Vēsturnieks runās par procesiem un notikumiem, kas skar Krievijas armijas izvešanu no Latvijas teritorijas 20. gadsimta deviņdesmitajos gados.

Īpaša uzmanība tiks pievērsta pretrunīgi vērtējamajiem šī procesa aspektiem un kompromisiem, ar kuriem nācās saskarties Latvijas valdībām sarunu par armijas izvešanu laikā.

Šogad 31. augustā apritēja trīsdesmit gadi kopš Latviju pameta Krievijas, agrākās PSRS, karaspēks.

1990. gadā, kad valsts neatkarība tika atjaunota, Latvijā bija PSRS militāro struktūru apakšvienības ar desmitiem tūkstošu militārpersonu un karaspēka daļām izvietojās 24 no tā laika Latvijas 26 administratīvā iedalījuma rajoniem.

Latvijā atradās ap 50 000 līdz 60 000 Krievijas armijas karavīru, un nebija skaidrs, vai un kad tie Latviju pametīs.

Pēc Latvijas Tautas frontes veiktās PSRS karaspēku daļu uzskaites 1991. gada septembrī Latvijas teritorijā atradās trīs divīzijas, septiņas brigādes, pieci atsevišķi pulki un trīs kara skolas ar 51 348 cilvēku personālsastāvu, kas Latvijas teritorijā uzturēja vairākus simtus militāro objektu, to skaits nepārtraukti mainījās.

Tolaik par Latvijas ārpolitikas galveno prioritāti kļuva centieni panākt Krievijas karaspēka iespējami ātru izvešanu.

Tas bija ne vien simbolisks pašcieņas un drošības jautājums, bet arī būtisks nosacījums, lai mūsu valsts iekļautos Rietumu struktūrās.

Tas bija nozīmīgs un izšķirošais solis neatkarības galīgajai nostiprināšanai, tās bija padomju okupācijas beigas kopš Otrā pasaules kara, notikums, bez kura nebūtu iedomājama Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO.

Krievija karaspēka izvešanu no Latvijas pabeidza saskaņā ar līgumu 1994. gada 31. augustā, Liepājas ostu pēdējie Krievijas kara flotes kuģi atstāja 1994. gada 1. jūnijā.

1995. gadā tika uzspridzināts radaru stacijas jaunuzbūvētais korpuss Skrundā, stacija darbību pārtrauca 1998. gadā, bet tās demontāžu pabeidza 1999. gadā.