Tur, kur lielākajai daļai cilvēku karš beidzas līdz ar konkrēta cilvēka nāvi, viņa darbs tikai sākās.

Divdesmit piecus savas dzīves gadus Oleksijs Jukovs atgrieza tuviniekiem kritušos karavīrus no nezināmības un deva tūkstošiem ukraiņu ģimeņu iespēju cienīgi atvadīties no saviem mīļajiem.

2014. gadā, kad okupēja viņa dzimto Slovjansku, kaujinieki Oleksiju aizturēja par to, ka viņš izveda Ukrainas karavīru mirstīgās atliekas.

Savukārt 2022. gadā, veicot meklēšanas darbus, viņš uzkāpa uz mīnas un sprādzienā zaudēja aci.

Taču, tiklīdz viņš atkal spēja staigāt, Oleksijs nekavējoties atgriezās frontē un turpināja savu darbu.

Savas darbības laikā – sākot jau ar Otrajā pasaules karā kritušo karavīru meklēšanu savos pusaudžu gados – Oleksijs un viņa komanda ekshumēja un pārveda gandrīz 4000 cilvēku mirstīgās atliekas.

Tikai kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma viņa vienība “Placdarm”, darbojoties brīvprātīgi, atrada un evakuēja aptuveni 2000 kritušo Ukrainas aizstāvju un civiliedzīvotāju.

Oleksijs gāja bojā darot to pašu, ko bija pieradis, – meklējot krituša Krievijas karavīra mirstīgās atliekas Doneckas apgabalā.

Paradoksāli, taču viņu nogalināja Krievijas iebrucēju izlikta mīna.

Jā, viņš nevairījās savākt no kara lauka arī kritušo Krievijas karavīru mirstīgās atliekas un palīdzēja tās nogādāt mājās.

Oleksijs uzsvēra, ka Ukraina ir civilizēta Eiropas valsts, kas karo saskaņā ar kara likumiem un paražām, tostarp Ženēvas konvencijām, – atšķirībā no agresora.

Atstāt kritušo ķermeņus trūdēt laukos, pēc viņa pārliecības, nozīmēja virzīties pretī barbarismam un ekoloģiskai katastrofai.

Viņš arī mēdza teikt, ka ukraiņi nedrīkst kļūt līdzīgi ienaidniekam.

“Viņi pamet savējos, aprok viņus turpat tranšejās un aizmirst. Ja mēs rīkosimies tāpat, ar ko tad mēs no viņiem atšķirsimies? Mēs parādām, ka esam cilvēki. Nāve kaujas laukā visus padara vienlīdzīgus,” sacīja leģendārais brīvprātīgais.

Oleksijam un viņa vienībai katra atrastā Krievijas karavīra mirstīgās atliekas nozīmēja arī iespēju atgūt uz mājām kādu kritušu Ukrainas aizstāvi.

Tā kā Krievija bieži piekrīt savu kritušo repatriācijai tikai apmaiņā pret Ukrainas karavīru mirstīgajām atliekām, okupantu ķermeņu savākšana reizēm bija vienīgais veids, kā atgūt mūsu puišus no īslaicīgi okupētajām teritorijām.

Oleksijs patiesi ticēja, ka

neapbedīto karavīru dvēseles paliek it kā piekaltas kaujas laukiem, ja viņu mirstīgās atliekas netiek nogādātas dzimtajā zemē un cienīgi apbedītas.

Viņš sacīja: “Mēs neglābjam mirušos – mēs glābjam dzīvos.”

Ar to viņš domāja ukraiņu mātes, sievas un bērnus, kuri mokoši gaida jebkādas ziņas par saviem tuviniekiem.

Oleksijs apzināti ik dienu riskēja ar savu dzīvību, lai dzīvajiem dotu atbildes un mieru, bet kritušajiem dāvātu pienākošo cieņu, piemiņu un vārdu.

Viņa biedri atceras, ka pat pēc uzsprāgšanas uz mīnas viņa sejā esot bijis smaids – it kā viņš lepotos ar to, ka savu dzīvību atdevis misijai, kurai bija veltījis visu savu dzīvi… Dusi mierā!

Oleksandrs Grinka, žurnālists