– Iepazīstiniet ar sevi!

– Dzimis un audzis Latgalē, Rēzeknes novada Dricēnu pagastā.

Piecpadsmit gadu vecumā beidzu 8. klasi Dricēnu vidusskolā un aizbraucu mācīties uz Rīgu par jūras kuģu elektromontieri. Pabeidzu 9. profesionāli tehnisko skolu, un mani nosūtīja praksē uz Liepāju. 1969. gada 27. janvārī pulksten 5.40 iebraucu ar vilcienu Liepājā.

Tajā laikā jau strādāju vissavienības elektroradioaparatūras rūpnīcā “ERA”, kam centrs bija Rīgā, bet Liepājā – iecirknis, kas atradās Tosmares rūpnīcā. Raiņa ielā 9 bija rūpnīcas privātā māja, tur es arī dzīvoju.

Liepājā karakuģiem un zemūdenēm uzstādījām elektroradioaparatūru, arī likām uz robežas lokatorus, tā ka

esmu darbā diezgan daudz pabraukājis pa Latviju, arī bijis komandējumos Krievijā.

Rūpnīcā nostrādāju līdz 1994. gadam. Kad sabruka PSRS, mēs to privatizējām un izveidojām savu firmu. Bijām diezgan bagāti, bet Ministru prezidents Godmanis mums rūpnīcu attiesāja, jo neesam pareizi privatizējuši, un mūs likvidēja.

Tā aizgāja nebūtībā tāpat kā citas Latvijas rūpnīcas.

– Zemūdenēs cilvēki sabeidza veselību?

– Es strādāju uz dīzeļzemūdenēm, nevis atomzemūdenēm, par kurām zinu, ka cilvēkiem, kuri bija komandējumos Vladivostokā remontēt zemūdenes, tiešām palika slikti.

Divi man pazīstami liepājnieki pat nomira no staru slimības. Kā saka – tāds darbs.

– Ar zemūdeni esat arī braucis jūrā?

– Nē, tikai ar kuģiem devies izmēģinājuma braucienos.

Zemūdenei vajadzēja mācīties ūdenslīdēju kursos – ja gadījumā kas notiek, lai varētu izglābties ūdenslīdēja tērpā. Cik daudz cilvēku, tikpat bija tērpu. Ja zemūdene nevarēja uzcelties, tad bija iespēja caur torpēdu aparātu tikt ārā.

Taču viens cilvēks vienalga palika iekšā uz nāvi, jo nevarēja iziet ārā – nebija, kas atver priekšējo lūku.

Darbs bija tāds – no rīta ieej mucā, pusdienlaikā izej no tās. Visas stundas – pie elektriskās gaismas, vēl troksnis, krāsas, metināšana, dūmi.

Es domāju, zemūdene bija indīgāka remontā nekā, kad izgāja jūrā.

– Vai šajos kuģos cilvēki dzēra?

– Kā tad, jo visās zemūdenēs bija spirts.

Kā es smejos, spirts bija valūta, par to varēja visu dabūt, arī atdzīt zemūdeni uz pilsētas kanālu.

Spirts bija domāts tehniskām vajadzībām, piemēram, mazgāt elektromotorus, bet tas bija ļoti labs, pat labāks par medicīnisko.

Jāatzīst, ka es arī labi iepazinu spirta garšu, nonācu atkarībā, taču biju cilvēks, kas savus solījumus pildīja un darbus padarīja.

– Kas notika pēc 1994. gada?

– Tad divus gadus saņēmu algu, neejot uz darbu. Mums nebija samaksāts par saremontētiem karakuģiem, un Krievija atsūtīja naudu; to tad arī mums izmaksāja.

Biju mednieks un braukāju medībās uz Rīvu un Paplaku, taču vienlaikus meklēju darbu un dažādas haltūras.

Sāku strādāt Nācaretes baptistu baznīcā, kur celtnieku brigādē biju elektriķis. Uzņēmējs Tālivaldis Vēsmiņš sponsorēja darbus. Viņš nebija draudzē, bet daudz atbalstīja baznīcas no savām un savas ģimenes firmām. Tā viņa “Laskanā” un “Dunā” nostrādāju līdz kādam 2002. gadam.

Pēc tam biju citās firmās. Es sapratu, ka man jātiek celtniecībā, un ar nodomu pastrādāju gan par skārdnieku, gan par galdnieku, lai iemācītos dažādus darbus. Mainīju brigādes, jo katrā varēja ieraudzīt kaut ko jaunu un paņemt sev to, kas patīk.

Visur skaitījos darbā oficiāli, bet tad, kad gāju pensijā, izrādījās, ka par mani nebija maksāti nodokļi.

2005. gadā izgāju rehabilitācijas kursu – Minesotas programmu. Skarbi skan, bet tad es pirmo reizi pieauguša cilvēka vecumā biju mēnesi pēc kārtas skaidrā. Un sapratu, ka tiešām varu dzīvot bez alkohola.

Tomēr izrādījās, ka cilvēks, kurš nedzer, celtniecībā nebija vajadzīgs, it sevišķi mazās firmās. Tādēļ, ka es prasīju priekšniecībai, lai man piešķir visu, kas pienākas, un normāli apmaksā virsstundas.

Man teica: “Valdi, nemaisi gaisu! Tagad citi ar’ grib to pašu,” un es aizgāju prom uz citu firmu. Tur – tas pats. Tad sāku vakaros halturēt.

Darbu varēja atrast, ja tikai tu gribēji mainīties, gribēji pielāgoties un mācīties.

– Kad kļuvāt pats sev par darba devēju?

– Reģistrējos par pašnodarbināto, kad bija lielā krīze, 2006.–2007. gadā. Šodien esmu tikai pensionārs, palīdzu cilvēkiem ar padomu celtniecībā.

Protu uzbūvēt māju no pamatiem līdz jumtam.

Paplakas baznīcā mēs divatā uzcēlām piebūvi – ar rokām vien, jo tajā laikā tur bija tik staigns, ka nevarēja iebraukt neviens ceļamkrāns.

Visvairāk es baznīcā sāku darīt, kļuvis par draudzes priekšnieku 2015. gadā, kad mācītājs Ainars Purmalis gāja prom. Mēs ar viņu esam pazīstami kopš Nācaretes laikiem, baznīcu cēlām kopā un viens otru labi pazinām. Viņš teica:

“Valdi, man nav, kam atstāt draudzi. Nokristies un paņem tu.”

No draudzes cilvēkiem nebija neviena, kas varētu uzņemties saimnieciskos darbus. Es nokristītos un tā ienācu baznīcā.

Tad jau sen bija garām laiks, kad es atrados savā zemākajā punktā. Pateicība Dievam par to, ko Viņš man devis!

– Dzīvojat pēc Dieva likumiem?

– Cenšos. Esmu teicis un atkārtošu: es neesmu reliģiozs, esmu ticīgs, un tā ir liela atšķirība. Uzskatu, ka ticīgajiem nav, ko savā starpā dalīt, jo viņi visi tic vienam Dievam. Ticīgais cilvēks neaprunā, nenosoda, neskauž.

– Kā jums klājas draudzes saimnieka darbā?

– Es pateikšu, ka labi, – mani atbalsta, man uzticas, tā ka nevaru sūdzēties. Algu nemaksā, es pat ne vienmēr paņemu naudu par degvielu, bet cenšos pēc labākās sirdsapziņas.

Man jāatbild par draudzes finansēm un jāpārzina viss – jāskatās, vai zāle nav jānopļauj, vai nevajag ko remontēt.

Draudzē ir arī mana sieva Dzintra, viņa ir kasiere, mana sekretāre. Tā kā labāk prot ar datoriem, veic maksājumus. Esam, kā saka, divi vienā, turklāt ne pirmajā organizācijā abi kopā.

– Kad izveidojāt ģimeni?

– 1973. gadā iepazināmies un apprecējāmies. Šogad novembrī būs jau 53 gadi kopā. Paplakas draudzes namā mums bija zelta kāzas, un mācītājs Purmalis mūs laulāja.

Arī 1974. gadā mājas apstākļos pie mana tēva mūsu laulību svētīja Latgales luterāņu prāvests Bērziņš.

Es nekad neesmu noliedzis Dieva esamību, lai gan vecāki nebija ļoti ticīgi.

Mēs Latgalē esam tādi īpatnēji cilvēki – luterāņi, bet tie Latgalē ir iebraucēji. Mans brālis tika pētījis, ka cara Nikolaja laikā viens Vidzemes ciems, nepateikšu, kurš, tika izsūtīts uz Latgali. Latgalieši esot dumpojušies, un zemes iedotas vidzemniekiem.

Tur mēs bijām tāda luterāņu sala ar savu baznīcu, saviem kapiem, mūsu kapos nav neviena katoļa. Latgalē tas ir diezgan strikti – ja katoļu kapsēta, tad glabā tikai katoļus, pareizticīgajiem savi kapi, staroveriem – savi.

Es par staroveru kapiem nobrīnījos, kad tajos glabāja radinieci, – pilnīgi kā mežā, ne žoga, nekā.

Mēs visus padomju gadus uzturējām tradīciju, ka kapu svētki notiek ar mācītāju, un neviens necentās mums traucēt. Arī tagad pošamies uz kapu svētkiem Dricēnos – no šejienes 500 kilometru. Jēkabpilī dzīvo mana māsa, tur piestāšu un nākamajā dienā braukšu tālāk.

Interesanti, ka Latgalē es biju čiuls, atbraucu uz šejieni – esmu čangalis (smejas).

– Cik lielā ģimenē uzaugāt?

– Man bija brālis un māsa. Brālis traģiski gāja bojā, esam palikuši divi.

Tēvs bija pirmā ulmaņlaika virsmežsargs, bet pensijā aizgāja, būdams mežstrādnieks. Partijā nestājās, un tajā laikā, ja nebiji komunists, tad nevarēji amatu ieņemt. Pēc kara viņu pazemināja par meža tehniķi, pēc tam – par mežstrādnieku.

Viņš bija dzimis 1903. gadā, bet mamma – 1925. gadā.

Kad viņa piedzima, tēvs cēla to māju, kurā es nācu pasaulē.

22 gadu starpība, bet arī viņi nosvinēja zelta kāzas. Mamma bija mājsaimniece, valsts darbā nekad nestrādāja, kopa mājas saimniecību.

Dzīvojām, var teikt, meža vidū. Līdz tuvākajam ceļam bija jāiet kilometrs pa dubļiem, uz skolu čāpoju piecus kilometrus.

– Esat vectētiņš?

– Mums ir četras mazmeitas. Dēls Reinis ir Jūras spēku virsnieks, viņam ir viena meita, mūsu meita Ance – bankas darbiniece, viņai trīs meitas, ar viņām dzīvojam vienā mājā. Arī dēls dzīvo Liepājā, viņa māja atrodas netālu no mūsējās.

Ne viens, ne otrs nekad nav pat centušies braukt strādāt un dzīvot kaut kur citur. Tāpat es, kaut gan mani aicināja uz Vāciju. Esmu no tiem, kas sameklē uz vietas, ko darīt. Protams, tūkstošus nepelnu.

– Jums naudas pietiek visam nepieciešamajam?

– Jā, un vēl pāri paliek. Zeķe nav piebāzta, bet drošības spilventiņš ir. Katru gadu ceļojam uz ārzemēm.

Reiz notika tā, kā tikai Dievs var sakārtot.

Bijām Izraēlā, un tieši tajā dienā, kad pirms 50 gadiem mēs satikāmies, nonācām Jeruzalemē.

Sākumā domājām, ka aiziesim uz kafejnīcu atzīmēt jubileju, bet tieši tajā dienā no Nācaretes, kur dzīvojām pie pazīstamiem cilvēkiem, gāja ekskursija uz Jeruzalemi. Tā tur nokļuvām, ne plānojām, ne zinājām.

– Kā tur jutāties?

– Es teikšu, ka otrreiz uz Izraēlu negribu, man tur nepatika. Valsts pelēka, un Bībelē minētās svētvietas vairs nav svētvietas, bet komerciāli objekti. Viss pārtaisīts apmeklētājiem.

Man patīk kalni, Norvēģija, Pēra Ginta ceļš. Toreiz bijām no Liepājas maza grupiņa ar “Mārītēm”. Dzīvojām vienā mājiņā, vārījām sēņu zupu, braukājām pa kalniem. Tāpat aizrāva Bavārija. Pēdējais brauciens bija Horvātija, Adrijas jūra.

Tagad mums piemērotāka ir ekskursija, kurā mazāk jāstaigā; Dzintrai ir grūti ar iešanu. Vairāk skatāmies četru piecu dienu atpūtas braucienus uz kādu sanatoriju Lietuvā.

Bērni pelna pietiekami, man nav viņi jābalsta, tā ka varu atļauties. Un – aizejot es naudu līdzi nepaņemšu.

– Jums ar sievu saskan arī humors?

– Viņa ir klusāka, vairāk – aiz manas muguras. Patiesību sakot, esam atšķirīgi par simt procentiem. Viņa – mierīga, bet es azartisks, aizrautīgs, gribu visu ko izmēģināt.

Kā man prasījās paprovēt spēļu automātus, kad tie sākās!

Nu, pilnīgi siekala tecēja, taču sapratu, ka nedrīkstu sākt. Iedevu naudu otram cilvēkam – lai viņš norauj aparāta kloķi manā vietā.

Toreiz no augšas mani pasargāja tāpat, kā palīdzēja atbrīvoties no alkohola atkarības. Bez Dieva es skaidrā nebūtu.

– Vai šobrīd kaut ko būvējat?

– Jau sen gribēju kaut ko izdarīt mazmeitiņām. Tā kā mazajā mājā dzīvojam diezgan saspiesti, es izmantoju iespēju, ka jaunais likums atļauj taisīt 25 kvadrātmetru lielu verandu bez projekta.

Tagad sešu kvadrātu verandu pārbūvēju par 25 kvadrātiem. Tai vienā pusē būs lielajai mazmeitai istabiņa. Pats es nemūrēju, jo vairs nav tik daudz spēka, bet visus koka darbus darīšu.

Esmu diezgan radošs, jo daudz cēlu un remontēju mājas dažādām māksliniecēm.

Viņas ir īpaši cilvēki, ar kuriem jāprot sastrādāties. Galvenais, esot kopā ar viņām, – nevajag uztraukties. Saki, ka darīsi, kā izdomājušas un grib, bet izdari pa savam. Nerunā pretī.

Man patīk celt pirtis, tās ir mans saldais ēdiens. Man patīk koks un procedūra. Mums arī mājās ir pirtiņa, ko kurinām katru sestdienu, un peramies abi ar sievu.

15 gadus divreiz mēnesī kurināju pirti sadraudzībai, sanāca pat līdz 25 cilvēkiem. Tas arī bija sabiedriskais darbs. Pēc kovida gan vairs cilvēkus neuzņemu, jo palika par grūtu.

– Jums ir plaša sirds.

– Varu pastāstīt interesantu gadījumu no 90. gadiem. Braucu mājās no Ventspils, kur biju Latvijas robežsargiem uzlicis lokācijas stacijas. Autobusā satiku 11 vāciešus – skautu puišeļus. Lielāko sauca Karstens.

Tajā laikā vēl te bija krievu virsnieki, un vajadzēja sagadīties, ka viens, kurš dienējis Demokrātiskajā Vācijā, arī brauca tajā autobusā. Viņš prata vāciski un palīdzēja man ar puikām sarunāties.

Skauti stāstīja, ka apnicis gulēt teltīs, un es, neprazdams neviena vārda vāciski, visus uzaicināju uz savu Raiņa ielas dzīvokli.

Sievas mājās nebija, kopā ar dēlu un meitu laukos; viņi visi runāja vāciski. Rādīju viesiem ar rokām, kas kur atrodas. Viņi nodzīvoja pie manis kādas divas nedēļas.

Izrādījās, ka Karstena omīte uzaugusi Liepājā, dzīvojusi Rožu ielā un dzimusi vienā gadā un vienā dienā ar sievas tēvu. Ar omīti sarakstījāmies gadiem. Pirmajā vēstulē viņa atzinās: “Neesmu rakstījusi latviski kopš 1939. gada.”

Omīte arī atbrauca pie mums ciemos ar mazmeitu viņas kāzu ceļojumā. Karstens brauca un te dzīvoja gandrīz katru vasaru. Omīte pateicībā par uzņemšanu mums sūtīja naudu komunālajiem maksājumiem – sākumā markās, vēlāk eiro.

Arī tā ir bijis… Un visu labu notikumu sākums jau parasti ir vēlēšanās uzrunāt otru cilvēku.

Vizītkarte

Valdis Diņķītis

• Paplakas baptistu draudzes priekšnieks.
• 73 gadi.
• Latgalietis, dzīvo Liepājā.
• Precējies ar Dzintru, ir dēls un meita, četri mazbērni.
• Meistarīgs celtnieks, elektriķis.
• Cilvēku attiecībās par galveno uzskata spēju piedot.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.