Pēc Ukrainas armijas aiziešanas no Avdijivkas panika pieauga gan Ukrainā, gan Eiropā.

Ko tik nevarēja dzirdēt beidzamajās dienās! Gan to, ka Krievija drīz kontrolēs visu Doneckas apgabalu, gan ka dosies uz Harkivu, tāpat to, ka sekos iebrukums no Baltkrievijas, un vēl arī par tiešu apdraudējumu Baltijas valstīm…

Zināma loma šo šausmu stāstu sakāpināšanā bija Krievijas informatīvajai un psiholoģiskajai kampaņai, kas pēdējo divu nedēļu laikā ir uzņēmusi apgriezienus. Tomēr no šīs panikas ir arī viens ieguvums.

Eiropa pamodās. Eiropieši pēkšņi saprata, ka ienaidnieks patiešām ir tuvu.

Arī to, ka glābšanās ir pašu rokās, jo nav ko cerēt uz palīdzību, īpaši no ASV, kur notiek Trampa spēlītes.

Eiropā aptvēra, ka tikai apvienojoties var līdzvērtīgi stāties pretī Kremļa monstram. Tāpēc arvien biežākas kļuvušas līderu tikšanās augstākajā līmenī un vienošanās aizsardzības nozarē.

Jā, nākamie pusotra līdz divi mēneši Ukrainas militārpersonām būs sarežģīti. Tā kā katastrofāli trūkst artilērijas lādiņu un raķešu pretgaisa aizsardzības sistēmām, dominējot gaisā, krievi mēģinās balstīties uz saviem panākumiem.

Laiks ir viņu pusē.

Kamēr Eiropa savāks vecos šāviņu krājumus, kamēr ukraiņu piloti tikai beidz apmācības ar F-16, kamēr amerikāņu kongresmeņi kaulējas par palīdzības paketi ukraiņiem… tik ilgi priekšrocības būs Krievijas pusē.

Tāpēc viņi centīsies virzīties uz priekšu Donbasā (par Luhanskas un Doneckas apgabala pilnīgu pārņemšanu nevar būt runas) un sarīkos uzbrukumu Kupjanskai, kas atrodas 120 kilometru attālumā no Harkivas.

Nekam vērienīgākam ticēt nevajadzētu.

Atklāt jaunu fronti Ukrainā, vēl jo vairāk – sākt konfliktu ar kādu no NATO valstīm būtu Krievijas pašnāvība.

Iemesls diezgan banāls: Krievijai ir nepieciešams pārtraukums. Munīcija mēdz beigties, un pašmāju ražošanai vairs nav laika reaģēt uz arvien pieaugošajām vajadzībām, it īpaši daudzo beidzamo uzbrukumu laikā. Tāpēc Krievijai vajag pauzi.

Ideāls variants tai būtu pārliecināt Rietumus par pagaidu pamieru ar Ukrainu. Lai pamiers valda vismaz gadu, lai var salaizīt brūces, savervēt jaunus algotņus un mobilizēt jauniesauktos, un papildināt tehniskās rezerves. Un tad var sākt jaunu kampaņu pret “nacistiem”.

Tādu iespēju Krievijai nekādā gadījumā nevajadzētu dot.

Šoziem jau kļuvis acīmredzams, ka krieviem ne visā veicas, īpaši ar raķešu krājumiem. Viņi nespēja sagraut Ukrainas energosistēmu, no kā tik ļoti baidījās pašā Ukrainā. Visas raķešu rezerves tika izlietotas frontē un uzbrukumu atbalstam.

Tāpēc karš turpinās. Smags, nogurdinošs un mokošs. Skaidrs, ka būs ļoti grūti.

Oleksandrs Grinka, žurnālists