24. februāra rītausmā Eva pamodās no briesmīga trokšņa un ieraudzīja, ka vecmāmiņa stāv tieši pie šī loga. Un tieši no tā varēja redzēt, kā no robežas puses lidoja lidmašīnas un raķetes, kas sāka postīt otru lielāko Ukrainas pilsētu.

“Sestajā dienā mēs uzzinājām, ka mūsu dzīvoklis ir nopostīts sprādzienā… Mūsu galvenā vēlme bija aizbēgt, būt drošībā un izdzīvot.”

“Es nevaru izturēt vārdu “bēgļi”. Man tas nekad nav paticis. Kad mana vecmāmiņa runāja par mums kā par bēgļiem, es uzreiz lūdzu to nedarīt. Tas man lika justies neērti. Tikai tagad es saprotu, kāpēc. Man ir kauns atzīties, ka man nav māju.”

“Klīda baumas, ka Ukrainā varētu būt karš. Bet mēs tam neticējām, jo ​​man ir radinieki Krievijā, jo man tur ir viena no manām vecmāmiņām, jo mans tētis tur strādāja. Tur ir daudz draugu. Līdz 24. februāra pulksten 5 no rīta nebaidījāmies no kara, jo nevarējām tam noticēt.”

Šie citāti ir nelieli fragmenti no harkovietes Evas Skaleckas grāmatas. Tās nosaukums ir ”Jūs nezināt, kas ir karš. Ukrainas meitenes dienasgrāmata” un pavisam nesen tā iznāca angļu valodā.

Eva to uzrakstīja, paslēpusies kopā ar citiem mājas iemītniekiem pagrabā, kad virs galvām sprāga lādiņi.

Pārdzīvojusi pirmās panikas lēkmes savā vēl pagaidām īsajā dzīvē, kā pati Eva atzinās, viņa saprata, ka sevis mierinājumam viņai nepieciešams papīrs, zīmuļi un dienasgrāmata. ”Rakstīšana palīdzēja mazināt spriedzi. Es negribēju runāt par savām jūtām, jo ​​man tas bija ļoti grūti. Citi bērni spēlējās, bet es rakstīju,” stāstīja Eva, toreiz domājot, ka varbūt kādreiz ”pēc desmit gadiem” viņa vēlēsies to izlasīt.

Evai un viņas vecmāmiņai paveicās: viņas nokļuva Dņeprā Ukrainas centrālajā daļā, tad ar vilcienu devās uz rietumiem – uz Užgorodu, pēc tam uz Budapeštu, tagad Eva jau pusgadu dzīvo Īrijā. Mācās Dublinā un nākotnē sapņo par studijām Oksfordas universitātē.

Evas Skaļeckas dienasgrāmata jau ir izdota Lielbritānijā un ASV un tiek gatavota publicēšanai arī citās valodās. Varbūt iznāks arī latviešu mēlē. Varbūt to izlasīs arī kāds no tiem, kas Latvijā tagad saka, ka cenu kāpums ir daudz sliktāks par jebkādiem šausmu stāstiem par karu Ukrainā.

Šīs grāmatas nozīme ir tāda, ka pēc tās izlasīšanas jūs nekad vairs neuzskatīsit, ka karš ir kaut kāds aizraujošs piedzīvojums un kaut kas tāls.

Šīs ir šausmas, no kurām Eva un citi cilvēki bija spiesti bēgt. Bēgt, lai izdzīvotu. Izdzīvotu, lai pateiktu patiesību. Patiesību, ko jūs, iespējams, nekad neizlasīsit pieaugušo grāmatās. Jo bērnu emocijas var aprakstīt tikai paši bērni…

Nekad nav par agru uzzināt par karu.

Oleksandrs Grinka, žurnālists

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.