Diemžēl ziņas par miera sarunām rada maldinoši optimistiskas cerības, ka karš drīz beigsies.

Tas, dabiski, ietekmē visu sabiedrību, jo ātrāka kara beigšanās tiek saistīta ar “atgriešanos 2022. gada februāra sākumā”.

Daudziem ir ļoti grūti pieņemt faktu, ka

iepriekšējās Ukrainas, tādas Ukrainas, kāda tā bija pirms pilna mēroga iebrukuma, vairs nekad nebūs.

Jā, diplomātu sarunas par kara izbeigšanu nekad nevirzās ātri. Vjetnamas karš ilga deviņus gadus, no kuriem četrarpus noritēja miera sarunas.

Sarunas par kara izbeigšanu Korejas pussalā ilga divus gadus. Dienvidslāvijas konfliktu laikā kontaktgrupas tikās četrus gadus no pieciem, kamēr notika aktīva cīņa.

Vēsturiskā pieredze rāda –

ja karu nav izdevies pabeigt pirmajās nedēļās, vēlāk jau to izdarīt ir aizvien grūtāk.

Optimistiski varētu uzskatīt scenāriju, kurā karš Ukrainā beigsies 2026. gadā, taču pat šāda varbūtība realitātē ir zemāka par 50 procentiem.

Ukrainas un Krievijas pozīcijas kara izbeigšanā principiāli atšķiras. Tas viss kopā nozīmē: karš turpināsies neatkarīgi no tā, kā norisinās sarunas.

Mierizlīgšanas process var ilgt gadiem, un visu šo laiku Putins turpinās nogalināt arvien vairāk cilvēku, uzbrukt enerģētikas objektiem, lai Ukrainā nebūtu ūdens, siltuma, gaismas.

Arī tāpēc, lai panāktu, ka ukraiņi kļūst piekāpīgāki un būtu spiesti piekrist Krievijas izvirzītajiem ultimātiem.

Turklāt neaizmirstiet, ka tā sauktais Krievijas prezidents jebkuras sarunas ar viņu jau uzskata par konkurentu vājuma pazīmi.

Arī Krievijas specdienesti plāno tuvākajā laikā destabilizēt situāciju Ukrainas iekšienē, izliekoties par it kā “mierīgiem protestētājiem” lielajās pilsētās valsts dienvidos un austrumos – Odesā, Dnipro, Harkivā, Mikolajivā, kā arī galvaspilsētā Kijivā.

Protestos plānots iesaistīt galvenokārt sievietes, tostarp gūstā esošo vai bezvēsts pazudušo ukraiņu karavīru mātes.

Ienaidnieks cer, ka tieši tas radīs vajadzīgo emocionālo fonu, nodrošinās mediju uzmanību un izraisīs sabiedrisko rezonansi, kas krieviem vajadzīga miera sarunu izmisīgam fonam.

Šos pasākumus Krievija izmantos kā instrumentu iekšpolitiskās situācijas destabilizācijai Ukrainā un spiediena radīšanai uz Ukrainas militāri politisko vadību – īpaši tas ir nozīmīgi tieši sarunu par kara izbeigšanas nosacījumiem laikā.

Un ko tad Tramps? Kā trāpīgi izteicās viens man pazīstams Kijivas žurnālists,

pašreizējais ASV prezidents uzskata, ka kautiņā galvenais ir iegūt sev gabalu pīrāga, bet no asinīm lai mazgājas citi.

Jo viņš pārlaidīs jebkuru jezgu savās mājās pāri okeānam.

Un Trampam svarīgākais ir saglabāt varu, pat ja tādēļ nāksies upurēt pašus amerikāņus, kas būs izdomājuši spēlēties demokrātijā.

Tāpēc arī Eiropa jāsadala un jāiznīcina, lai nebojā karmu ar savām pamācībām un nerāda piemēru demokrātiski noskaņotajiem ļautiņiem ASV.

Oleksandrs Grinka, žurnālists