīt un nodrošināt ģimeni.
Dāmai jāsēž mājās, glīti jāizskatās un jānodarbojas ar bērnu audzināšanu.
Virsnieki brīvdienās varēja braukt uz Libavu izklaidēties un arī iepazīties ar meitenēm. Pāri kanālam brauca ar tvaika prāmīti, jo izgriežamā tilta līdz 1906. gadam nebija.
Otrā pusē varēja iesēsties tramvajā. Brauciens ar tramvaju tolaik bija ļoti dārgs, biļete maksāja ap 10 eiro mūsu naudā. Virsniekiem nauda bija, varēja to atļauties.
Libavā varēja iepazīties ar kāda augstāk stāvoša vīra meitu un vēlāk meiteni uzaicināt uz balli Virsnieku saietu namā.
Lai ierastos Karostā, vajadzēja caurlaidi, un virsnieks bija atbildīgs par ielūgto dāmu, kura bija jāpavada mājās.
Cars, kurš ienīda karu
Viena no skaistākajām un greznākajām ēkām ir Katedrāles ielā 2. Ja to nofotografē un ieliek Google meklētājā, tas saka, ka tā ir Sanktpēterburga.
Tas ir militārais jūgendstils – tipveida militārā arhitektūra, kādu būvēja it visur.
Mēdz stāstīt, ka ēka celta, lai šeit varētu apmesties cars, taču neviens imperators te nav nakšņojis.
Viņiem bija milzīgas jahtas, kur dzīvot.
Šo ēku sauca par divu admirāļu māju, jo tajā atradās divi ļoti svarīgi cilvēki, kuri atbildēja par kustamo un nekustamo īpašumu.
Šādas mājas bija paredzētas divas, jo bija plānots jūras pilsētu būvēt divreiz lielāku – pabeigt vienu daļu un tad spoguļattēlā uz ziemeļiem uzbūvēt vēl vienu tādu pašu.
Taču 1904. gadā sākās Krievu– japāņu karš, kurā Krievija zaudēja. Naudas vairs nebija, eskadra bija gājusi bojā Cusimas kaujā, atgriezās tikai slavenā “Aurora”.
Arī Liepājas cietoksni likvidēja, beidzot varēja pilsētā celt lielās, skaistās ēkas.
Ja cars Aleksandrs nebūtu tik agri miris pēc nelaimes gadījuma, nebūtu ne Krievu– japāņu kara, ne revolūcijas, nebūtu sācies Pirmais pasaules karš, jo viņš to nepieļautu.
Šī cara valdīšanas laikā Krievija nav karojusi, un Aleksandru klausīja visa Eiropa.
Pēc savas dalības Krievu–turku karā jaunībā viņš bija pateicis, ka nepieļaus nevienu karu, kas ir tik šausmīgi. Kurš gribot karot, lai atnākot pie viņa parunāt.
Karostas dibinātājam Aleksandram III patika ceļot. 1891. gadā braucienā uz Harkivu vilciens nogāja no sliedēm. Triecienā bija izsists cara vagona jumts, kuru Aleksandrs noturēja, līdz atbrauca palīdzība, lai neuzkrīt virsū bērniem un sievai.
Lielais, stiprais vīrs sabojāja muguru, sākās nieru iekaisums un mazspēja, kas pāragri noveda viņu kapā.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
