– Jums patīk biedēt cilvēkus?

– Nē, man patīk, ka viņiem ir jautri, ka viņi gūst kaut kādu adrenalīnu, saliedējas. Šo spēli vadu jau vairāk nekā četrus gadus. Man patīk, ka cilvēki labi pavada laiku, un līdz ar viņiem arī es.

Pat ja, aizejot uz darbu, man nav garastāvokļa, taču ieradusies laba komanda, kam spēle patīk, mēs abpusēji gūstam prieku.

Mūsu spēle nav tipiska šausmene ar cilvēku biedēšanu.

Tā vairāk vērsta uz loģisko domāšanu, kaut gan mazliet jau ir tie baiļu elementiņi, lai spēlētāji gūst adrenalīnu. Citādi jau būs garlaicīgi.

Uz spēli nāk kolēģi, radi, ģimenes, viesi no citām pilsētām un valstīm, skolēni, piemēram, vairākas klases, kas pēc tam sacenšas, kura ātrāk izgājusi misiju. Pēc tam spēles dalībnieki fotografējas.

Lielākoties cilvēki no spēles telpas iznāk laimīgi, atviegloti un priecīgi nopūšas, ka ar uzdevumiem tikuši galā. Citiem pat ir azarts turpināt vēl.

Es teiktu, ka 99% iznāk apmierināti.

– Kamerā sekojat līdzi tam, kā spēlētājiem sokas? Kādas ir viņu emocijas spēles gaitā?

–  Tur ir dažādu emociju spektrs. Dalībnieki sarunājas, aktīvi meklē atrisinājumu mīklām, smejas, spēlē ir arī negaidīti pārsteiguma momenti, tad ir brīži, kad spēles dalībnieki iekliedzas.

Ja spēlētāji iestrēgst, mēģinu viņiem palīdzēt, jo ir arī iespēja “zvans draugam”.

– Neviens nedauzās pie durvīm, sakot: “Laidiet ārā!”?

– Kādai, šķiet, 14 gadus vecai meitenei bija dzimšanas diena. Ieradās draudzenes, un

līdzi bija mamma, kura nezināja, ka meitai ir klaustrofobija jeb bailes atrasties slēgtās telpās.

Tad nu meitenīte iznāca pie manis, nomierinājās, un viss bija kārtībā.

Mamma gan bija pārsteigta, viņa nezināja, ka meitai ir bailes no slēgtām telpām. Tas arī bijis vienīgais šāds gadījums.

– Vai visi iziet spēli?

– Visi gan nē. Uzdevumi jāatrisina stundas laikā, un spēlētāji trīs reizes var izmantot manu palīdzību. Es jau cenšos palīdzēt vairāk, lai cilvēkam ir gandarījums, taču ne vienmēr izdodas noteiktā laikā paveikt misiju.

Tomēr neteiktu, ka kāds par to būtu ļoti sarūgtināts, jo tik un tā cilvēks ir labi pavadījis laiku.

Un, ziniet, ir bijis arī tā, ka cilvēki nāk otrreiz. Gan tie, kuri spēli nav izgājuši un vēlas misiju pabeigt, kas liecina par rakstura stingrību, gan arī tie, kuri iepriekš izlaušanās spēlē piedalījušies lielākā grupiņā, taču virsroku ļāvuši pārņemt aktīvākajiem spēlētājiem.

Viņiem minēšanas prieks ticis mazāk, tāpēc šie cilvēki nāk vēlreiz pārbaudīt savus spēkus jau mazākā sastāvā.

Nāk pārīši, arī kāzu jubilejas pie mums atzīmējuši. Tāpat arī tikko iepazinušies pārīši, kuri šādi vēlas pārbaudīt, kā viņiem saskan.

Taču viens no brīnišķīgākajiem notikumiem, kas “Exit Game” piedzīvots, ir bildinājums!

Puisis iepriekš ar mums sarunāja, ka paglabāsim gredzentiņu. Spēles gaitu viņš nezināja, taču bija informēts, apmēram kur gredzens glabāsies. Tas bija tik skaisti!

Man vēl joprojām, to atceroties, ir zosāda. Tas bija… līdz asarām. Bija paglabāta arī liela ziedu buķete, un, kad spēle beidzās, viņš to pasniedza meitenei.

Reiz pie mums bija tikko apprecējies pāris – līgava kāzu kleitā, līgavainis uzvalkā. Taču viņi, kā izrādījās, bija ievilināti ar domu nozagt līgavu (smejas).

Līgavainis ar vedējtēvu palika pagrabā spēles telpā, bet līgavu vedējmāte uzvilināja augšā it kā pēc naudiņas, kas jāsamaksā. Un te pēkšņi līgavu uzsēdina uz mocīša, bet līgavainis paliek lejā. Nu, tas arī bija vienreizēji.  

Izlaušanās spēli iecienījuši arī vecpuišu un vecmeitu ballīšu dalībnieki, kas smuki saģērbušies. Ir interesanti.

– Kā dzima “Exit Game”?

– Tas mums ģimenes uzņēmums. Dēlam Martinam Krišjāņa Valdemāra ielas ēkā piederošās telpas stāvēja tukšas. Domājām, ko ar tām iesākt. Šķiet, tieši viņam ienāca prātā ideja par izlaušanās spēli.

Līdz tam pati tādā nebiju piedalījusies, vīrs gan to bija izmēģinājis kādā citā valstī. Viņi abi kopā ar dēlu domāja dažādas idejas, kādu tad kvestu taisīt.

Bija pat doma rīkot spēli tikai pieaugušajiem, bet beigās palika pie tā, ka vajag piedāvājumu plašākai auditorijai, lai var atnāk arī ģimenes ar bērniem.

Spēles tapšanā piesaistījām cilvēku, kurš mums palīdzēja visu uztaisīt. Tas ir diezgan sarežģīts un laikietilpīgs darbs. Lai to paveiktu, jābūt ļoti gudram un inženieriski domājošam.

Sākumā ar vīru Andreju divatā paši izspēlējām šo spēli, un jāsaka, ka bija diezgan grūti.

Daudzie izlasītie detektīvstāsti man nepalīdzēja, laikam tobrīd pārņēma stress.

Vēlāk dēls jautāja, vai es varētu šo spēli vadīt, un es domāju: kāpēc ne? Man tiešām tas iepatikās.

Mans uzdevums ir spēli rezervēt, sagaidīt dalībniekus, izstāstīt viņiem noteikumus, un tad es no citas telpas ar rācijas palīdzību sazinos ar spēlētājiem.

Kad vīrs paklausījās, kā es cilvēkus uzņemu un komunicēju ar viņiem, viņš mani paslavēja, sakot dēlam: “Tu nemaz nezini, cik labi mamma vada.” Un man uzreiz tāds prieks – re, kā viņš mani aizstāv, cik tas ir mīļi.

Ir patīkami, ka savējais tevi novērtē un paslavē. Vajag jau drusku, lai kāds arī no malas pašapziņu paceļ (smejas).

– Kāpēc 1982. gads, un kas ir profesors Bahilovs? Vai tā ir reāla persona?

– Hm, kāpēc tieši šis gads… Mans dēls dzimis 1985. gadā. Mēģinu tagad saprast, kāpēc 1982. gads. Nu laikam tas vienkārši šķita piemērots. Neesmu pat par to domājusi.

Bahilovs pats dzimis 1925. gadā Priekulē. Tātad tāds diezgan jau večukiņš. Un pēc tik daudz spēļu novadīšanas man jau sākt likties, ka viņš ir reāla persona (smejas). 

– Pašai patīk detektīvstāsti?

– O, jā! Ļoti daudz lasu grāmatas, un detektīvi faktiski ir pirmajā vietā.

Varbūt esmu jau uztrenējusi intuīciju, jo bieži uzminu, kurš būs vainīgais. 

Man tagad patīk skandināvu kriminālromāni. Jo tie trakāki, jo labāk. Laikam man arī vajag kārtīgu adrenalīna devu. Patīk Lārsa Keplera un Jū Nesbē darbi.

– Vai savā dzīvē nācies piedzīvot detektīvstāsta cienīgus notikumus?

– Jā, tie bija tie deviņdesmitie gadi. Nācu no veikala, neteiktu, ka bija ļoti vēls, taču vakars kā jau ziemā tumšs, un divi puikas man no rokām izrāva somiņu un vēl iepūta sejā asaru gāzi.

Taču vispār esmu tāda bezbailīga. Viena pati esmu gājusi pa tumsu, un man nekad nav bijis bail.

Pusaudžu gados dzīvoju tagadējā Siļķu ielā, draudzene – Tērauda ielā. Pa nakti gāju uz turieni pāri sliedēm, un man nebija bail.

Lai gan dienas laikā esmu piedzīvojusi dažādus dīvainus gadījumus, esmu pat izsekota.

Laikam fatāli ticu liktenim – kas notiks, tas notiks. Lai gan nevajag jau ļoti to likteni izaicināt un darīt ko neprātīgu.

– Man ir iespaids, ka esat spējīga ļaundarim dot pretsparu.

– Jā, es nepadodos! Raksturs tāds – tas man šūpulī ielikts. Aizraujos ar astroloģiju, numeroloģiju, visādām ezotēriskām lietām. Esmu izpētījusi savu raksturu – kāpēc esmu tāda.

Protams, dzīvē bijuši ne tik veiksmīgi brīži, kad esi nolīdis klusiņām paraudāt, bet tas jau ir tikai normāli.

– Labprātāk raudat vienatnē?

– Jā, noteikti. Man vispār bieži ir vajadzība pabūt vienatnē. Redziet, esmu komunikabla, pļāpīga, daudz runāju, man patīk paceļot, pavadīt laiku ar draugiem, apmeklēt pasākumus.

Taču pēc kaut kādām lielām aktivitātēm man obligāti “jāielien aliņā”.

Tas gan ir grūti izdarāms, jo man mājās ir trīs kaķi, kuri reizēm vēlas uzspiest savu.

Vienu kaķīti mēneša vecumā paņēmu no ielas, bet pirms tam mums jau bija septiņgadīgs runcis, kuru ne īpaši manījām, ne dzirdējām. Bija miers mājās!

Trešā, kaķu meitenīte Džena, pie mums nonāca no patversmes, diemžēl viņa bija slima un aplaida arī pārējos kaķus. Pusgadu ar vīru Andreju viņu ārstējām no caurejas, ausu ērcītes utt.

Jāsaka, ka kaķi savā starpā īpaši nesatiek. Vecākais joprojām uz mums pārmetoši skatās, it kā jautājot: “Kāpēc tu mājās tos divus atvilki?”

Diemžēl visus trīs uz ilgāku laiku atstāt nevaram. Ja kaut kur ceļojam, tad atsevišķi, jo kādam ir jābūt mājās.

– Paguvāt vasaru izbaudīt ar pilnu krūti?

– Es neesmu vasarasmīle. Laikam šajā ziņā atšķiros no vairākuma un gaidīju rudeni, bet 19. septembris mums ir, es teiktu, 49. augusts. Vēl aizvien ir vasara un silts.

Man patīk pavasaris, kad daba mostas. Šogad gan viss ātri uzziedēja un tikpat ātri noziedēja. Arī maijs bija karsts, un septembri gaidīju kā tādu atelpu, kad beidzot karstums mitēsies. Man nepatīk.

Lai gan nevarētu arī teikt, ka ļoti mīlu novembri, bet, ja man jāizvēlas karstu jūliju un augustu ar +30 grādiem, tad labāk izvēlos salu. Lai gan tas arī nepatīk (smejas).

Tomēr tad var sev iestāstīt, ka ir auksts un kur tad es iešu. Nu tad sēžu mājās un lasu grāmatu!

Vasarā, protams, arī ir jauki, taču man vairāk patīk vakari, kad vairs nav tik karsti. Vasaras vakarus izbaudīju – gāju uz jūru, izbraucu ar riteni, devos pastaigās vai ar saviem kaķiem sēdēju balkonā, kas apstādīts ar puķītēm.

Vispār esmu pūces tipa cilvēks, man vairāk patīk diennakts vēlās stundas, krēsla. Tādēļ laikam ļoti labi varu darīt šo darbu – vadīt spēli, kas notiek pagrabtelpās.

Man nekas nav pretim tur aizvadīt dienas, un man ļoti patīk vadīt spēles.

– Ko darījāt pirms “Exit Game”?

– Ko tik es darīju! Nav tāda viena darba, jo mani laikam nogurdina rutīna. Taču man ļoti patīk mācīties, un vēl man ļoti patīk ceļš, ko patiešām izbaudu. Un, lai to apvienotu, esmu ar autobusu braukusi uz Rīgu apgūt dažādus kursus.

Kā jau minēju, mani aizrauj ezoterika. Jau no agras jaunības interesēja astroloģija, neizzināmais jeb viss drusku mistiskais.

– Ko vēl mēdzat darīt savam priekam?

– Labprāt strādāju un labprāt kaut kur aizbraucu. Jo vairāk kļūstu senāka, jo vairāk saņemos paceļot viena. Šobrīd ceļoju ar ekskursiju grupām, bet nākotnē ir plāni to darīt vienatnē.

Oktobra sākumā man ir dzimšanas diena, un pirms tam vēlos aizbraukt uz Daugavpili.

Pirms dzimšanas dienas cilvēkam nereti vajag pabūt vienam, padomāt, ko esi paveicis, ko varētu izdarīt.

Tā nu uz četrām piecām dienām uz Daugavpili došos viena un atstāšu vīru ar kaķiem mājās.

– Jums ir piedzīvojumu kāre?

– Jā! Kad dodos ceļā, ir sajūta, ka braucu labākā dzīvē, pēc piedzīvojumiem. Kā jau sacīju, es mēdzu nogurt no ikdienas un rutīnas. Man vienkārši patīk iepazīt svešas pilsētas. Jebkura pilsēta, kurā neesmu bijusi, mani ļoti iedvesmo. Pavasarī biju Gdaņskā, kas ir ļoti skaista.

Taču nav obligāti jābrauc ārpus valsts. Iepriekš nebiju bijusi Kandavā, to izstaigāju krustām šķērsām ar tādu labpatiku!

Arī zinātkāre man ielikta šūpulī. Man patīk daudz staigāt kājām, pētīt arhitektūru.

Ceļoju ar autobusu, ar lidmašīnu man nepatīk. Redziet, man raksturā ir arī tas, ka negribu zaudēt kontroli. Lidmašīnās pat nevaru noraut stopkrānu, man ir jāpaļaujas un jāuzticas.

Varbūt tā nemaz nav tik laba rakstura īpašība, ka neuzticies citiem un pārsvarā paļaujiet tikai uz sevi.  

Man arī nepatīk burzma lidostā, ka tur jāierodas agrāk, lai izietu drošības kontroli, visa tā jezga. Gribas piedzīvojumu, bet vienlaikus arī mieru. To balansu nemaz nav tik vienkārši atrast.

– Kura jums ir iemīļota vieta Liepājā, kur baudāt mieru?

– Liepāju es ļoti mīlu. Esmu mēģinājusi dzīvot Rīgā, taču aptuveni pusotra gada laikā man tur nesanāca iedzīvoties. Katru otro nedēļu skrēju atpakaļ.

Izkāpjot no autobusa, likās, ka te ir pavisam citādāks gaiss jebkurā laikā, arī vasarā. Šeit smaržo pēc liepām un jūras.

Man ļoti patīk kafejnīca “Valhalla”, kur ir savdabīga mākslinieciskā aura. Tur jūtos perfekti. Mums ar vīru ļoti iepatikusies arī jaunatklātā nāriņa pludmalē.

Iemīļota vieta man ir arī Liepājas teātris un Ziemeļu mols vētras laikā, kur dodos pēc kārtējās prāta atslodzes devas. Dievinu vēju, kad tas izpūš līdz kaulam un attīra galvu no uzmācīgām domām.

Un noteikti ar prieku es eju arī uz darbu – savu pagrabiņu.

Vizītkarte

Sandra Navicka

• Izlaušanās spēles “Exit Game” vadītāja. 
• Dzimusi un augusi Liepājā.
• Liepājas patriote.
• Vecmāmiņa diviem mazdēliem.
• Saimniece trīs kaķiem.
• Vaļasprieki: ceļošana, grāmatu lasīšana, ezoterika, astroloģija.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.