G-20 sanāksmes laikā Putins “runāja neklātienē” – palaižot simts raķešu uz Ukrainu un pāris uz Poliju. Tādējādi uzskatāmi demonstrējot, ka viņš uzšķauda mierīgajai diplomātijai un visai šai “dīkstāves pļāpāšanai”.

Krievijas prezidents savā stilā “noformēja” saņemtā miera priekšlikuma noraidīšanu. Ar kārtējo masveida raķešu uzbrukumu Ukrainas enerģētikas infrastruktūrai viņš lika saprast, ka pats piedāvās Ukrainas konflikta mierīga atrisinājuma veidus un nepieņems nekādus priekšnoteikumus.

Putins nepārprotami iet eskalācijas virzienā.

Turklāt viņš uzskata, ka vairs nav efektīvi ierobežot tā dēvēto speciālo operāciju tikai Ukrainas teritorijā, nepieciešams paplašināt tās darbības jomu un, galvenais, šūpot NATO bloku.

Tagad tiks iesaistītas agrāk izstrādātās un ieviešanai sagatavotās, bet uz nenoteiktu laiku atliktās “sagataves”.

Indonēzijas samita priekšvakarā Putins saviem varas bloka līderiem devis personisku norādījumu sākt īstenot vairākas līdzīgas operācijas trešo valstu teritorijā.

Putins uzskata, ka “vispirms ir jāizšūpo sabiedrotie”, sākot ar Turciju un Ungāriju, un tad var plūstoši pāriet uz Poliju un pārējiem. Terorakti Stambulā, problēmas ar gāzes sūknēšanu uz Ungārijas teritoriju un tagad raķetes Polijā – tās visas ir viena posma ķēdes.

Krievijas prezidents ir pārliecināts, ka no NATO puses nebūs militāras atbildes, un uzskata, ka šāda taktika ir efektīva, lai vismaz samazinātu ieroču piegādi Ukrainai.

Viņš ir pārliecināts, ka arī šobrīd pat uz Krievijas neveiksmīgo militāro operāciju fona Ukrainā ir jāceļ likmes, demonstrējot gatavību iet līdz galam, līdz viņi, ”NATO sešinieki”, atkāpsies.

Šāda Putina uzvedība gan izraisa arī arvien lielāku izbrīnu viņa tuvāko personu lokā un viņi pauž neapmierinātību ar to, ka nav informēti par notiekošo.

Viņi sāk tieši pārmest prezidentam, ka iepriekš no viņa nebija gaidījuši šāda veida noslēpumu. Bet Putins visiem dod skaidru signālu, ka laiki mainās, un tikai viņš personīgi pieņems svarīgus lēmumus. Viņš paaugstina likmes līdz robežai, viņam rokās nav nevienas uzvaras kombinācijas. Taču ar vienu blefu tālu netiksi, un ātrāk nekā vēlāk viņš visu zaudēs. Bet pagaidām viņš tam vēl netic.

Un ko tad NATO? – jūs jautāsiet. Tā nepamanīs šo pļauku Polijai? Noteikti nekādu skaļu paziņojumu, nemaz nerunājot par raķešu triecieniem, nesekos.

Bet es domāju, ka NATO ir sagatavojusi ļoti “pareizu” un asimetrisku atbildi Krievijai. Pavisam ne to, ko mēs sagaidām (un Krievija tādu atbildi sagaida vēl mazāk), un ne tajā vietā un ne tajā laikā. Varbūt mēs par to uzreiz neuzzināsim. Un varbūt tas būs ļoti iznīcinošs.

Oleksandrs Grinka, žurnālists