Gāja bojā aptuveni 13 tūkstoši dzīvnieku. Fermā izcēlās milzīgs ugunsgrēks, sadega daudz dzīvo radību.

Cilvēku vai dzīvnieku nogalināšana Krievijas armijai ir ikdiena, par to agresors galvu nelauza. Piemēram, oktobrī 88 gadus veca sieviete gāja bojā Balakļijas pilsētas apšaudes laikā Harkivas apgabalā.

Interesanti, ka viņa tika ievainota bērnībā Otrā pasaules kara laikā, 1941. gadā, kad viņai bija tikai četri gadi.

Ukrainiete pašreizējo karu neizdzīvoja. Krievija atņēma sievietei dzīvību, viņai neizdevās sagaidīt miera laikus savā dzimtenē.

Rudenī Krievija tradicionāli pastiprina civilo mērķu apšaudi. Turklāt nesen tā sāka izmantot “jaunu” taktiku. Tā vietā, lai vienas nakts laikā palaistu simtiem dronu, viņi tos pašus simtus izkliedē visas dienas garumā.

Šī taktika ir vērsta gan uz Ukrainas pretgaisa aizsardzības jaudu izsmelšanu, gan lai padarītu uzbrukumus negaidītākus.

Pēdējo sešu mēnešu laikā

krievi ir panākuši neticamu progresu dažādu bezpilota lidaparātu masveida ražošanā, kas ļauj gandrīz visu diennakti atrasties Ukrainas gaisa telpā.

Viņi turpina paplašināt uzbrukuma dronu palaišanas punktu skaitu, palielinās vienlaikus palaisto lidrobotu skaits.

Jau četrus gadus krievi apzināti ir uzbrukuši enerģētikas objektiem. Šādi triecieni, pēc Krievijas prezidenta teiktā, ir paredzēti, lai radītu ukraiņu vidū pastāvīgu sajūtu, ka viņiem nav citas izvēles, kā vien padoties Krievijai.

Un, lai gan vēsturiski nekad nav bijuši gadījumi, kad pilsētu bombardēšana būtu novedusi pie pilnīgas vēlmes kapitulēt, Putins to neņem vērā – neraugoties uz pierādījumiem par pretējo gan vēsturē, gan šī kara pieredzē.

Taču enerģētikas uzbrukumu motivācija var būt daudz plašāka nekā tikai sabiedrības demoralizācija.

Tā ir arī vēlme iznīcināt Ukrainas ekonomiku – nodrošināt, ka pat kara beigās Ukrainai nav nopietnu atveseļošanās perspektīvu, kļūstot par skaidru piemēru tam, kas notiek ar valstīm, kuras nepakļaujas Maskavas gribai.

Tas varētu būt arī demogrāfisks ierocis: radīt nepanesamus dzīves apstākļus, lai jauna iedzīvotāju daļa aizbrauktu.

Galu galā,

jo mazāk ukraiņu paliks Ukrainā, jo Krievijai būs lielāka iespēja saglabāt savu ģeopolitiskā līdera lomu,

pat ja Krievijas iedzīvotāju skaits turpina samazināties.

Un demogrāfiskie kari Maskavas impēriskajā praksē nav nekas jauns; piemēri pastāv gan impērijas, gan padomju laikā.

Atcerēsimies kaut vai tautas badināšanu (golodomoru) un deportācijas.

Oleksandrs Grinka, žurnālists