Ģimenē ikviens gatavs būt rezerves karavīrs

Pieņemt jauno realitāti, būt stipriem, gataviem un nebaidīties – to, runājot par aktuālajiem drošības izaicinājumiem mūsu reģionā, seminārā par visaptverošu valsts aizsardzību uzsvēra Aizsardzības ministrijas (AM) valsts sekretāra vietnieks Rolands Heniņš.

Ilgus gadus Latvijā uzsvars bija likts uz profesionālu armiju un tās spēju stiprināšanu, kas ir tikpat būtiski arī pašlaik. Tomēr jaunā Valsts aizsardzības koncepcija būtiski balstās sabiedrības iesaistē.

“Jo vairāk esi sagatavojies, jo mazāka iespēja, ka kaut kas var notikt,”

pauda AM valsts sekretārs Jānis Garisons.

Viņš minēja, ka iedzīvotāji labprāt sagaidītu no visaptverošas valsts aizsardzības koncepcijas piecus rīcības punktus, ko piespraust pie ledusskapja, lai var ātri izlasīt krīzes brīdī, tomēr tad jau būs par vēlu to darīt.

Apdraudējuma situācijā pati sev palīdzēs tikai sabiedrība, kas tam ir gatava. Tas nozīmē, ka drošības aspekti attiecas ne tikai uz militāro jomu, bet ienāk jebkuras tautsaimniecības nozares ikdienā.

Grobiņas pagasta iedzīvotāja Arnita Leimante valsts aizsardzības mācību apguva vidusskolas posmā.

“Ikviens manā ģimenē būtu gatavs iet kā rezerves karavīrs, protams, attiecīgi pēc spējām un varēšanas,”

viņa norāda.

“Mums ir bērns bērnudārza vecumā, tāpēc es krīzes situācijā noteikti vispirms parūpētos, lai mans dēls atrastos drošībā. Taču, ja es varētu, tad es nedotos karavīru rindās, bet gan palīdzētu citādi, piemēram, apgādātu ar pārtiku vai ko tamlīdzīgu.

Ja manam dzīvesbiedram būtu iespēja, viņš noteikti dotos mūsu karavīru rindās un censtos nosargāt mūsu valsti. Tāpat kā mans tēvs stājās 1991. gada barikādēs, tāpat mēs stātos šodien par savu valsti!”

Sabiedrības apziņošanā krīzes gadījumā AM virzās uz tā sauktās šūnu apraides ieviešanu jau no nākamā gada sākuma, norādīja aizsardzības ministrs Andris Sprūds.

“Tas nozīmē, ka krīzes situācijā ir savstarpēja savietojamība – nav svarīgi, kuram operatoram pieder kurš mobilais tornis. Agrīnās brīdināšanas ziņā ir tehnoloģijas, kas to nodrošina,” teica ministrs.

Kara laikā dzīve neapstājas

Hibrīdā karadarbība ir ienākusi mūsu ikdienā. Tie ir gan incidenti pie robežas, mēģinot iedabūt valstī nelegālus migrantus, gan Krievijas apzināta rīcība, norādot vismazāko robežpārejas punktu Vientuļos kā vienu no diviem ceļiem, kur Ukrainas pilsoņiem atļauts iebraukt Latvijā.

Tāpat ik dienu notiek daudzi pikšķerēšanas mēģinājumi, kiberuzbrukumi, lai iegūtu informāciju vai vienkārši radītu jukas un paralizētu iestāžu darbu.

“Mums nevajag būt pārsteigtiem, jābūt gataviem mentāli un praktiski reaģēt un nekrist panikā,”

saka R. Heniņš.

Ko tad darīt? Pēc valsts sekretāra vietnieka teiktā, viens no scenārijiem ir gaidīt Ukrainas uzvaru karā, lai problēma izgaistu pati no sevis, taču Krievijai pietiek resursu ilgai kara turpināšanai.

“Otrais – baidīties un mukt prom. Taču es gribētu, lai mēs būtu kā Izraēla, kur uzreiz pēc terorakta iedzīvotāji nevis muka prom no valsts, bet ārzemēs esošie brauca turp, lai kā rezerves karavīri stātos bruņotajos spēkos un ķertu “Hamās” teroristus,” viņš atzīmēja.

Oktobra sākumā Saeimā apstiprināta jaunā Valsts aizsardzības koncepcija. “Es teiktu, ka visaptveroša valsts aizsardzība ir metode valsts aizsardzībai,” norāda R. Heniņš.

“Neatkarīgi no tā, kur un kā notiek karš, cilvēkiem ir jāēd, jādzer, jāiet uz darbu, jānodrošina kritiskie pakalpojumi un vajadzības gadījumā jāaizsargā sava valsts. Dzīve neapstājas. Arī Ukrainā redzam, ka dzīve turpinās, valstij ir jāfunkcionē.”

Rīcības gatavības kultūra nozīmē saprast, ka valsts X stundā katram nepalīdzēs “sakrāmēt somā zeķītes un zobu pastu”. Un tas nenozīmē katram rūpēties tikai par sevi, gluži otrādi, – zināt, kā palīdzēt kaimiņam, kuram sagrūst māja.

“Lielākā problēma ir tā, ka cilvēki noliedz, ka karš varētu būt šeit,”

pauda J. Garisons.

Pieņemt to, ka apdraudējums pastāv, protams, ir psiholoģiski grūti, tomēr tas ir vienīgais ceļš, kā ieviest gatavības kultūru, kā kopīgi zināt, ko mēs darīsim.

Ikdienā varbūt nedomājam par to, kā nodrošināt kritiski svarīgus pakalpojumus, kaut vai atkritumu izvešanu. Ja to nedarīs, izveidosies antisanitāri apstākļi un izplatīsies slimības, tāpat cilvēkiem pastāvīgi nepieciešams ūdens un pārtika.

Latvijas Banku asociācija un Latvijas Banka izstrādājušas plānu, kā nodrošināt skaidras naudas izņemšanu un maksājuma karšu funkcionalitāti tad, ja zūd interneta sakari.

Par drošību, evakuāciju un infrastruktūras nosargāšanu kritiskā brīdī uzņēmumiem jāspēj parūpēties pašiem, pieņemt lēmumu slēgt vai turpināt ražošanu.

Latvijā jau ir pieredze savu Zemessardzes apakšvienību izveidē, ja zemessargu skaits ir pietiekami liels, tāda jau ir mobilo sakaru operatoram LMT.

Sadarbību ar komersantiem AM ik gadu testē mācībās, tā svarīga kaut vai pārtikas apgādē krīzes situācijā, tāpat mežizstrādes uzņēmuma automašīnas ar baļķiem spēj bloķēt ceļus vai tiltus. Mācības var sarīkot arī uzņēmumiem individuāli.

Attīstāms lauks, pēc J. Garisona teiktā, ir nevalstiskais sektors. Labs piemērs ir sadarbības līgums ar Mednieku savienību. Spēju brīvprātīgi apvienoties jau apliecinājis Tviterkonvojs un Ziedot.lv palīdzībā Ukrainai.

Militārā osta nemainīs liepājnieku ikdienu

Intervija ar AM valsts sekretāru Jāni Garisonu.

– Kur Kurzemē plānotas jaunas militārās bāzes?

– Poligonā “Mežaine” pie Skrundas būvēs papildu kazarmas un citu infrastruktūru. Tuvākajā laikā būs iepirkums Rudbāržu muižas projektam, kurp plānots no Kandavas pārcelt Kadetu skolu.

Joprojām spēkā militārās ostas izveides ilgtermiņa plāns Liepājā, Atmodas bulvārī, piesaistot NATO finansējumu. Notiek bāzes metu izstrāde.

Tās ir pietiekami lielas naudas, un tas nav izdarāms ne piecu, ne, iespējams, pat desmit gadu laikā.

Finansējums ir procesā, var teikt, noslēdzošā fāzē. Apstiprināšana prasa visu dalībvalstu piekrišanu, dažreiz tas aizņem laiku.

– Vai liepājniekiem saruks iespējas tikt pie jūras?

– Kad būs izveidota militārā osta, tai vietā piekļuve jūrai nebūs iespējama, taču tā nav liela piekrastes daļa starp moliem.

Militārajiem objektiem ir aizsargjosla, taču tas nenozīmē, ka nevar garām braukt, bet būvdarbi gan būtu jāsaskaņo.

Militārā osta nekādā veidā nemainīs Liepājas iedzīvotāju ikdienu.

– Kur varētu izvietot pretkuģu raķetes?

– Tās atradīsies Kurzemē, taču raķetes neglabā tieši pie krasta, jo tās tur būtu ļoti ievainojamas. Pašlaik vēl mēģinām definēt šīs vietas.

Raķešu sistēmas ir mobilas, un to darbības rādiuss ir gandrīz 200 kilometru.

– Kā tiks risināta problēma, ka AM intereses saduras ar atkrastes vēja parku attīstītāju interesēm?

– Problēma ir ar visiem vēja parkiem. Aizsargjoslas ir ap visiem mūsu radariem, tāpat visas būves virs simt metriem ir jāsaskaņo ar AM, jo tās rada ietekmi uz gaisa telpas novērošanu.

Drīzumā pabeigsim darbu pie teritoriju definēšanas, kurās varēs vēja parkus būvēt.

Zinošs cilvēks ir nosvērtāks un mierīgāks

Intars Kušners, Pulkveža Oskara Kalpaka profesionālās vidusskolas direktors

Katru dienu būtu jāatgādina un jāiedrošina pašiem sev būt saliedētākiem, cits citam uzticēties.

Skolā mēs esam daļa no visaptverošas valsts aizsardzības, pilnveidojam jauniešu zināšanas militārajā jomā. Un viņu vecāki kļūst daudz patriotiskāki, jo mēs piedalāmies visos militāri patriotiskajos pasākumos, un viņi sāk uz to ar citām acīm skatīties.

Caur šiem jauniešiem ģimenē vecāki izglītojas, kaut vai par to pašu 72 stundu krīzes pārvarēšanu uzzina, un sabiedrība tā kļūst nobriedušāka, zinošāka.

Tiklīdz cilvēks ir zinošs, viņš ir nosvērtāks un mierīgāks.

Šie aspekti jāņem vērā, lai mēs turpinātu mācīties katru dienu, tai skaitā no Ukrainas kara.

Man nebūs zelta receptes, kā tikt galā ar daļā sabiedrības radušos nogurumu no kara. Jālieto kritiskā domāšana, lai izvērtētu ieguvumus un zaudējumus. Vai nu mēs kļūstam noguruši un gribam izvairīties, vai iesaistāmies, lai krīzi pārvarētu.

Problēma pati no sevis nepazudīs, tāpēc ir jādara viss, kas ir katra cilvēka spēkos, lai virzītos uz priekšu un palīdzētu arī Ukrainai. Jāatrod sevī spēks un ticība.

Mūsu stratēģiskais mērķis ir aizsargāt savu valsti, tas ir primārais uzdevums sabiedrībai.

Pašlaik mums apkārt ir milzīgs informācijas apjoms, un pieaugušajiem ir jāparāda jauniešiem ceļš, kā izanalizēt, kas ir patiesība un kas mēģina negatīvi ietekmēt mūsu domāšanu. Jāieaudzina valstiskuma un cilvēciskās vērtības, lai viņiem nav šaubu mirkļa par to, kas ir labs un kas ir slikts.

Jāieaudzina tādas vērtības kā gods, cieņa un lojalitāte valstij, jo ir jāapzinās savas saknes un tas, ko mūsu sentēvi Latvijā ir panākuši.

Pāri pār robežu nāk dezinformācija, šaubu ieviešana un sašķelšana. Ieaudzinot bērnos vērtības, arī pieaugušajiem tās atsvaidzinot, jāsāk uzticēties sev un valstij.

Valstiskuma saglabāšanas mērķis ir augstāks par individuālajām iegribām.

Ļoti maz jauniešu gatavi aizstāvēt Latviju

Pāvels Jurs, LiepU profesors, Liepājas 7. vidusskolas direktors

Mūsu valstī nav mērķtiecīgas pilsoniskās audzināšanas. Ir naivi uzskatīt, ka to var panākt, tikai ieviešot valsts aizsardzības mācību un ar skaļiem saukļiem.

Līdztekus patriotisma jēdzienam, kas nāk no pagājušā gadsimta, mums ir tēvzemes mīlestība.

Ārkārtīgi būtiski veicināt jauniešu piederības izjūtu valstij, jauniešu vajadzības izjūtu valstij un jauniešu pašrealizācijas iespējas valstī.

Ja ir šie komponenti, tad cilvēks jūtas piederīgs, vajadzīgs un viņam ir iespējas pašrealizēties, tas rezultējas ar to psiholoģiskās uzvedības modeli, ko saucam par patriotismu.

Līdz ar to es akcentēju uzmanību uz pilsonisko audzināšanu skolās, un šeit ir nepieciešama Aizsardzības un Izglītības un zinātnes ministrijas sadarbība.

Jo ir naivi ticēt, ka viena vai divu mācību priekšmetu ietvaros tas notiks pats par sevi.

Tas jādara arī ārpusstundu pasākumos, bet tie skolās ir uz pašiniciatīvas robežas atkarībā no tā, cik naudiņas ir. Protams, ir Jaunsardzes aktivitātes, bet es iezīmēju lauku, kurā vēl ir ko darīt.

Gribu aicināt Aizsardzības ministriju sadarbībā ar citām ministrijām domāt par sabiedrības informēšanu. Visi pētījumi rāda to, ka vidēji 22–23 procenti jauniešu vecumā no 18 līdz 25 ir gatavi aizstāvēt Latviju X stundā. Šis ir ļoti, ļoti zems procents.

NBS, bez šaubām, ir mūsu aizsardzības mugurkauls, taču es iesaku steidzīgi sākt sadarboties ar Iekšlietu ministriju, jo mums ir jāstiprina iekšlietu struktūras, jo tās pirmās darbosies ne tikai X stundā, bet arī civilajā aizsardzībā katastrofu gadījumos.

Uzziņai

Latvijas aizsardzības prioritātes jomas jeb 4 S:

1) Spējas – Nacionālo bruņoto spēku attīstīšana;

2) Sabiedrība – izšķiroša ir katra cilvēka griba aizstāvēt valsti un pašorganizēšanās;

3) Sabiedrotie – 31 NATO dalībvalsts gatava aizsargāt alianses teritoriju no pirmā centimetra;

4) Sadarbība – ārējās un iekšējās drošības ekosistēmas veidošana, iekļaujot izglītību, uzņēmējdarbību, civilo aizsardzību; izšķirošā loma – cilvēkam.

Trīs līmeņi gatavības kultūras izveidošanai:

Indivīds – katram jābūt sagatavotam izdzīvošanai pirmajās dienās. 

Kopiena – pašvaldība, pilsēta, iela vai rajons; kritiskā infrastruktūra.

Valsts – visu iestāžu atbildība pārvarēt krīzes savās nozarēs.

Valsts aizsardzības dienests

2023. g. – 254 brīvprātīgie, iestāšanās turpinās līdz 01.12.

2024. g. – plānots iesaukt līdz 600 cilvēku.

2028. gada mērķis – sasniegt 4000.

NBS kara laika apjomam jāsasniedz 61 000 karavīru, ko veido 31 000 karavīru miera laika struktūra un 30 000 vispārējas rezerves karavīru.

Valsts aizsardzības dienests atbalstīs rīcības gatavības kultūru, kurā ikviens vīrietis, brīvprātīgā kārtā arī sieviete, vecumā no 18 līdz 27 gadiem dienestā būs ieguvis militāras pamatiemaņas.

Avots: AM

Es domāju tā: Kā izpaužas patriotisms?

Larisa Kozlova – pensionāre:

– Esmu krievu tautības. Abi ar vīru esam dzimuši Latvijā, abi mākam latviešu valodu, esam pilsoņi un visu mūžu te dzīvojam. Agrāk strādāju dzelzceļa sistēmā, un tur saistībā ar visiem dokumentiem kā pirmā palīdzēju pāriet uz latviešu valodu dokumentos. Žēl, ka tagad latviski man sanāk sarunāties tikai veikalos. Abi ar vīru esam Latvijas patrioti.

Māra Šteina – bezdarbniece:

– To grūti pateikt, jo patriotisms var izpausties dažādi, tāpēc cilvēks ir jāpazīst, jāzina, ko viņš dara, domā. Jāuzzina, kas viņam interesē, kas ne. Patriots ir mērķtiecīgs un ies uz savu mērķi, nežēlojot pat dzīvību. Darīs to, kas svarīgi, un gatavs uz daudz ko savas zemes, valsts labā. Arī tie cilvēki, kas strādā ārzemēs, var būt patrioti, tikai dzīve piespiedusi aizbraukt.

Petra Griškēviča – studē:

– Daudzos veidos, bet galvenais ir atbalstīt savu valsti, latviešu valodu, kultūru. Sliktais patriotisma veids ir nacionālisms. Galvenais, ka cilvēkam nav vienalga, kas Latvijā notiek, un viņš nav vienaldzīgs. Iesaistās, kaut ko dara, lai visiem būtu labāk.

Edīte Ozola – mācās:

– Manuprāt, patriotisms ir tāda klusa, nepārejoša mīlestība un pateicība pret savu valsti, kultūru, valodu, saviem senčiem – no kurienes esi nācis. Zināšanas, kam tava dzimta gājusi cauri, ko pieredzējusi, lai mēs tagad te varam dzīvot brīvā valstī un runāt latviešu valodā. Dēļ tā, kādi kari šobrīd notiek pasaulē, aizvien vairāk vajadzētu izjust pateicību, ka esam tomēr drošībā un Eiropas Savienībā.  

Marta Vasile – mācās:

– Lojalitātē pret savu valsti un vēlmē to aizstāvēt ne tikai vārdos, bet arī darbos. Par savējiem jārunā tikai labu. Vēl jau arī vēlme iesaistīties kādā no partijām, lai veidotu ieteikumus un uzlabotu dzīvi savā valstī. Uzlabojam dzīvi un esam aktīvi, nevis visu noniecinām. Kā dzīvosim, tas ir tikai mūsu pašu rokās.