“Beidzot mums ir viss…”

“Kad kļuva pavisam grūti, lai bērni to neredzētu, divatā ar vīru Liepājā braucām uz jūru. Vienkārši sēdējām uz mola un noraudzījāmies ainavā,” stāsta ukrainiete Tatjana.

“Es sievai saku: jūra kustas, un arī mums tā jādara,” dzīvesbiedres teikto papildina Maksims.

Jūras vērošana Kaščuku ģimenei ir sava veida psihoterapija – kā plāksteris dvēseles rētām, ko cirtis karš viņu dzimtenē. Līdz tam viņi dzīvoja līdzās kalniem Rietumukrainā, Kolomijas pilsētā.

Maksims: “Ja ne jūra, droši vien mēs šeit nebūtu. Pat nezinu, kā to izskaidrot.”

Neilgi pirms kara ģimene dzimtenē bija iekārtojusi savu sapņu dzīvokli, un Tatjana atceras, ka 2021. gada izskaņā, neilgi pirms gadumijas, vēl nodomājusi: “Beidzot mums ir viss, varam vienkārši dzīvot …”

2022. gada 24. februāra rītā Maksims devās pastaigā ar suni, kad pamanīja, ka no vecā lidlauka, trīs kilometru attālumā no ģimenes mājokļa, veļas dūmi.

Nosprieda, ka kāds tur kaut ko aizdedzinājis, bet ceļā sastaptais Tatjanas tētis pavēstījis, ka lidlaukā ietriekusies krievu raķete. Sācies karš!

Arī tad vēl Tatjana un Maksims tā īsti nav apjautuši, ko tas nozīmē. Bijuši pārliecināti, ka konflikts drīz tiks atrisināts un Krievijas uzbrukums ātri beigsies.

Taču tad pie viņiem sākuši ierasties draugi no Krievijas pierobežas pilsētas Sumiem, kur jau kara pirmajās dienās noritēja smagas kaujas.

“Tad sākām saprast, ka notiek pilna mēroga karš,”

atceras Maksims.

Viņš sazvanījies ar draugu no Liepājas – latvieti, kurš mudinājis ģimeni ilgi nedomāt, sēsties mašīnā un braukt šurp.

Kara pirmajās dienās arī Rietumukrainā sācies pamatīgs haoss, un Kaščuku pāris pēdīgi nospriedis, ka viņu bērniem šīs kara šausmas nevajag redzēt.

Liepājā ģimeni – abus vecākus un trīs bērnus, no kuriem jaunākais dēls bija vien nepilnus piecus mēnešu vecs, – pie sevis bija gatavi uzņemt Līga un Žigimants Krēsliņi.

Tatjana un Maksims daudz mantu līdzi nav ņēmuši – vien sporta tērpus, bērnu pārtiku un autiņus, jo bijuši pārliecināti, ka svešumā dodas tikai uz dažām nedēļām.

Diemžēl drīz vien nācies secināt, ka karš Ukrainā tik drīz nebeigsies, un, lai gan kādā brīdī tomēr Tatjanai pavīdējusi doma atgriezties dzimtenē, no šiem prātojumiem atteikusies, uzzinot, ka kaimiņos viņu agrākajai dzīvesvietai uzlidojumā gājis bojā zēns no daudzbērnu ģimenes.

Bērns bija vienkārši spēlējies uz ielas.

Kauns ir nestrādāt

“Palikt šeit bija pats labākais lēmums,” tagad saka Tatjana un Maksims, norādot, ka Liepājā viņi sastapuši tikai un vienīgi brīnišķīgus cilvēkus.

Pēc ierašanās meita Anna, kurai drīz apritēs 16 gadi, uzsāka mācības Liepājas Raiņa vidusskolā, diezgan ātri apguvusi latviešu valodu, sadraudzējusies gan ar skolēniem, gan skolotājiem, ar labām sekmēm absolvējusi 9. klasi, pēc kā uzņemta divās mācību iestādēs – RTU Jūrniecības koledžā, kā arī Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā, arhitektūras programmā.

Anna priekšroku devusi Jūrniecības koledžai, kur viņa apgūst stūrmaņa profesiju.

Vecāki priecājas, ka arī šeit meita ir ļoti darbīga: dziedājusi korī, iesaistījusies projektā, kura mērķis ir atbalstīt bērnus, kam jākārto eksāmeni, Jūrniecības koledžā ir līdzpārvaldes priekšsēdētāja vietniece, iesaistījusies brīvprātīgā darba aktivitātēs.

Vidējais dēls Daņils drīz pēc ierašanās Liepājā sāka apmeklēt bērnudārzu. Ukrainā viņš uz turieni devies nelabprāt, raudājis un uzstājis, lai omas vai vecāki steidz viņu no turienes savākt. Taču šeit viņam dārziņā ļoti paticis.

Tagad zēnam ir nepilni 9 gadi. Liepājā viņš apmeklē sporta deju klubu “Aura” un sarīkojumu deju sacensībās, pārstāvot Latviju, jau saņēmis vairākas godalgas.

Jaunākā ģimenes atvase – trīsarpus gadus vecais Dāvids – apmeklē latviešu bērnudārzu, un arī ģimenē zēns runā latviski.

Maksims, kurš Ukrainā strādājis Bukovelas kūrortā, Liepājā arī uzreiz sācis meklēt darbu. Nu jau kādu laiku viņš strādā ražotnē “Jensen Metal” par metinātāju.

Tikmēr Tatjana pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma sākusi strādāt divos darbos. Viņai ir trīs augstākās ekonomiskās izglītības, bet šeit valodas barjeras un likumu dēļ viņa nevar strādāt savā jomā.

“Turklāt esmu sapratusi, ka nez vai arī turpmāk vēlos strādāt tik atbildīgu darbu, daudz laika pavadot kabinetā.

Tagad es no pulksten 8 līdz 12 strādāju par apkopēju šūšanas uzņēmumā, pēc tam pelnu naudu kā pašnodarbinātā – esmu manikīra un pedikīra meistare. Tagad turpināšu apmeklēt kursus, lai uzlabotu latviešu valodas zināšanas, un vēlos izmācīties arī par podoloģi.”

No tā, ka tagad, lai nopelnītu iztiku, viņai jāstrādā par apkopēju, sieviete nekaunas. “Kauns ir nestrādāt,” viņa uzsver. 

Svētkus sev liedza

Pirmais gads ģimenei bijis īpaši grūts – viss jāsāk no nulles, pastāvīgi jāsadzīvo ar sliktām ziņām, satraukums par Ukrainā palikušajiem radiniekiem utt. Pārdzīvojumiem pievienojusies arī kauna sajūta.

“Bija posms, kad mēs nesvinējām nevienus svētkus – ne dzimšanas dienas, ne Jaungadu. Neko!

Bija kauns, ka mums ir iespēja svinēt, bet… daudzi mums pazīstami cilvēki gājuši bojā,”

pauž Tatjana.

Taču, ritot kara trešajam gadam, viņa sapratusi, ka ir nogurusi no šādas nomācošas dzīves.

“Bērnība ir tikai viena. Mēs bērnus aizvedām prom, lai viņi dzīvotu labāk, bet paši to nedarām. Tāpēc nolēmām – ja reiz Dievs mums deva iespēju visu sākt no nulles, tad arī ir jādzīvo, jāmācās, jāattīstās, lai bērni būtu laimīgi,” saka Tatjana.

Maksims: “Jau sākotnēji mēs sekojām principam – kur bērniem būs labi un viņi sāks smaidīt, tur arī būsim līdzās viņiem. Un šeit viņi smaida.”

No ziņām par karu viņi tagad cenšas izvairīties. Pirms aptuveni pusgada sapratuši, ka ir adaptējušies dzīvei šeit un kļuvuši par daļu no Liepājas.

“Līga un Žigimants ir mūsu latviešu ģimene. Draudzējamies joprojām – mēs viņus iepazīstinām ar ukraiņu tradīcijām, viņi mūs ieveda latviešu sabiedrībā,” pastāsta Tatjana.

Pie Krēsliņiem Kaščuku ģimene nodzīvojusi nepilnu gadu, tagad tā mitinās īrētā dzīvoklī Jaunliepājā.

“Kad Kaščuki dzīvoja pie mums, visu laiku skatījāmies, lai viņi nav vieni – dārzā kopīgi ēdām vakariņas, kā ģimenē apspriedām, ko šovakar gatavosim. Gājām pirtī, baļļā, citreiz kaut kur izbraucām.

Dažkārt izbraucām dabā ar Tatjanas un Maksima bērniem, citreiz tikai ar abiem vecākiem, lai arī viņi var atpūsties. Šeit jau viņiem nav omītes, kas varētu pieskatīt bērnus,” par ukraiņu draugiem stāsta Līga, kura savā aizgādībā ģimeni ņēma jau no pašas pirmās dienas, palīdzot  risināt dažādus jautājumus, vienlaikus ukraiņus iedrošinot, ka viņi daudz ko var izdarīt arī paši.

Darbojoties organizācijā “Patvērums droša māja”, Līga palīdzējusi daudziem bēgļiem no Ukrainas, kas ieradās Liepājā.

“Esmu tāds cilvēks, kas visu ņem personīgi. Man bija smagi,”

viņa atzīst.

Arī Tatjanas un Maksima ģimenes piedzīvoto ļoti pārdzīvojusi. “Cik nav kopā raudāts! Sēžam, runājam. Asaras birst gan viņiem, gan mums.”

Kā uz pulvera mucas

“Visi gaida, kad karš beigsies. Tas var noslēgties divos variantos – vai nu pamiers, vai kāds tiek sakauts. Kā tas būs – paredzēt šobrīd nevar neviens.

Trakākais ir, ka nav zināms, kas gaidāms, – vai agresors ies tālāk? Neviens jau nevar saprast, kas tiem tarakāniem galvā,” spriež ceļojuma aģentūras “Ap Sauli” direktors Agris Pumpurs, kurš drīz pēc kara sākuma vairākus mēnešus stūrēja autobusu ar liepājnieku saziedoto palīdzības kravu Ukrainai, bet mājupceļā uz Lietuvu, Igauniju un Latviju, arī Liepāju, no Polijas robežas veda bēgļus no Ukrainas.

Polijā, pie Ukrainas robežas, tolaik redzēto viņš raksturo kā šausmīgas ainas.

“Lielveikali izvākti tukši, un tajos uz grīdas gulēja ļoti daudz bēgļu,”

viņš atceras.

Mēnesi pirms kara viņš bijis Odesā, kur plānots ceļojums, proti, latviešu tūristiem togad uz Jāņiem bija paredzēts lidojums uz Odesu. “Un nekas neliecināja par karu,” viņa stāsta.

Ar sadarbības partneriem un draugiem Odesā viņš kontaktējas joprojām. Sākotnējais pārbīlis, kas odesiešus pārņēmis drīz pēc Krievijas uzbrukuma, nu jau esot pārdzīvots.

“Var teikt, ka cilvēki pie visa pieraduši, sakot – neko jau nevar darīt, kaut kā jādzīvo, un gaidām, kad tas viss beigsies”.

A. Pumpurs teic, ka neziņa smacē un darbā visu laiku viņam ir sajūta, ka sēdi uz pulvermucas.

Latvijas iedzīvotāji sākuši ļoti intensīvi ceļot, jo kara dēļ Ukrainā cilvēkiem tagad esot citas vērtības.

“Viņi saprot, ka naudu kapā līdzi nepaņems, tāpēc labāk to iztērēt iespaidos, ko gūst ceļojot. Vienlaikus ir saprašana, ka, ja kāda bumba nokritīs, piemēram, Vācijā, tad tas viss uzreiz apstāsies.”

Sajūtas esot divējādas – no vienas puses, ir labi, ka cilvēki steidz baudīt dzīvi, bet tajā pašā laikā “ir traki”.

“Jo tu saproti, ka citur iedzīvotāji mirst, bet tajā pašā momentā šeit cilvēki nāk pie tevis un pērk nakšņošanu luksusa viesnīcās. Bet, vai viņiem var to pārmest?”

Arī viņš pats tagad vairāk cenšoties dzīvot šodienai un neslēpj, ka no kara vēstīm jūtas noguris.

“Pēc omītes principa televizoru neieslēdzu, jo negribu dzirdēt, kas slikts atkal noticis. Taču man darbs ir tāds, ka jāzina, kas pasaulē notiek. Nevaru uzvilkt deķi uz galvas un pateikt, ka mani tas neinteresē.”

Māris Vaivods, kurš ar sievu Ingu bija vieni no pirmajiem liepājniekiem, kas 2022. gada februāra beigās sev piederošā mājoklī izmitināja ukraiņu bēgļu ģimeni, kara pirmajā gadadienā, atceroties savas sajūtas, uzzinot par Krievijas uzbrukumu Ukrainai, neslēpa emocijas. Tagad viņš atzīst, ka tās vairs nav tik sakāpinātas.

Kara pirmajā gadā viņš notikumiem Ukrainā sekojis līdzi pa stundām, nevis dienām, bet šobrīd gan pats, gan ģimene “drusku pie tā visa varbūt pieraduši”.

“Vairs tik ļoti tie notikumi nešokē,” viņš klāsta.

“Taču tas ir pilnīgi normāli. Tā cilvēkiem notiek – visu laiku taču nevar dzīvot šausmās.”

Jaunumiem par Ukrainu joprojām ikdienā viņš sekojot līdzi, taču, kā pats saka, nu jau šis karš kļuvis tāds kā fona troksnis.

“Tas ir līdzīgi kā dzīvot blakus dzelzceļam – pirmās naktis neguli, pēc tam tu vairs vilcienu nedzirdi.”

M. Vaivods nav domājis, ka karš ievilksies tik ilgi, šķitis, ka “uz vienu vai otru pusi” konflikts atrisināsies ātrāk.

“No šodienas skatupunkta raugoties, to visu varēja izbeigt savlaicīgāk, ja lielo valstu rīcība būtu izlēmīgāka, palīdzība Ukrainai būtu sekojusi ātrāk un lielākās porcijās.”

Tagad, līdz ar ASV Donalda Trampa nākšanu pie varas, atkal neesot skaidrs, uz kuru pusi tas viss nosvērsies.

Tajā pašā laikā viņš atzīst: “Līdzi ir jādomā, bet nav panikas sajūtas, ka tagad jāglabā trīs benzīna kannas un pa rokai jātur somas neparedzētām situācijām”.

Neviens negaidīja gadadienu

Elīna Tolmačova, Liepājas domes Vides, veselības un sabiedrības līdzdalības daļas vadītāja

Kara Ukrainā sākums mums visiem bija trauksmains, darbīgs, un valdīja liela neziņa, kas, manuprāt, joprojām nav mazinājusies un arī šodien ir klātesoša.

Kad no kara bēgošie sāka ierasties Liepājā, ne tikai pilsētai, bet arī valsts mērogā īsti pat nebija skaidrības, kā organizēt darbu ar Ukrainas civiliedzīvotājiem, jo nebija ne pieredzes, ne izveidota sistēma.

Šobrīd šī darba organizācija ir sakārtota un tajā ir daudz iesaistīto pušu.

Šo trīs gadu laikā ar ukraiņiem esam piedzīvojuši dažādas situācijas – gan pozitīvas, gan negatīvas. Taču tie, kas šeit palikuši, mācās latviešu valodu, cenšas integrēties sabiedrībā, kas ir pozitīvi.

Bēgļu plūsma vairs nav tik liela, tomēr cilvēki no kara plosītās valsts Liepājā ierodas joprojām.

Visvairāk atmiņā palikuši ukraiņu dažādie stāsti. Tie, kuri mājas atstāja uzreiz pēc Krievijas uzbrukuma, varbūt tik daudz neizjuta kara ietekmi kā tie, kuri bēgļu gaitās devās vēlāk un šeit ieradās ar mantām, ko varēja atvest vienā mašīnā vai tikai mugursomā.

Emocionāli un cilvēcīgi no šiem stāstiem norobežoties ir grūti, lai gan es centos novilkt līniju, jo jau kovida pieredze parādīja, ka tik ļoti nevar tajā visā iesaistīties.

Kā jau ikvienam sociālā darba veicējam,

ir jāsaprot, kurā brīdi sasniegta robeža, kad vairs nevar šīs situācijas emocionāli laist caur sevi.

Pretējā gadījumā kaut kādā brīdī visa kā kļūs par daudz.

Taču visi mani kolēģi, kuri iesaistījās darbā ar ukraiņiem, darīja to ar atvērtu sirdi un vēlmi palīdzēt. Un mēs redzējām arī to, cik daudz iedzīvotāju iesaistījās palīdzības sniegšanā – piedāvāja dzīvesvietas, ziedoja mantas.

Sākotnējā atsaucība un atdeve bija ļoti liela. Taču dzīve iet uz priekšu, un trīs kara gadi tomēr ir daudz.

Neviens no mums negaidīja ne pirmo, ne otru, un noteikti ne trešo gadadienu.

Mēs zinām, ka karš turpinās, taču tas vairs mūs neskar tik emocionāli sāpīgi. Tā ir dabiska cilvēka reakcija, kā tikt galā ar grūtām situācijām.

Šobrīd karš Ukrainā lielai daļai ir tāds kā blakus esošs, un dažkārt mums par palīdzības nepieciešamību ir arī jāatgādina.

Tomēr atbalsta sniegšana ukraiņiem turpinās – iedzīvotāji palīdz, un gan valstiskā, gan pilsētas mērogā  ziedojumi tiek doti.

Domāju, ka karš vairāk vai mazāk ietekmējis ikvienu no mums.

Es vairāk novērtēju to, kas ir šobrīd, jo, manuprāt, neviens nevar pateikt, kā attīstīsies mūsu dzīve Latvijā, Eiropā un pasaulē kopumā turpmāko gadu laikā.

Situācija ir nestabila, tāpēc, plašāk raugoties, droši vien jāpriecājas par to, kas mums ir.

Uzziņai

Lai sniegtu atbalstu ukraiņu tautai, pirmdien, 24. februārī, Liepājas Svētās Trīsvienības katedrālē notiks dažādi atbalsta pasākumi.

> Pulksten 12 atskaņos Ukrainas un Latvijas valstu himnas.

Pieminot un godinot ukraiņu tautas upurus, pēc himnu atskaņojumiem katedrālē ikviens aicināts uz lūgšanu par Ukrainu cerībā un ticībā par kara pārtraukšanu un mieru pasaulē.

> No pulksten 12.30 līdz 20.30 kopā ar labdarības organizāciju “Tabitas sirds” katedrālē notiks ziedojumu vākšanas un atbalsta akcija Ukrainas tautas labā.

Šajā dienā ikviens aicināts ziedot ne tikai naudu, bet arī siltas zeķes, cimdus, adījumus, pirmās nepieciešamības medicīnas preces, sveces un parafīnu.

Organizācijas pārstāvji palīdzēs ar padomu un norādījumiem, lai ziedojumi nonāktu līdz tiem, kam tie visvairāk nepieciešami.

> Fonds “Uzņēmēji mieram” sadarbībā ar NBS Jūras spēkiem aicina Latvijas uzņēmumus un iedzīvotājus iesaistīties kampaņā “Ziedo Ukrainas Jūras spēkiem”.

Kampaņas laikā šajā vasarā Liepājā iecerēts organizēt nometni Ukrainas Jūras spēku karavīru bērniem.

> Pulksten 19 Liepājas Svētās Trīsvienības katedrālē atbalsta un labdarības akcija noslēgsies ar ukraiņu tautai veltītu koncertu, kurā būs dzirdama gan latviešu, gan ukraiņu mūzika.

Koncertā piedalīsies Nacionālo bruņoto spēku Jūras spēku orķestris, Liepājas teātra aktieri Agnese Jēkabsone un Edgars Ozoliņš, ģitārists Miks Akots, pianists Normunds Kalniņš, ērģelniece Ilze Tomsone un Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra kori.

Avots: Liepājas dome

Fakti

> Liepājas pašvaldība nepilnu trīs gadu laikā atbalstu sniegusi gandrīz 1900 Ukrainas civiliedzīvotājiem, kas iebraukuši Liepājā un kuri reģistrēti Iekšlietu ministrijas izveidotajā kopējā valsts reģistrācijas sistēmā – Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta sniegšanai nepieciešamās informācijas reģistrā (UCASNIR).

> No 2022. gada februāra līdz 2023. gada 31. janvārim Liepājā reģistrēti 1450 Ukrainas civiliedzīvotāji.

> No 2023. gada 1. februāra līdz 2024. gada 31. janvārim reģistrēti 225 Ukrainas civiliedzīvotāji.

> No 2024. gada 1. februāra līdz šī gada 31. janvārim reģistrēti 197 Ukrainas civiliedzīvotāji.

> Cik Liepājā kopumā dzīvo ukraiņu, kas šeit ieradušies pēc kara sākuma, precīzi nav zināms, jo viņi pārvietojas no vienas pilsētas uz otru vai pat aizbrauc uz citām valstīm.

Pēc UCASNIR sistēmā norādītā, šobrīd Liepājā reģistrēti 1387 Ukrainas civiliedzīvotāji.

No pašvaldības redzesloka izkrīt personas – ģimenes, kurām pašvaldības atbalsts vairs nav nepieciešams vai nepienākas.

Viņi paši sakārtojuši savu dzīvi (atraduši darbu, īrē dzīvokļus) vai prasa palīdzību Sociālajā dienestā.

> Dienvidkurzemes novada pašvaldība lēš, ka tās teritorijā šobrīd dzīvo ap 40 ukraiņu.

Es domāju tā: Kā beigsies karš Ukrainā?

Irina Ļeonova – strādā:

– Ļoti gribas, lai viss, kas notiek Ukrainā, ātrāk beigtos. Jo ātrāk, jo labāk. Tik daudz cilvēku iet bojā. To ļoti grūti pateikt, kāds būs kara rezultāts, kā viss beigsies… Lai notiek pārrunas un katrs saņem to, ko grib.

Arturs – jūrnieks:

– Ukraina, visticamāk, zaudēs daļu savas teritorijas. Varbūt ukraiņi ar lidaparātiem sabombardēs svarīgas vietas Krievijā, un tad tur beidzot kaut kas notiks. Bet diezin vai…

Viss iet uz slikto pusi, bet – kādam uz labo. Iespējams, ka Krievija dabūs visu vai daļu no tā, ko grib.

Rita – pensionāre:

– Patiešām nezinu. Ir ļoti liels apjukums par to, kāds varētu būt kara rezultāts. Vai tad kāds to šodien var pateikt? Runā daudz ko, bet kurš konkrēti zina, ar ko Ukrainai beigsies šis karš.

Edgars Vaļģis – meklē darbu:

– Nekā laba nebūs, jo spēku samērs nav vienāds. Sabiedrotie un Tramps izspēlē visādus brīnumus. Lielā Eiropa tik nevarīga šajā karā un nespēj būt vienota un spēcīga.

Sanāk, ka katrs pats pa sevi. Tikmēr krievu lielais lācis dara, ko grib.

Dainis Alidzāns – strādā un mācās:

– Manuprāt, neuzvarēs neviens un karš tik drīz arī nebeigsies. Abas puses to negrib, jo katrai savi mērķi, uzdevumi. Tas ir tik briesmīgi.

Kādēļ tas karš notiek?! Politiķiem par prieku un izdevīgumu? Par cilvēkiem viņi nedomā nemaz. Karš it kā tālu no mums, bet arī Latvijā tas jūtams.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.