– Pats pēc savas iniciatīvas esat sācis trenēt bērnus no Ukrainas futbolā, organizējat arī sadraudzības spēles. Kas jūs uz to pamudināja?

– Pagājušā gada augustā man bija darbnespējas jeb slimības lapa. Tajā laikā ar savu dēlu, kuram tagad ir trīs gadi, daudz staigājām pa pilsētu un es redzēju, ka jaunieši vienkārši vazājas pa ielām.

Radās ideja sapulcināt bērnus un trenēt viņus futbolā, taču aizņemtības dēļ neko nepasāku līdz pat decembrim, kad feisbukā pamanīju jaunā Liepājas domes priekšsēdētāja vietnieka Salvja Rogas aktivitātes.

Nospriedu, ka nav ko baidīties, un aizrakstīju viņam, ka vēlos trenēt bērnus un tam man nepieciešams sporta laukums.

Viņš man atbildēja, lai es aizejot pie viņa uz pieņemšanu par to parunāt. Aizgāju uz domi, vicemēram izklāstīju visas savas idejas, viņam tās iepatikās, un viņš man iedeva Liepājas Valsts tehnikuma direktora kontaktus. Arī tehnikuma direktors ideju novērtēja kā labu un ļāva izmantot skolas sporta laukumu.

Ziņojumu apmaiņas vietnes Telegram čatā “Ukrainas bēgļi Liepājā” uzrakstīju, kas es esmu un ka vēlos palīdzēt ukraiņu bērniem, piedāvājot nodarbības futbolā. Sākumā man atbildēja tikai četri cilvēki. Nolēmu, kas tas nekas – trenēšu arī četrus bērnus.

Pirmais treniņš notika martā, un vēl sniga sniegs. Nākamajās brīvdienās ieradās septiņi bērni, bet marta beigās jau desmit. Nospriedu, kas tas ir labs rezultāts.

Tad kādu dienu mājās, dzerot kafiju, radās izdeja uzrunāt 7. vidusskolu, piedāvājot 4. maijā sarīkot draudzības spēli futbolā starp ukraiņu bērniem un vietējiem skolēniem, kas būtu veltīta Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienai. Skolas direktors piekrita, un visus organizatoriskos jautājumus uzņēmos risināt pats.

Pēc draudzības spēles mūsu komandai pievienojās vēl desmit bērni no 7. vidusskolas. Viņi visi kā puzle salikušies kopā – draudzējas, kopīgi pavada laiku.

– Ukraiņu un krievu bērni?

– Jā, viņi ir kā viena ģimene. Satiekas arī pēc skolas. Visu vasaru šie bērni faktiski pavadījuši kopā. Tagad man jau ir nākamā ideja – vēlos mūsu komandas draudzības spēli sarīkot arī ar 15. vidusskolu. Varbūt no šīs skolas mūsu komandai pievienosies arī kāds latviešu bērns. Tā jau būtu pavisam laba puzle.

Taču

Liepājā vajag vairāk cilvēku, kas vēlas to puzli salikt, lai sabiedrība būtu saliedēta.

Tajā jāiegulda liels darbs. Nedrīkst šķirot cilvēkus, sakot: ak, tas ir krievs, tātad es ar viņu nedraudzēšos, ar latvieti arī ne, bet par bēgli no Ukrainas vispār neko negribu dzirdēt!

– Un tomēr gan jau jūs krievu sabiedrībā dzirdat tādus izteikumus kā hoholi, gansi…

– Protams! Atceros, ka reiz agrākajā klubā “Pablo” ar latviešiem runāju latviski. Pienāca paziņa un teica, ko tu ar tiem gansiem runā? Es par šādu izteikumu biju neizpratnē. Taču ir arī cits piemērs, proti, latviešiem, ar kuriem es komunicēju, pienāca klāt kāds viņu draugs, kurš savukārt pajautāja, kāpēc viņi runā ar okupantu.

Šī problēma mūsu sabiedrībā ir bijusi iepriekš un ir arī tagad. Taču ir cerība, kas tomēr kaut kas var mainīties.

Biju uz liepājnieku tikšanos ar Valsts prezidentu, kurš teica, ka vēlas, lai sabiedrība ir saliedēta. Man patika to dzirdēt. Ja Valsts prezidents apņēmies rīkoties, lai sabiedrība kļūtu saliedētāka, tad tas nozīmē, ka mēs šajā ziņā tomēr virzāmies uz priekšu.

– Kā uztverat dalījumu “labais krievs” un “sliktais krievs?

– Nav sliktu tautību, ir slikti cilvēki! Ja krievvalodīgais, raugoties, kas notiek un kā rīkojas Krievija, to neatbalsta, tad tas, manuprāt, ir labs cilvēks.

– Kas, ņemot vērā pašreizējo politisko fonu, jūs spēj sadusmot?

– Frāze “okupant, brauc mājās!”. To man raksta feisbukā vai čatā pie tiktoka tiešraidēm. Bija arī tāds teksts: “Tu dzīvo un strādā Latvijā, bet neko latviski nesaproti.”

Jā, tiešraidēs sociālajos tīklos es runāju krieviski, taču, ja man kāds pajautā kaut ko latviski, es latviešu valodā arī atbildu.

Varu atbildēt četrās valodās, tas man problēmas nesagādā.

Ar šādu attieksmi saskaros pēdējā pusotra gada laikā. Es saprotu, kāpēc cilvēki ir šādi noskaņoti, taču, pirms tu par mani izsakies, vismaz papēti manu sociālo tīklu profilu. Man tur vienmēr ir latviešu karogs! Paskaties video, kādas emocijas es piedzīvoju, kad Latvija guva panākumus hokejā.

Mans vislabākais draugs darbā ir Gatis – īsts latvietis, kurš krievu valodu tikpat kā nesaprot. Mēs ar viņu runājam, kopā staigājam pa Rīgu, abi arī apmeklējām pasaules čempionāta hokejā fanu zonu.

Kā var rakstīt tādus komentārus, mani nepazīstot?

– Latviešu valodu apguvāt skolā?

– Nē, to iemācījos jau bērnībā, rotaļājoties pagalmā. Mūsu kompānijā bija latvieši, un nekādas problēmas vai nesaskaņas mums nebija.

Man bija sava amatieru komanda, spēlējām Latvijas minifutbola čempionātā, arī Liepājas čempionātā. Komandā 60% bija latvieši, un laukumā mēs runājām latviski.

– Kāpēc nolēmāt nodarboties tieši ar ukraiņu bērniem?

– Jo viņiem vajadzīga bērnība. Šiem bērniem jāļauj vismaz uz brīdi aizmirst to, kas notiek un ko viņi redzējuši savā dzimtenē.

– Droši vien šie bērni šeit ieradušies bez tēviem, kuri palikuši Ukrainā, iespējams, lai karotu. Varbūt kādam tēvs gājis bojā…

– (Piesit pie galda.) Paldies Dievam, nevienam bērnam, ko trenēju, tēvs nav gājis bojā. Daļai bērnu tēvi ir šeit Liepājā, un te viņi arī strādā. Vismaz desmit ukraiņiem esmu arī palīdzējis mūsu pilsētā atrast darbu – gan vīriešiem, gan sievietēm.

Taču, runājot par ukraiņu bērniem, tad, jā, esmu novērojis, ka vairāk viņiem esmu nevis draugs, bet gan kā tēvs.

– Jūs vienmēr esat tik aktīvs?

– Jau kopš bērnības. No 7 līdz 15 gadu vecumam katru dienu nodarbojos ar futbolu. Veselības dēļ biju spiests to pārtraukt – man bija sirds operācija.

Esmu tāds cilvēks, kuram vieglāk organizēt pasākumu, kurā piedalās simtiem cilvēku, nevis kaut ko praktisku paveikt mājās.

– Esat ”Laumas” rajona iedzīvotājs?

– Jā, tur dzīvoju jau kopš bērnības. Sākumā dzīvoju pie ostas, pēc tam pārcēlos uz šī mikrorajona viduci – Siļķu un Krūmu ielas apkaimi, tagad dzīvoju tuvāk Velnciemam.

– Mana kolēģe nesen pēc ”Laumas” rajona apmeklējuma sprieda, ka tur ir cita aura, gaisā joprojām jūtama padomju elpa.

– Jā, ir tāda sajūta. Esmu bijis arī Daugavpils mikrorajonā, ko dēvē par Pervomaiku, un tas ir ļoti līdzīgs ”Laumas” rajonam.

Nesen ar Salvi Rogu ”Laumas” rajonu kopā apstaigājām un no redzētā bijām šokā – pagalmos mētājas lietotas šprices. Tās redzējām trīs vietās pie bijušās 11. vidusskolas un 15. vidusskolas.

Ejot cauri sētām, pamanījām, ka bērni vecumā no 13 līdz 18 gadiem, sēž un atklāti lieto alkoholu, kā arī sastapām jauniešus apreibinošu vielu ietekmē. Kad jautāju: ko tu lieto? –

jaunieši sākumā liedzās, pēcāk atzinās, ka lietojis tādas un tādas tabletes.

Ejot tālāk, citā pagalmā atkal redzējām, ka jaunieši lieto alkoholu. Prasīju: kāpēc? Vai viņi būtu gatavi to aizvietot, piemēram, ar sportu vai kādām nodarbībām?

Un šī ir mana nākamā ideja: izveidot ”Laumas” mikrorajonā vietu – telpas, kur jaunieši varētu nākt un spēlēt, piemēram, galda tenisu. Dot viņiem alternatīvu, lai nebūtu jāsēž pagalmā un jādzer. Ja no 100 jauniešiem mēs ieinteresētu 20, tad tas būtu liels panākums.

Mums būs cerības uz normālu nākotni, taču jauniešiem ir jādod kaut kāds pamats, ar viņiem ir jādarbojas, jārunā. Nevar teikt, ka, ja viņš lieto ko apreibinošu, tad tā ir viņa vecāku atbildība. Nē, tā ir pilsētas kopēja rūpe. Man svešu bērnu nav.

– Taču tas, ko redzējāt savā mikrorajonā, droši vien vērojams arī citviet pilsētā.

– Droši vien. Tāpēc nākamais solis kopā ar Salvi ir iet uz Karostu, Tosmari utt. Salvis ir ļoti pretimnākošs iedzīvotājiem, man ar viņu ir viegli komunicēt un sadarboties.

Vicemērs solīja jautājumu par jauniešu istabas izveidi pašvaldībā virzīt uz priekšu.

– Jums pašam aug divi bērni. Jūs kā vecāku nebiedē tas, ko pagalmos redzējāt?

– Biedē! Manai meitai ir desmit gadi, dēlam trīs. Kad pēc tās pastaigas atgriezos mājās, teicu meitai, ka vēlos viņai izstāstīt to, ko redzēju, jo pēc trīs gadiem viņa arī būs tur – pagalmā.

Ja mēs tagad par to nesāksim runāt, domāt un risināt, arī mana meita var nonākt sliktā kompānijā.

– Jums pašam savulaik izdevās izvairīties no sliktām lietām?

– Neizdevās jau. Man lielā mērā gan paveicās, ka līdz 15 gadu vecumam nodarbojos ar sportu. Pēc tam gan bija trīs četru gadu periods, kad ar draugiem staigājām pa pagalmiem, taču uzreiz jāatzīmē, ka alu tik atklāti nedzērām.

Tagad jaunieši mierīgi sēž pie skolas stadiona, dzer un pīpē elektroniskās cigaretes, lai gan turpat blakus bērni spēlējas.

Taču tam nedrīkst atmest ar roku, kā jau teicu, ar jauniešiem ir jārunā.

Savos 37 gados esmu zaudējis desmit draugus un paziņas, kuri jau ir zem zemes. Narkotiku un alkohola dēļ. Vienu šo problēmu dēļ sadūra Rīgā…

– Vai jūs, uzņemoties rūpes par citiem jauniešiem, nelaupāt kopā pavadīšanas laiku saviem bērniem?

– Nē! Es saviem bērniem laiku veltu katru dienu. Viņi netiek apbižoti.

Esmu jau tuvu 40 gadu vecumam, un, ja vēlos izdarīt kaut ko labu sabiedrībai, savai pilsētai, valstij, saviem bērniem un pēc tam viņu bērniem, tad pēdējais laiks rīkoties.

Mans pamatdarbs uzņēmumā “LVAGROO”, kur esmu ražošanas vadītājs, saistīts ar biežiem komandējumiem. Piektdien es no komandējuma atgriežos mājās, pēc tam sestdien un svētdien trenēju bērnus.

Šobrīd tajā lielākoties ieguldu savu naudu, taču palīdz arī atbalstītāji, piemēram, “LVAGROO” izpilddirektors Rafails Abasovs un citi liepājnieki, kuri, pamanījuši feisbukā video ar manām aktivitātēm, raksta un jautā, kā viņi var palīdzēt. Tad arī saku, ka viņi var, piemēram, sarūpēt bumbas vai T kreklus.

Tāpat es veidoju tiešraides tiktokā, arī tur komunicēju ar cilvēkiem un nedaudz piesaistu ziedojumus pasākumiem.

Pirms dažām nedēļām bērniem sarīkoju futbola simulatora turnīru ”FIFA 2023”. Bērni bija tik priecīgi! Viņiem diena bija piepildīta ar pozitīvām emocijām, ko nevar iegūt, sēžot mājās. Tāpat bērniem organizēju pārgājienu no Liepājas Dienvidu robežas līdz Bernātiem.

Uz priekšu virzos maziem soļiem, tagad strādāju pie tā, lai nodibinātu biedrību. Tai jau ir savs nosaukums un logo. Esmu tāds cilvēks, kurš visu laiku vēlas būt neatkarīgs, – ja sāku savu projektu, tad arī pats gribu to realizēt.

– Ko sieva saka par jūsu darbošanos?

– Sākumā viņa bija skeptiska, bet pēc kāda mēneša, kad redzēja, ka arī es no tā smeļos pozitīvas emocijas, ka man tas patīk un netraucē pamatdarbam, sievai vairs nebija nekādu pretenziju.

Esmu cilvēks, kurš nevar nosēdēt uz vietas.

Kad mazais dēls aicina mani paspēlēties, es viņam saku – labāk pastaigāsimies!

Vismīļākā vieta man ir Ziemeļu forti, uz turieni ar meitu un viņas draudzeni nesen devāmies nelielā pārgājienā. Gājām cauri Karostai līdz fortiem, kur pavadījām laiku līdz pat vakaram.

– Esat Liepājas patriots?

– Man tik ļoti nepatīk Rīga, uz kuru bieži jābrauc komandējumos! Mūsu pilsēta ir visskaistākā. Jā, Liepājai ir savas problēmas, taču tās ir atrisināmas.

Liepājnieki ir īpaši, mums sava pilsēta ir sirdī. Rīgā dzimušajiem to nesaprast.

– Un tomēr daudzi jaunieši dodas prom no šejienes, lai dzīvotu, mācītos un strādātu ārzemēs. Jums tāda vēlme nekad nav bijusi?

– 18 gadu vecumā, kad vēl mācījos vidusskolā, uz septiņiem mēnešiem aizbraucu uz Angliju. Tur strādāju par noliktavas pārzini, pelnīju tiem laikiem labu naudu. Ja tolaik Latvijā cilvēkiem alga bija aptuveni 300–400 latu, es tur pelnīju 1300 mārciņas. Taču man tur nepatika.

Atgriezos, pabeidzu skolu un šeit arī paliku. Sāku strādāt “Liepājas metalurgā” par palīgstrādnieku lietuves cehā, pēc tam noliktavā velmētavas cehā, līdz vienā brīdī man paziņoja, ka esmu iecelts par gatavās produkcijas iecirkņa vadītāju. Tur arī nostrādāju līdz “Metalurga” ēras beigām.

Taču, atgriežoties pie jauniešiem, ar kuriem aprunājos ”Laumas” rajonā, tad viņi tā arī uzreiz saka – mums vajag naudu, un, ja Latvijā varētu nopelnīt 1300–1400 eiro uz rokas, tad mēs vēl padomātu – palikt šeit vai ne. Tās ir ambīcijas.

Daži arī teica, ka pēc skolas pabeigšana uzreiz došoties prom uz Angliju, Īriju, Holandi vai Vāciju.

– Ko jūs atbildētu tiem cilvēkiem, kas saka, ka Latvija ir neveiksmīga valsts?

– Latvija ir vislabākā valsts. Taču, lai tā kļūtu vēl labāka, mums pašiem kaut kas jāizdara.

Nevar sēdēt dīvānā un sūdzēties, ka dzīve ir slikta.

Mans lielais sapnis ir, lai Latvijā mums būtu tikpat laba sporta infrastruktūra kā Islandē, kur pie katras skolas ir gan slēgta halle, gan sporta laukums. Un sports ir tas, kas vieno sabiedrību. To mēs visi redzējām, kad Latvija hokejā ieguva bronzu.

Hokejistus pie Brīvības pieminekļa sagaidīja kā latvieši, tā krievi, tā arī citu tautību cilvēki – 30 tūkstoši – un viņiem visiem Latvija ir sirdī. Un, ja mēs jauniešiem piedāvāsim sportu kā alternatīvu, tad šādi panākumi mums būs aizvien biežāk.

Vizītkarte

Vjačeslavs Kopitovs

• Sabiedriskais aktīvists.
• Ir ceļā uz biedrības “Libava City We Pray For Children” dibināšanu.
• Dzimis 1986. gadā Liepājā.
• Mācījies Liepājas 11. vidusskolā, Baltijas Starptautiskajā akadēmijā studējis jurisprudenci.
• SIA “LVAGROO” ražošanas vadītājs.
• Vīrs sievai Viktorijai, tētis meitai Veronikai un dēlam Davidam.
• Vaļasprieks: sports un aktivitātes, kas vērstas uz palīdzību sabiedrībai.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.