liepajniekiem.lv
Viņa vadībā likvidēti abi beidzamajā laikā bīstamākie aizdegšanās gadījumi – ražošanas uzņēmumā Kapsēdes ielas biznesa centrā un Liepājas Reģionālajā slimnīcā.
Vakars Zolitūdē – neizdzēšams
Bērnības sapņu profesijas viņam bija šefpavārs un jūrnieks, par ugunsdzēsību nedomājis.
“Izvēle bija balstīta uz to, ka jau no 13 gadu vecuma esmu centies darīt visu, lai būtu finansiāli neatkarīgs no vecākiem,” saka Elvijs.
Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā audzēkņiem maksāja algu.
Pēc vidusskolas vēlējies iestāties Aizsardzības akadēmijā, bet pats sevi iegāzis, pietiekami labi nenokārtojot angļu valodas eksāmenu.
Tomēr ar nākotnes darbu saskarē nācis Aizputes vidusskolā sporta spēlēs “Enkurs”, kurās bija daži ugunsdzēsības elementi.
“Tieši pretī skolai bija depo, mēs gājām pie viņiem trenēties. Tas, ko sapratu uzreiz, ka tas ir veču darbs, īstiem večiem paredzēts. Jā, es tā arī jūtos,”
viņš atzīst.
Pozitīvais šajā profesijā esot komandas darbs, savstarpēja uzticēšanās. Dežūrmaiņu laikā kolēģus saliedē sportiskas aktivitātes, populārs ir futbols, ko spēlē pašu izveidotā laukumiņā.
“Šeit var morāli atpūsties no ikdienas rutīnas. Nav jau noslēpums, ka katrs no mums strādā otru darbu. Šeit ir pilnīgi cita vide, kur var atpūtināt galvu no citām domām,” saka E. Lankovskis-Ķeķis.
Otra darbavieta ir uzņēmums “AE Partner”, kur viņš atbild par ugunsdrošību un pieslēdzies arī darba drošībai.
Pie darba mīnusiem ugunsdzēsējs nepiemin ne bīstamību, ne emocionālo smagumu, bet pārāk zemo atalgojumu nozarē, uz kura pieaugumu cer visi.
“Nav jau tā, ka mūs nekas neietekmē, ir darbinieki, kuri nav tik psiholoģiski noturīgi.
Laikam esmu piedzimis ar spēcīgākiem nerviem. Naktīs guļu labi.
Dežūrmaiņas laikā nodarbību plānā ik pa laikam ir arī darbs ar psihologiem. Un vada komandierim jābūt gatavam atbalstīt kolēģus,” viņš atzīmē.
Pats pirmais darba uzdevums dežūrā mācību laikā bijis zīmīgs – ar autokāpnēm jānoceļ kaķis no koka. Taču neizdzēšami atmiņā ierakstījies Zolitūdes traģēdijas pirmais vakars.
“Tik šausmīgs pēc tam nekas nav bijis. Nebiju tieši saistīts ar cietušajiem vai bojā gājušajiem, taču visgrūtāk bija vērot tos, kas stāvēja aiz žoga un gaidīja.
Diemžēl arī mūsu kolēģi gāja bojā. Bīstamais faktors mūsu darbā ir katrā notikumā. Man ļoti grūti bija trīs dienas. Pēc tam viss nosēdās, tiku ar to galā,” pastāsta Elvijs.
Tikai ne avārijas…
Par ugunsgrēku izcelšanās iemesliem publiskos objektos, kur taču noteikumi ļoti stingri, glābējs pauž, ka vienmēr pastāv cilvēciskais faktors. Vakara maiņa, nogurums.
“Reizēm liekas, ka ir izdarīts maksimums drošībai, varbūtība ir tuvu nullei, tomēr tā pastāv un vienā no tūkstoš reizēm izšaujas.
No viena uzņēmuma kļūdas uzreiz mācās visi pārējie un uzlabos situāciju,” viņš uzskata.
Uz Liepājas slimnīcu braucis, gatavs visam, un ar lielu pārliecību izdarīt pēc labākajiem principiem, bet, par laimi, nebija vajadzības evakuēt pacientus. Slimnīcas personāls tam jau bija sagatavojies.
“Ja sadzirdu no dispečera, ka jāizbrauc uz satiksmes negadījumu un piedevām ir informācija par iespiestiem cilvēkiem, tās ir reizes, kad bišķiņ notrīc viss ķermenis.
Tad ir jāpastrādā ar sevi ceļā uz notikumu, lai saglabātu mieru.
Nevienu notikumu, protams, es negaidu, ceru, ka katra maiņa paies mierīgi, bet visvairāk es ceru uz to, ka neteiks – tur ir autoavārija,” atklāj E. Lankovskis-Ķeķis.
Vada komandieris ir glābšanas darbu vadītājs, un notikuma vietā viņam jāaptver viss laukums.
Parasti darbu ar cilvēkiem uzticot Valsts policijai, bet, ja tās nav klāt, pašam jāuzņemas nomierināt, jo kādam var būt šoks vai panika.
Par daudzajiem maldinošajiem izsaukumiem ugunsdzēsējs nedusmojas. Viņaprāt, labāk lai piezvana un jābrauc uz maldinājumu, nekā nepiezvana tad, kad kaut kas notiek.
Spēcīgākais kautrējas
Mūsu sarunas laikā durvīs iestājas Elvija kolēģis. “Pierakstiet, ka viņš piedalās ugunsdzēsības sportā un 180 ķagā velk. Viņš mums ir spēcīgākais. Pats kautrējas, nestāsta,” saka ugunsdzēsējs.
Izrādās, šis nav ugunsdzēsēju sports, kas te ienācis no austrumu puses, tas Latvijā esot izmiris.
Toties jau trīs gadus ir “Stiprais ugunsdzēsējs” (“Firefighter’s Combat Challenge”), kas 90. gados aizsācies ASV kā ugunsdzēsēju fiziskās sagatavotības testēšana.
Sacensībās iekļauti pieci spēka vingrinājumi, kurus veic pilnā ekipējumā ar elpošanas aparātu un balonu uz muguras.
Smaguma uznešana pa kāpnēm, uzvilkšana ar virvi, sišana ar āmuru, tad jāvelk šļūtene ar ūdeni un beigās 90 kilogramus smags manekens jāaizvelk 50 metrus.
Braucot uz pirmajām sacensībām Jelgavā pirms trim gadiem, autobusā sarunājuši, ka komanda nopirks picu tam, kas uzrādīs vislabāko laiku. Tas bija Elvijs, 2,20 minūtes.
Pagājušajā gadā Austrijā viņa rezultāts bija 1,48 minūtes. Pasaules čempionu līmenī esot jāskrien vismaz 1,10 minūtēs.
Iesāktas sarunas ar pašvaldību un VUGD par treniņu torņa izveidi Liepājā.
“Čaļiem esmu apsolījis, ka būs, lai varam izveidot komandu un startēt Eiropā,”
vada komandieris ir apņēmības pilns.
Pagājušajā gadā bijis divos Eiropas čempionāta posmos ar Latvijas komandu. Vienā ieguvuši 3. vietu komandu stafetē. Nākamās sacensības ir Latvijas čempionāts Jelgavā 27. maijā.
Iepazīties ar citu valstu ugunsdzēsējiem esot aizraujoši. Arī brīvdienu ceļojumos viņš iegriežas ugunsdzēsības depo aprunāties ar kolēģiem.
Ceļot nesanāk tik bieži, cik gribētos, bet šogad ieplānoti divi atpūtas braucieni. Vēl Elvijs iet uz svaru zāli un spēlē hokeju Liepājas amatieru čempionātā, ir centra uzbrucējs komandā “Kolumbs”.
Tetovējumu tradīciju viņš neesot vis aizguvis no daļas vadītāja Jāņa Pošeiko, lai gan abi reizē mācījušies koledžā. Toreiz Jānim bijis tikai viens tetovējums.
“Ar brāli vienā dienā uztaisījām pirmo tetovējumu. Visi, kas to darījuši, zina, ka pēc tam tikai gribas vēl. Kādreiz to saistīja ar cietuma dzīvi, un mamma toreiz pārdzīvoja.
Es uz to skatos kā uz mākslu un skaistumu. Runā jau, ka “Ferrari” ar uzlīmēm neaplīmē, bet es neesmu “Ferrari”,” nosmaida Elvijs.

Vizītkarte
Elvijs Lankovskis-Ķeķis
- Dzimis 1994. gada 8. martā.
- Bērnību pavadījis laukos, mācījies Apriķu pamatskolā.
- Pārcēlies uz Aizputi, pabeidzis tur vidusskolu.
- Absolvējis Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžu.
- RTU izstudējis par ugunsdrošības un civilās aizsardzības inženieri, ieguvis maģistra grādu.
- Sieva Elīna ir horeogrāfe, deju skolotāja un fitnesa trenere.
- Trīs meitas – Amēlija (12), Aurēlija (6) un Auguste (2).

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.