Tajā paziņots, ka turpmāk uzņēmumu darba koelktīviem tiek nodots 51 procents vissavienības īpašuma. Paredzēta akciju pārdošana strādātājiem uz atvieglotiem noteikumiem. Dibina valsts starpnozaru akciju sabiedrību apvienību. (..) Rūpnīcas ”Sarkanais metalurgs” direktors V. Terentjevs: – Mūsu uzņēmumā minētais PSRS Ministru Padomes lēmums nav apspriests un nez vai tiks apspriests tuvākajā laikā. Lieta tāda, ka izņemot laikrakstu, kur tas bija publicēts, mums nav nekādu oficiālu dokumentu. (..) Tagad apspriest, manuprāt, ir lieka laika tērēšana.

Pasūtījumus pieņem ”Birojs V-10”

Redakcijā atskanēja zvans. Kāds satraukts liepājnieks vēstīja, ka institūta ”Pilsētprojekts” Liepājas kompleksās projektēšanas darbnīca jūkot ārā. Gandrīz vai – skrieniet, glābiet! Vai trauksme pamatota? Laikam gan nē, jo kolektīvs nav ne atteicies no darba, ne izjucis. Tiesa – mainījies tā statuss – kopš aizvakardienas darbnīca kļuvusi par kooperatīvu. (..) Var teikt, ka krīze brieda jau kopš darbnīcas izveidošanas dienas, Tās pirmā mājvieta bija topošs puķu veikals Dienvidrietumu mikrorajonā, pēc tam un vēl joprojām kolektīvs strādā ražošanas apvienības ”Daiļrade” ēkā, no kurienes viņus laiku pa laikam dzen ārā. Pirms nepilniem diviem gadiem pilsētā nodibinājās ”Birojs V-10”, kura iniciators bija toreizējais pilsētas galvenais arhitekts U. Pīlēns. Tas tik veidots kā projektēšanas kooperat\ivs, kurš risina dažāda mēroga arhitektoniskus un pilsētbūvnieciskus jautājumus, kā arī lai finansiāli balstītu Izpildkomitejas Pilsētbūvniecības un arhitektūras padomi, kurā ietilpstošie cilvēki vienlaikus bija arī kooperatīva biedri. Dažiem no viņiem pamatdarbavieta bija ”Pilsētprojekta” darbnīca.

Cik zemiski!

(rubrika: No tiesas zāles.) Kā zināms, 1949. gada 25. martā notikusī daudzu Latvijas iedzīvotāju deportācija atzīta par nelikumīgu, šī Staļina kliķes nozieguma upuri reabilitēti. Viens no tiem ir A. Ļ., kas tajā šausmīgajā dienā, vēl zēns būdams, tika izsūtīts. (..) Viņa māsa R. Ļ., kurai palaimējās palikt dzimtajā pus;e, no rajona Izpildkomitejas saņēma kompensāciju par konfiscēto mantu – 34 tūkstošus rubļu. – Puse no šīs summas pienākas man, – sacīja brālis. Taču māsa piekrita viņam atmaksāt tikai 7 tūkstošus. Sašutis par tik zemisku rīcību, A. Ļ. Griezās ar prasību Tautas tiesā. Spriedums: papildus piedzīt no atbildētājas 9596,50 rubļus, kā arī tiesas izdevumus – 166 rubļus.

_____________
Arī turpmāk pārlūkosim arhīvu, lai pastāstītu, par ko vēsturiski nozīmīgajā 1990.gadā rakstīja mūsu laikraksts. Tas ir mūsu valstij izšķirīgi nozīmīgs un sarežģīts pārmaiņu laiks. Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, ”Kurzemes Vārds” savukārt atguva savu pirmās brīvvalsts nosaukumu.