Pagājušajā nedēļā Latvijā izcēlās liels skandāls par vairāku hokejistu un treneru vēlmi parakstīt un pārrakstīt līgumus ar Krievijas klubiem. Daļa sabiedrības, protams, bija sašutusi: kā tas nākas, ka zem mūsu logiem notiek karš, bet viņi gatavojas spēlēt Kontinentālajā hokeja līgā.

Savukārt otra daļa tieši pretēji diezgan agresīvi uzstāja, sak, nevajag jaukt sportu ar politiku, lai tik spēlē un pelna sev maizi, jo nabadzīgajā Latvijā tādu naudu nenopelnīsi.

Ziniet, kad Krievija 2014. gadā okupēja Krimu un daļu Donbasa, arī Ukrainas sportisti uzreiz nepārstāja braukt uz Krieviju pēc “garā rubļa”.

Tad arī patika kliegt, lai nejauc politiku ar sportu. Galu galā viss beidzās ar to, ka astoņus gadus vēlāk Krievija… lēma par labu pilna mēroga iebrukumam. Nekādā gadījumā nevēlos vilkt analoģiju, bet…

Krievijā sports nekad nav bijis ārpus politikas, tur politika vienmēr dominējusi pār sportu. Un tagad vēl jo vairāk. Atcerieties, kā pēc pirmajām kara dienām starptautiskos turnīros parādījās Krievijas sportisti ar burtu Z uz krūtīm un karogiem ar Putina attēlu.

Sports ārpus politikas? Sports ārpus kara? Tā nenotiek!

Ja pagriezīsi muguru karam, tad karš noteikti pagriezīsies pret tevi…

Tādi skandāli ar spēlētāju pāreju nāk par labu tikai kaimiņvalsts propagandistiem. Viņi tagad sacer fabulas, ka Latvijas labākie hokejisti ar visu sirdi un dvēseli “vēlas spēlēt pie mums Krievijā”, bet valsts sporta vadība to nepieļauj, liekot “spieķus riteņos”.

Tā teikt, Latvijas ierindas iedzīvotāji un vadošie sportisti absolūti nepiedalās Latvijas valdības un NATO rokaspuišu nicinājumā pret mūsu valsti un ir gatavi turpināt dzīvot draudzīgi un uzturēt dzīvas mūsu vectēvu un tēvu izveidotās saites.

Nesaprotu tos sportistus, kuri bez sirdsapziņas pārmetumiem ar mieru dvēselē brauc spēlēt uz Krieviju. Vai arī viņiem vispār vairs nav sirdsapziņas?

Var nopelnīt simtiem tūkstošu eiro, bet pēc tam pat ar miljoniem nepietiks, lai atbrīvotos no kauna stigmas, kas paliks uz mūžu.

Vai tiešām “nauda nesmird”, un mierīgi vilksi uniformu ar Ukrainas sieviešu un bērnu slepkavu galveno sponsoru logotipiem, klausīsies Krievijas himnu un iereibušu līdzjutēju izsaucienus no tribīnes – Putins ir mūsu varonis! Krievija, uz priekšu! Sit haholus – glāb Krieviju!

Jums nenāk vēmiens no visa šī? Galu galā hokejs Latvijai ir vairāk nekā sports. Tā ir dzīve, tā ir filozofija, tas ir lepnums. Vai šo lepnumu var tik viegli samīdīt?

Oleksandrs Grinka, žurnālists