Es viņam paskaidroju, ka ukraiņi cīnās par savu valsti, par savas identitātes saglabāšanu. Mums brīvība un neatkarība vienmēr ir bijusi svarīgāka par maizi, desu un “krievu brāļu mīlestību”.

Un mums ir jāgatavojas arī tam, ka, tiklīdz kaujas Ukrainā beigsies ar kaut kādu provizorisku pamieru, sāksies atskaite līdz jaunai Krievijas militārajai agresijai.

Un tās iebrukuma mērķi varētu būt, piemēram, Baltijas valstis vai Polija.

Viņš sāka mani pārliecināt, ka Putinam Latvija nav vajadzīga. Vēl viņš teica: ja arī Latvijai uzbruks, tā kritīs dažu dienu laikā, jo šeit neesot, kam stāties pretī.

“Nu tad mēs šeit sagaidīsim burjatus, kalmikus, sibīriešus un urālu puišus,” es teicu. “Vai esat gatavs mierīgi sadzīvot ar viņiem, it kā nekas nebūtu noticis?”

“Nu, jūs saprotat, man šeit ir bizness, kurā esmu ieguldījis gadus,” viņš sāka taisnoties.

“Krievi un ukraiņi… viņi ir slāvi, ar viņiem jāsadzīvo mierīgi.”

Visbeidzot mans sarunu biedrs man visai tieši pateica, ja Latvijā mainīsies karogs, nekas briesmīgs jau arī nenotiktu: “Ja mēs esam tik mazi, mēs vienkārši būsim spiesti pakļauties stiprā gribai.”

…Manuprāt, Latvijā šādu naivu cilvēku ir pietiekami daudz. Viņi tiešām tic, ja šeit ierastos krievu karavīri, nekas slikts nenotiktu.

Ak, cik daudzi no šiem patiesajiem visa krieviskā cienītājiem tagad guļ neiezīmētos kapos visā Ukrainā,

ar cauršautām galvām un, atvainojiet, nogrieztiem dzimumorgāniem, kamēr viņu bijušajos dzīvokļos un garāžās čukči žāvē zivis.

Un kāpēc gan Krievijai vajadzētu vispār gaidīt līdz mieram Ukrainā, ja jau tagad ir ideāls brīdis jaunu militāro operāciju placdarma atklāšanai Eiropā.

Redzama šķelšanās NATO iekšienē, ASV avantūra Irānā, degvielas un enerģijas krīze, kas varētu pārņemt visu kontinentu. Un Eiropa vēl nav veikusi sava militārā kompleksa un bruņoto spēku pārstartēšanu.

Turklāt daudzu valstu eiroskeptiķi un radikāļi potenciāli ir gatavi pieņemt Krievijas “draudzību”.

Citiem vārdiem sakot, brīnišķīgs laiks kādam “nelielam” iebrukumam, lai pārvērstu Eiropu no varena konsolidēta spēka par vāju, izkaisītu valstu teritoriju, kas savā starpā ķildojas un nespēj sevi aizstāvēt.

Krievijai patiesi ir atvēries šādu iespēju logs. Taču Krievijas līderis tam nav gatavs; jo viņš nevarēja iedomāties, ka Tramps viņam negaidīti pasniegs šādu dāvanu.

Kremlis vēl nav sagatavojis resursus, lai Eiropu varētu nolikt četrrāpus.

Jo Ukraina krievu armiju maļ un krievu karavīrus savā zemē pārvērš mēslojumā.

Bet Krievija var arī šo uzdevumu atvieglot. Piemēram, plaša mēroga raķešu un bezpilota lidaparātu triecienu sērija Polijai radītu globālu bēgļu krīzi Vācijā. Vai, piemēram, “nodibināt” “Narvas republiku” vai “Daugavpils tautas republiku”!

Krievijas specdienestiem jau ir pieredze situācijas destabilizācijā ar “vietējiem kaujiniekiem”,

kā tas notika Luhanskā un Doneckā manā dzimtenē.

Vienlaikus Putins nogaidīs un vēros, kā reaģē NATO – vai tā būs gatava iejaukties, lai atgūtu mazu zemes pleķīti Igaunijā vai Latvijā.

Ja Krievija gūs panākumus Eiropā, Ukrainai draudēs ieroču piegāžu pārtraukšana, kā arī visa finansējuma pārtraukšana. Tas Krievijai savukārt pavērtu lielākas iespējas Ukrainas frontē.

Sanāk, ka Krievija ar vienu šāvienu var nošaut vairākus zaķus…

Oleksandrs Grinka, žurnālists