Tas, ka pilsētas ielu kapitāla pārbūve vienlaikus vairākos objektos nokaitina gan braucējus, gan kājāmgājējus, nav nekāds jaunums.

Daļa apradusi ar pārmaiņām, citi joprojām skaišas par apbraukšanu vai gaidīšanu, piedevām ik dienu Liepājā ierodas tūristi vai masu pasākumu apmeklētāji, kuri apjūk un nervozē norāžu un pagaidu ceļa zīmju gūzmā.

Šoreiz liepājniekiem, kuri ikdienā pa pilsētu pārvietojas dažādos veidos, jautājām, cik droši viņi jūtas, kas cilvēkus apgrūtina un kādu viņi vēlētos redzēt satiksmes dalībnieku attieksmi citam pret citu.

“Lūdzu, ievērot pusotru metru!”

Katru dienu 20 kilometrus uz darbu ar velosipēdu mēro Una Niedre. Pusi maršruta – pa šoseju. Tad ir Grobiņas veloceliņš un ”veloceliņš līdz darbam – puslīdz”.

”Problēmas sākas tad, kad jāiekļūst centrā. Ja man divritenis paredzēts, lai ātri pārvietotos, tad šobrīd tas ir sarežģīti. Visu laiku ir jāskatās. Ja vakar vēl izbraucu pa klusu ieliņu, atrodot, kā apbraukt remonta vietas, tad šodien jau tur brauc mašīnas un ir jāuzmanās, lai man neuzbrauc virsū.

Īpaši pa mazām centra ieliņām nesas mašīnas, dažreiz iebrauc vienvirziena ielā pret ”ķieģeli”, tad jāmūk malā,”

viņa stāsta.

Diemžēl riteņbraucējus nerespektē arī kājāmgājēji. ”Speras pa veloceļu ar suņiem saitītē un bērniem, pēkšņi maina virzienu, uz ko nevar noreaģēt. Ātrumu diži neuzņemsi, un par kaut kādu trenēšanos vispār nevar runāt, atliek lēni ripināt,” pauž U. Niedre.

Viņa daudz braukusi ar velosipēdu ārzemēs. Polijā, Kiprā, Zviedrijā arī vietās, kur nav veloceliņu, satiksmes dalībnieki cits citu ļoti cienot, ir ļoti liela pietāte pret mazāk aizsargātajiem, kas pie mums vēl jāapgūst, jāmācās sadzīvot.

Pirms vairākiem gadiem Marokā Una jautājusi, kāpēc tur ir tā, ka jaunākā modeļa ”Tesla” uzgaidīs, līdz droši varēs apdzīt riteņbraucēju, nevis taurēs un liks vākties malā?

”Mums paskaidroja, ka tur ir cieņa pret jebkuru, vai tas ir vecs vīrs ar kazām, vai pajūgs. Visi satiksmē ir vienādi, vienalga, vai tev ir ”Tesla” vai vecs ēzelītis.

Tas mani toreiz ļoti pārsteidza. Tūrists ar riteni – vispār ”svētā govs”! Grupas vadītājs parāda ar roku, un izbraucam aplī. Pie mums kravas auto uztaurēs, lai vācies malā, nobrauks diezgan tuvu garām.

Man ir krekliņš ar uzrakstu uz muguras ”Lūdzu, ievērot pusotru metru!”. Taču tā nesanāk. Ja esmu pati pie auto stūres un redzu riteņbraucēju, es jau zinu, kā viņš brauks. Varbūt priekšā ir bedre vai plaisa asfaltā, kuru gribēs apbraukt, varbūt akmens,” spriež velobraucēja.

Pa Liepāju Una ar velosipēdu brauc jau 25 gadus un redz, ka pedāļu minēju kļūst arvien vairāk. ”Sākumā es braucu gandrīz vienīgā,” viņa smejas, ”reti kāds bija redzams. Protams, jo vairāk braucēju, jo vairāk negadījumu.

Pati ne vienmēr esmu gana uzmanīga, man jāatvainojas autobraucējiem, noteikti kādam esmu piegriezusi ceļu. Ir tā, ka tad, ja esi ar riteni, gribas braukt ātri, īpaši tad, ja ir sporta ritenis. Gribas, lai sirsniņa pastrādā un pienskābe iedzenas muskuļos.”

Una atzīst, ka pilsētas veloceliņiem vairs neesot nekāds gludais segums, diezgan jau izdangāti. Bruģītis skaisti izskatās, bet asfalts laikam būtu bijis vērtīgāks. Svētdienas braucējs varbūt traucējumus nejūt, bet ātri braucot gan.

Veloceļi bieži esot nenotīrīti, tos klāj smiltis. Ja strauji jābremzē, tad diez kas nav.

”Ar elektroskrejriteņiem sadzīvot līdz šim ir izdevies,” saka U. Niedre. ”Ir bijis nepatīkami atsist kāju pret nomestu skrejriteni. Kaut kā nepamanīju, ar kāju pedāli aizķēru. Ir jāuzmanās, neko nevar darīt. Slinkie riteņbraucēji viņi ir, īstie velosipēdisti viņus necieš par to, ka šiem slinkums mīties.”

Ratiņiem vajag ērtākus risinājumus

Divu bērnu māmiņa Ilze Zomerfelde pašlaik Liepājas ielās jūtoties droši. ”Ja pats esi piesardzīgs, skaties apkārt, nemeties pa galvu pa kaklu, tad, manuprāt, nav nekādu problēmu,” viņa saka.

Būvdarbu vietas varot apiet, visur varot tikt, sevišķi, ja pārvietojas ar zempapēžu apaviem. ”Mani bērni jau ir paaugušies, bet, iedomājoties par māmiņām ar ratiņiem, cilvēkiem ratiņkrēslos vai tiem, kam ir grūtības ar kustībām, gan gribētos ērtākus risinājumus, piemēram, tiltiņus no ietves uz brauktuvi, lēzenāku pāreju.

Man šķiet, ka būvnieki domā par gājējiem.

Piemēram, pie TC ”Kurzeme”, kur notiek visintensīvākie remontdarbi, gājēju pāreju pārbīda no vienas vietas uz citu, zīmes ir, lai saprastu, kur jāiet, žogs apkārt, lai cilvēki nemestos tur, kur nevajag. Labākas infrastruktūras vārdā mazliet jāpaciešas,” atzīmē Ilze.

Esot gan vietas, kur īsti nav skaidrs, kā jārīkojas. ”Zirņu ielā, kur satiksme sadalās, griežoties pa labi, mašīnām deg zaļā gaisma vienlaikus ar zaļo signālu gājēju luksoforā. Tur tā īsti neviens negrib apstāties, un es arī nemetos zem riteņiem. Starp citu, nogriežoties jebkur ir jālaiž gājēji, bet to, man šķiet, ievēro vismazāk jebkurā pilsētas daļā,” pauž māmiņa.

Arī gājēji neesot bez vainas. ”Graudu un Vītolu ielas krustojumā aizliegts šķērsot Vītolu ielu, mazliet lielāks līkums jāpaiet. Taču daži cilvēki negrib ievērot pagaidu nosacījumus, viņi grib, lai visi citi ievēro, bet paši nevēlas.

Iet pāri, mašīnām jābremzē, un satiksmes atvieglošanas vietā situācija kļūst tikai sarežģītāka,”

uzskata Ilze.

Iespējams, arī autovadītāji esot nervozāki, bet viņa nav ievērojusi, ka ”kāds kāptu ārā un otru lamātu. Kādreiz jau uzsignalizē arī ikdienā. Ir nācies braukt pa Uliha ielu lēnā vilcieniņa tempā. Brauc visi lēnāk, bet tiek uz priekšu. Ja nu kādam ir izaicinājums izlavierēt pa līkumiem, tad tie ir autobusu vadītāji ar lielajiem gabarītiem”.

Ilze ļoti daudz stāstot bērniem par drošību uz ceļa. ”Meitiņai nav vēl trīs gadi, un viņa ir jāķer pie rokas. Viņa gan zina, ka nevar šķērsot ielu, ir jāapstājas un jāpagaida mamma.

Saku bērniem, lai nestājas tik tuvu ielas malai un neuztrauc šoferus. Varbūt es par daudz viņiem uzticos un neskrienu katru reizi klāt, bet lielais brālis jau ir ļoti apzinīgs un prātīgs, zina par sarkano un zaļo gaismu,” pastāsta māmiņa.

Kopš Ilzei ir bērni, viņa ļoti piedomājot pie satiksmes noteikumu ievērošanas. ”Kādreiz ir situācija – deg sarkanais, bet uz abām pusēm pa kilometru nav nevienas mašīnas. Aizeju pāri, jo tas ir droši, lai gan neatbilst noteikumiem. Ja tur ir kāds ar bērnu, nekad tā nedarīšu, lai bērns redz, ka noteikumi ir jāievēro,” viņa pauž.

Galvenais – acu kontakts

Tas, kā tu jūtas satiksmē, ir atkarīgs no tā, cik pats esi pārliecināts par savām prasmēm un braukšanas stilu, domā fotogrāfs Ģirts Gertsons, kurš bieži darba uzdevumos pa Liepāju brauc ar savu elektroskrejriteni.

”Ar mašīnu tagad pilsētā grūti pārvietoties, visas trīs maģistrālās ielas ir ciet. Ar skūteri var daudz ātrāk tikt kaut kur, lai arī jābrauc apkārt, jo pa trotuāru vai veloceliņu var ātrāk tikt uz priekšu,” viņš norāda.

Infrastruktūrai, viņaprāt, esot mazāka loma, ”ne jau tā vainīga, ka skūteristi vai velosipēdisti sasitas”.

”Jā, bedrītes un plaisas ietekmē, jo skūteris ir grūtāk vadāms, nekā lielie riteņi. Diezgan grūti ir pabraukt pa veloceļu bruģīšiem, sanāk baigais drebelis, īpaši, ja oriģinālās pneimatiskās riepas nomainītas uz bezkameru riepām, kas ir cietākas. Baigi atsit uz roku un ietekmē pašu tehniku,” viņš stāsta.

Tieši mazie desmit collu ritenīši visai ātri nolietojas, tāpēc nākas tos biežāk mainīt.

Nekrist un neciest tā sauktajās solo avārijās – tā jau ir meistarība, kas parāda, cik labi esi iemācījies braukt, uzskata Ģirts.

”Runājot par autovadītājiem, galvenais ir acu kontakts. Paskatās viens uz otru un saprot, kurš kuru palaidīs, tas atkarīgs no situācijas.

Tā, ka brauktu virsū, – tā nav,” viņš saka.

Arī ar riteņbraucējiem konfliktsituāciju neesot bijis.

Kādā no pilsētas autostāvvietām sastaptais Kaspars, kurš mašīnā gaida savu ģimeni, smejas, ka viņš jau esot no laukiem, tomēr pa Liepāju braukšana sanāk, jo viņš šeit strādā.

”Es apmēram zinu, kur tas viss notiek,” viņš vērtē lielos ielu būvdarbus, ”bet man nav problēmu. Seko līdzi zīmēm un brauc!”

Lielas izmaiņas satiksmē viņš neredzot, protams, rītos un vakaros korķi esot, jo slēgtas taču centrālās ielas. ”Ātrāk sataisīs, ātrāk būs miers. Tāpat jau ielas būs jāsataisa,” saka Kaspars.

Reizēm jau patrāpoties kāds neapmierināts braucējs, bet lielas problēmas neradot. ”Velosipēdisti brīžiem tā interesanti brauc. Viņi nepārliecinās, vai var šķērsot ielu, bet arī viņiem tas ir jādara. Un tad sanāk bīstamas situācijas,” saka autovadītājs.

Gājēji arī bieži vien gribot skriet un steigties. ”Visiem par drošību ir jāpārliecinās!” uzsver Kaspars.

Negadījumu iemesli – nedod ceļu un neievēro zīmes

Ingus Ukstiņš, Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes Dienvidkurzemes iecirkņa priekšnieks

Novērojumi neliecina, ka posmos, kur notikušas satiksmes organizācijas izmaiņas, negadījumu vai pārkāpumu skaits pieaugtu.

Transportlīdzekļu vadītāji iekļaujas satiksmes plūsmā un pārvietojas atbilstoši noteikumiem, bet

ātrums tiek pārsniegts gan ārpus pilsētas, gan arī Liepājas pilsētā.

Savukārt, ja notiek ceļu satiksmes negadījumi, tad viens no galvenajiem iemesliem ir ceļa nedošana un ceļa zīmju neievērošana.

Ja runājam par Zirņu ielu Liepājā, kur šobrīd novirzīta satiksme no Ganību ielas, tad jūlijā posmā, kur atļauts pārvietoties ar 30 km/h, nav pieķerti ātrumpārkāpēji.

Zirņu ielā, vietā, kur atļauts pārvietoties ar ātrumu 50 km/h, jūlijā ir gan pieķerti trīs ātrumpārkāpēji – automašīnas ”BMW” vadītājs pārvietojās ar ātrumu 110 km/h, automašīnas ”Ford” vadītājs – ar 77 km/h un mopēda vadītājs brauca ar 69 km/h, kaut ar mopēdu drīkst pārvietoties līdz 45 km/h.

Jo vairāk satiksmes dalībnieku, jo lielāka traumu iespēja

Didzis Jēriņš, Liepājas domes izpilddirektora vietnieks

Tas, ka palēninās satiksme, parasti vairāk ved drošības virzienā. Taču, protams, pilsētā ir pietiekami daudz iebraucēju, kas nezina par būvdarbiem, un viņiem, iespējams, ir arī sarežģīti izsekot apbraucamo ceļu zīmēm, tāpēc iebrauc kādā vienvirziena ielā.

Vēl viena lieta ir skrejriteņu sezona, kas ļoti būtiski izmaina situāciju, pēc statistikas ļoti liels cietušo īpatsvars ir elektroskrejriteņu vadītāji. Pat nevajag sadursmi ar citu, pietiek, ka iebrauc nelielā bedrītē vai nobrauc no bordes lejā, ir kritiens, turklāt pietiekami lielā ātrumā un uz priekšu.

Tagad ir izdarīti likuma grozījumi, kas ļaus arī pašvaldībām veidot savus nosacījumus, taču mēs jau esam runājuši ar ”Bolt” un viņi ir ieviesuši samazinātu braukšanas ātrumu pilsētas centrālajā daļā. Uz nākamo sezonu varētu tapt pašvaldības saistošie noteikumi ar konkrētām prasībām, jo visā Eiropā tā ir problēma un valstis pieņem dažādus ierobežojumus.

Dānijai un Zviedrijai ir mērķis – neviena cietušā, un, neierobežojot skrejriteņu jomu, tas nav iespējams.

Pilsētā palielinājies velosipēdistu skaits, ir tādi braucēji, kas nav vietējie. Tūristi ļoti augstu novērtējuši gan veloceliņu daudzumu, gan kvalitāti un brauc šeit veloatpūtā. Jo lielāks satiksmes dalībnieku skaits, jo lielāka iespēja arī traumatismam.

Protams, būvdarbu veicēji ir ieinteresēti, lai viss būtu noslēgts, bet mums ir jāsaglabā iespēja pārvietoties transportam, kā arī jāpadomā par gājējiem, lai viņi varētu šķērsot ielu, neapejot veselu kvartālu.

Būvniekiem un pilsētas iedzīvotājiem nākas sadzīvot.

Katrā ziņā Liepājā strādājošie būvuzņēmēji reaģē uz norādījumiem, kad vajag uzlabot gājēju pārejas, operatīvi mainīt satiksmes organizāciju, uzlabot tieši drošības pusi.

Arī iedzīvotājiem ir jāizvērtē vietas, kur iet pāri ielai, jāizvērtē, ka strādā tehnika. Visiem ir jābūt līdzdalībniekiem šajā procesā. Tā nav, ka cilvēks var pārkāpt pāri sētai, bet būvnieks nodrošinās, ka viņam tur nekas nenotiek.

Uzziņai

Kā pasargāt sevi ceļu satiksmē

Ievēro savstarpēju cieņu un sapratni.

Ejot kājām, braucot ar velosipēdu, elektroskrejriteni, esi vērīgs, apstājies, un paskaties divreiz, pirms šķērso brauktuvi.

Ja esi pie auto stūres, tuvojoties gājēju pārejai, samazini braukšanas ātrumu.

Avots: Valsts policija