Savējos lidostā sagaidīja pats “Krievijas cars”, kurš paspieda roku un pateicās par darbu. Nav jau nekāds brīnums, ka slepkava spiež roku slepkavām.

Pārsteidzoša gan bija atbrīvoto “krievu nācijas zieda” teiktais, kad opozicionāri bija drošībā ārzemēs.

Pirmkārt, viņi šokēja daudzus ukraiņus ar saviem izteikumiem, ka vienkāršie krievi nedrīkst ciest no Rietumu ieviestajām sankcijām un būtu jāsoda tikai par karu atbildīgie – Vladimirs Putins un viņa režīms.

Vēl vairāk,

viņi pat solīja uzsākt starptautisku kampaņu, lai akcentētu, ka Krievija un Putins nav viens un tas pats.

Te “nācijas ziedam” jāatgādina vienkāršas lietas. Tas nebija Putins vai viņa rokaspuisis Šoigu, kas nogalināja, spīdzināja un izvaroja Ukrainas civiliedzīvotājus.

Ne jau Putins bombardēja Mariupoli, kur teātrī slēpās bērni, par ko skaidri vēstīja uzraksts uz ēkas “Bērni”. Tas nebija Putins, kurš pastrādāja asiņainus un briesmīgus noziegumus Ukrainas Irpiņā, Izjumā un citās apdzīvotajās vietās.

To izdarīja ar režīmu tieši nesaistītie, bet ļoti konkrētie Volodja Ivanovs no Permas un Koļa Sidorovs no Rjazaņas.

Un šie opozicionāri absolūti nopietni, emocionāli, acīmredzot, lai kāds apraudātos, teica, ka krievi patiesībā ir labie.

Tas ir Putins, kurš ir slikts.

Acīmredzot atbrīvotie Krievijas politiķi nevēlas saprast un atzīt, ka 80 procentu cilvēku viņu dzimtenē atbalsta Putinu.

Viņiem ir izpratne par dzimtajā valstī valdošo “asiņaino režīmu”, bet šķiet nepieņemams fakts, ka pati Krievijas impērijas ideja ir noziedzīga.

Arī šādu “labo krievu” emigrācijā ir vairāk nekā pietiekami. Viņi nespēj redzēt. Viņi nekad nepieņems briesmīgo patiesību par to, kas patiesībā ir Krievija.

Tātad tikko atbrīvotie jaunie mocekļi, kā uzsvēra publicists Aleksandrs Ņevzorovs, kurš Krievijā ir atzīts par ekstrēmistu un kuram ir Ukrainas pilsonība kopš 2022. gada jūnija,

viegli iederēsies tajā dekoratīvajā pūlī, ko sauc par ārzemju “opozīcijas” pulciņu.

Un Putins atkal ir guvis vienu uzvaru. Opozicionāri, pat tie, kuriem ir plaša auditorija un iespēja publiski ietekmēt ļaužu domāšanu, viņam vispār nav nekāds apdraudējums.

Drīzāk šī ieslodzīto apmaiņa vēl iedvesmoja visus slepkavas, indētājus un rokaspuišus, kuriem ārpus Krievijas robežām būs jāizpilda zemiskā imperatora vēlmes, ka “cars” viņus problēmās nepametīs.

Jāteic, ka pēc izskanējušās kritikas viļņa daži Krievijas opozīcijas pārstāvji tomēr atzina, ka krievu sabiedrība dala atbildību par Putina režīma rīcību, ka Ukrainai ir jāuzvar un tai ir jāsaņem lielāks rietumvalstu atbalsts.

Un, vēršoties pie ukraiņiem,

viņi centās uzsvērt, ka nav Ukrainas ienaidnieki un ukraiņiem ir visas tiesības kritizēt opozicionārus par neveiksmīgiem uzskatu formulējumiem.

Kāds pirmos brīvē nonākušo ieslodzīto izteikumus pēc apmaiņas mēģināja skaidrot ar ilgo atrašanos izolētībā un informatīvajā badā, teica, ka viņi kopumā nav zinājuši, kas notiek pasaulē un konkrēti Krievijas un Ukrainas karā. Tāpēc pret šiem vārdiem jāizturas ar skepsi un zināmu līdzjūtību.

Tas nu gan ir attaisnojums! Jo es tik un tā šiem mocekļiem neticu. Ne-ti-cu!

Oleksandrs Grinka, žurnālists