Un kā ar Ukrainu? Tā zaudē aptuveni 300 tūkstošus cilvēku gadā, pat neņemot vērā kara sekas!

Ukrainas kontrolētajā teritorijā faktiskais iedzīvotāju skaits ir aptuveni 28 – 29 miljoni.

Precīzu skaitli nav iespējams aprēķināt kara, migrācijas dēļ un arī tāpēc, ka nevar piekļūt īslaicīgi okupētajām teritorijām.

Iebrukuma priekšvakarā demogrāfi lēsa, ka iedzīvotāju skaits starptautiski atzītajās 1991. gada robežās, tostarp Krimā ir aptuveni 42 miljoni.

Pilna mēroga kara dēļ Eiropas Savienībā un citās valstīs dzīvo vairāk nekā 5 miljoni Ukrainas bēgļu.

Jā, tie ir tikai skaitļi. Taču aiz šiem skaitļiem slēpjas neticama traģēdija visai mūsu tautai.

Traģēdija, kādu pasaule nav piedzīvojusi kopš Otrā pasaules kara. 2026. gada pirmajā pusē Ukrainas kontrolētajā teritorijā mirušo skaits četras reizes pārsniedza dzimušo skaitu.

Ukraina kļūst par atraitņu un bāreņu valsti, un dzimstība ir samazinājusies līdz kritiskam līmenim.

Eksperti ir aprēķinājuši, ka, lai atjaunotu Ukrainas iedzīvotāju skaitu līdz līmenim, kāds tas bija pirms 2022. gada, katrai sievietei būtu jādzemdē astoņi bērni. Protams, tas nav iespējams.

Karš, miljonu ukraiņu migrācija uz ārzemēm, dzimstības samazināšanās un mirstības līmeņa pieaugums ir radījis kritisku situāciju Ukrainas nākotnei.

Un šīs problēmas risinājums nav atkarīgs no nereāliem dzimstības rādītājiem uz vienu sievieti, bet gan no visaptverošas drošības, pilsoņu atgriešanās pēc kara un dzīves apstākļu radīšanas un atbalsta ģimenēm.

Lielākā daļa cilvēku, kas ir pametuši valsti, atgriezīsies ne tikai tad, kad beigsies karadarbība, bet gan tad, kad jutīsies droši.

Mūsdienās Ukrainā vairs nav pārsteigums, ka pēc vīra nāves sieva dzemdē bērnu, izmantojot viņa biomateriālu.

Pēc Krievijas-Ukrainas kara sākuma 2014. gadā bija pat gadījums, kad pēc dēla nāves, kuram pašiem nebija bērnu, viņa māte, iznēsāja un dzemdēja dvīņus, izmantojot dēla biomateriālu.

Tāpat dažreiz var dzirdēt Ukrainas komandierus sakām, ka jauniem vīriešiem bez saviem bērniem būtu jānodod savu biomateriālu, ko pēc tam varētu izmantot viņu sievas.

No medicīniskā viedokļa tas ir iespējams. Bet kā ir no morālā un ētiskā viedokļa?… Ja jūs iedomājaties sevi vecāku vai, teiksim, sievas ādā…

Viņu dēls vai vīrs dodas karā, un mums vajadzētu viņiem piedāvāt: “Vai vēlies saglabāt savu ģenētisko materiālu, nu, katram gadījumam?”

Tas ir tā, it kā mēs karavīrus programmētu, ka viņi neatgriezīsimies.

Jā, šādām iespējām vajadzētu pastāvēt. Bet – kā par to cilvēkam lai pastāsta…? Un tieši kuram – sievai, brālim, draugam, komandierim šī iespēja būtu jāpiedāvā?

Šādus sarežģītus jautājumus šodien rada karš Ukrainā. Jautājumus, uz kuriem ir neticami grūti atbildēt.