Lūkass ir students no Vācijas, un viņa vaigs ir mazliet apaudzis ar bārdu. Mēs viņu satiekam svētdienas pēcpusdienā iebraucam Liepājā pa Rīgas šoseju. Viņa divriteņa bagāžnieks ir smagi nokrauts ar lietām, kas bijušas nepieciešamas divu nedēļu vienatnes ceļojumā pa Latviju. Virspusē žāvējas viegli salocīta telts. Rīt viņš kāps uz prāmja un dosies atpakaļ uz mājām.

Glābiņš grāvī

Lūkass Latvijā arī ieradās ar prāmi – viņa velobrauciens sākās Ventspilī. No turienes viņš pa šoseju devās uz Rīgu pie drauga, tad no Rīgas – uz Liepāju. Kāda ir veloinfrastruktūra un tās galvenās problēmas Latvijā? Uz šo jautājumu viņš atbild, ka faktiski veloinfrastruktūras jau nav. Nav velosipēdistiem domātu braucamu drošu ceļu – tā ir galvenā lieta! Bet tā jau – braukt varot. Vistrakākais bijis ceļš no Ventspils uz Rīgu. Tās šosejas nomale tik šaura, ka garāmbraucošās fūres skar elkoni. Reiz, glābjoties no vienas tādas mašīnas, Lūkass iemests vai pats bijis spiests iemesties grāvī. “Tas patiešām ir bīstams ceļš!” viņš atkārto vairākas reizes. Ceļš no Rīgas uz Liepāju bijis mazliet labāks. Mala, kur palikt velobraucējam, esot nedaudz platāka. Bet labāk, protams, ir šādi – viņš norāda uz sarkano velotaku Brīvības ielas malā.

Mēs atvadāmies. Viņš dodas centra virzienā meklēt hosteli, jo teltī gulēt apnicis. Mēs savukārt braucam ārā no Liepājas apsildīt savus velosipēdistu degunus Grobiņā. Somā mums karte, kurā iezīmēts Grobiņas velobānis un ieteicamais maršruts velosipēdistiem. Drošais pilsētas veloceļš beidzas pie Liepājas robežas – pie enkura. Nogriežamies uz Slimnīcas ielu, no kuras pārsimt metru tālāk atzarojas smilšaini grantains vecais Aizputes bānīša ceļš. Uz klusās lauku stīgas satiekam vēl divus riteņbraucējus, nevienu mašīnu – cik patīkami! Ir prieks ik pa laikam ieraudzīt kokā iegriezto veloceļa zīmi: esam pareizajā vietā. Kamēr apkārt ir lauki, ceļš sauss un smilšains, tādēļ ir brīži, kad stūre jātur ļoti stingri, citādi var zaudēt līdzsvaru. Mežā ceļš piebraukts blīvs un gluds. Velobāņa otrajā galā ir lauki, tos ar un ecē, lielie traktori varen braukājuši arī pa mūsu riteņceļu, kas nu ir grubuļaini redelīgs. Vēl daži simti metru pa Ventspils – Grobiņas šosejas malu, cauri tunelim zem Rīgas šosejas, un glītā, mazā Liepājas galvaspilsēta klāt! Vēl tikai jāpārvar Grobiņas Lielā iela. Mašīnas šaujas garām, braucam pa ietvi, bet – ak vai! Pie katras mājas iebraucamā celiņa ietve veido apaļu kalniņu. Augšā, lejā, klums-klums! Atsitas riteņi ik pēc pārdesmit metriem. Ja grobiņnieki ir tik skaisti mācējuši izveidot centra promenādi ap Dzirnavu dīķi, un tajā ir arī neliels, īsumā gandrīz simbolisks īsta veloceļa fragments, tad kāpēc viņi pieļauj šādas katastrofālas ietves nobrauktuves – tas mums nav saprotams.

Taču pa klusajām ieliņām braukt ir patīkami, un Grobiņas skaistumu mēs izbaudām. Kad atgriežamies Liepājā atkal uz Brīvības ielas veloceļa, pēc smaržojošā meža dvesmas, kādu saelpojāmies velobānī, krasi izjūtam gaisa pārmaiņu. Divpadsmitgadīgā Zaiga brīnās: “Kā tie rallisti spēj paciest paši savu smaku?” Brīvības iela ir pilna blīvas autosatiksmes, izplūdes gāzu aromāts mazina prieku par to, ka braukt te ir droši.

Mūsu secinājums pēc izbraukuma ārpus pilsētas: ir labi, ka velomaršruta fragmenti vismaz dažviet ir atzīmēti dabā. Ir labi, ka tūrisma birojā varējām paņemt velomaršrutu kartes. Tās mudina doties jaunos ceļos. Taču tas arī ir viss. Veloinfrastruktūras ārpus Liepājas dabā vienkārši nav. Bet velobraucēji ir.

Grobiņa priekšā Nīcai

Kopš vairāki desmiti kilometru veloceļu uzbūvēti Liepājā, te ir arī ļoti populāri lietot divriteni ik dienu. Bet cik ilgi var braukt tikai pa pilsētu? Kamēr uz Liepājas tuvākajām kaimiņpašvaldībām, Grobiņas un Nīcas novadiem, neved velotrases, velosipēdisti ir kā ieslodzīti pilsētā, ja nerunājam par risku mīlošajiem riteņbraucējiem, kuri krāj punktus “Liepājas vasaras” sacensībās, un par drosminiekiem no biedrības “Radi vidi pats”, kuri katru vasaras nedēļas nogali veic nakts braucienus gan pa Liepāju, gan pa tās apkārtni, izvēloties ceļus Grobiņas novadā. Šajos nakts braucienos piedalījās 60 līdz 100 entuziastu!

Veloceļš no Grobiņas uz Liepāju ir pilnīgi reāls plāns – iepriecina Grobiņas novada Būvvaldes vadītājs Uģis Kaugurs. Gatava projekta gan vēl nav. Tomēr “pēdējā versija” ir, ka savienojums vedīs gar Liepājas – Rīgas šosejas, ceļa A9, vienu malu, kur izbūvēs veloceļu. Diemžēl kluso velobāni pārvērst par īstu veloceļu nevarot. “Bānīša uzbērums būtu jāpaplatina, jo gar to veselai rindai īpašumu ir piebraucamie ceļi,” saka arhitekts. Līdz ar to veloceļa izveides izmaksas būtu dubultas – viņš skaidro.

Apmēram kilometru garu veloceļu plāno arī virzienā uz Priekuli – no Grobiņas pilsētas robežas līdz Iļģiem. Un ir vēl kāds projekts – gar Ālandes upi izbūvēs pastaigu taku. Tā gan nebūs paredzēta tikai velosipēdistiem, taču lietot to varēšot gan gājēji, gan ratiņbraucēji, gan arī riteņbraucēji. Šonedēļ Grobiņā pie skolas atklāj arī vienu svarīgu veloinfrastruktūras elementu: pirmo divriteņu nojumi apmēram 30 braucamo novietošanai. Pieminot ietvju nobrauktuves, arhitekts atzīst: “Tas ir piedauzības akmens, jūras slimību var dabūt!” Taču atrisināt šo lietu nevarot, kamēr ielu nepārbūvēs.

Daudz skumīgākas ir ziņas no Nīcas. Par 13 kilometru garo veloceļu no Liepājas Nīcas virzienā, kuru solīja projektēt iepriekšējais satiksmes ministrs Anrijs Matīss, vairs nekas nav dzirdams. “Lai pārvietošanās būtu droša, mums vajadzīgs vismaz velojoslas savienojums Liepājai ar Bernātiem, daudzi liepājnieki par šo problēmu ir runājuši,” saka Liepājas domes priekšsēdētāja vietnieks Gunārs Ansiņš, kurš ir Nīcas novada iedzīvotājs. Pagājušajā nedēļā, tagadējam satiksmes ministram Uldim Augulim klātesot, atklāja izremontēto Liepājas – Klaipēdas šosejas posmu, par to esot runājuši. Pašlaik Liepājas – Nīcas ceļa virzienā prognozē tikai asfalta virskārtas remontu, izveidot atdalītu velojoslu “nav finansiāli cerīgi” – viņš atstāsta ar ministru runāto. Tikšot “izskatīta iespēja” paplatināt grantēto ceļa malu, lai velosipēdistiem vismaz ir minimāla drošība.

“Nekādu veloinfrastruktūras projektu Būvvaldē nav. Nekā reāla nav,” apstiprina Nīcas novada arhitekts Uldis Vecvagars. Viņaprāt, pašvaldība varot vien aģitēt, ka būtu labi, ja būtu veloceļš, bet lielceļš “ir valsts īpašums”. Pēc U. Vecvagara domām, velobraucēju intensitāte Nīcas novadā “nav tik liela, ka vajadzētu ierīkot atsevišķus veloceliņus”.

“Neesam saskaitījuši, cik velotūristu iegriežas pie mums, taču viņu ir aizvien vairāk, veloceļus ir prasījuši ļoti daudzi,” saka Nīcas novada Tūrisma informācijas centra vadītāja Dace Vecbaštika. Lai gan ir iezīmēts velomaršruts no Bernātiem līdz Papei, kas vijas pa meža ceļu, tas “ir izbraucams vien ar diezgan labu fizisko sagatavotību”. Pēc viņas domām, vienīgais reālais risinājums būtu būvēt veloceļu gar šoseju, jo diez vai caur Bernātu un Papes dabas parkiem kāds ļaus ierīkot velotrasi ar cieto segumu. “Tas ir valsts politikas jautājums! Mazā Nīca un Rucava to nevar,”  teic D. Vecbaštika.

Trīspadsmitais ceļš

Liepāja un tās apkārtne iekļaujas divos Eiropas nozīmes velomaršrutos: “EuroVelo 10”  un “EuroVelo 13”. Kurzemē abi maršruti ved gar jūras piekrasti, tikai “EuroVelo 10” vietām met līkumus iekšzemē vai nost no lieliem ceļiem. “EuroVelo 13” tiek saukts arī par Dzelzs priekškara maršrutu, tā lielākais aizstāvis un ieceres dibinātājs, arī šī maršruta grāmatu autors ir Eiroparlamenta deputāts Mihaels Krāmers, kurš ne reizi vien bijis Liepājā. Šis ir ļoti interesants Eiropas vēstures maršruts, kas ved pa robežu, kas šķīra demokrātiskos Eiropas Rietumus no komunisma ideoloģijas valstīm Eiropas austrumos. Šī maršruta attīstības projektus Latvijā vada Vidzemes tūrisma asociācija, taču pašlaik par ES līdzfinansējumu tiek īstenota tikai maršruta popularizēšana. Augusta beigās Liepājā notika šajā projektā iekļauts seminārs, kur, iztirzājot infrastruktūras attīstības jautājumus, “EuroVelo13” koordinators Latvijā Raitis Sijāts atzina, ka tieši Kurzemē infrastruktūras šajā maršrutā vēl nav. Tas nav arī marķēts, un viskritiskākais posms ir 11 kilometri uz dienvidiem no Liepājas – Nīcas virzienā. “Vācu tūristi nesaprot, kāpēc ir tāda atšķirība veloceļos starp Lietuvu un Latviju,” sacīja R. Sijāts, pats gan minot vismaz vienu neatrisināto problēmas iemeslu – mazie lauku un mežu ceļi, kuri klusuma un dabas dēļ būtu ļoti patīkami velosipēdistiem, skar privātīpašnieku intereses.

Eiroparlamenta deputāts un pastāvīgs velosipēdists Roberts Zīle, kurš arī piedalījās šajā seminārā, uzskata, ka nelaime ir tā, ka Latvijā nav velosatiksmes lobija valdībā, šī joma nevienai ministrijai īsti nepieder. Satiksmes ministrija par prioritāti uzskata autotransporta intereses. “Šaurāks ceļš – mazāk asfalta, var nosegt vairāk kilometru. Līdz ar to veloceliņš ir kā piektais ritenis, galīgi nevajadzīga lieta. Tāpēc VARAM ir ierobežots. Es pilnīgi piekrītu – Nīcas virzienā velodrošība ir zem katras kritikas. Faktiski te ir Latvijas puses dažādu interešu sadursme, kas parāda, kāpēc nabadzīgākās pašvaldības to nevar paveikt. Eiropas Savienības attīstības fondu naudai, ko drīkst lietot veloceliņiem, līdzfinansējuma apjoms ir tik liels, ka mazās pašvaldības to nespēj pacelt savos budžetos. Valsts neparedz nekādu konkrētu programmu, kā mazajām pašvaldībām varētu šo slogu atvieglot, līdzfinansējot no valsts budžeta. Tas pašlaik ir nepārvarami. Vides ministrijā, manuprāt, ir ļoti grūti, bet iespējams izveidot programmu veloceliņa (“EuroVelo13″) pabeigšanai, atrast elastīgāku veidu, ja pašvaldība liek iekšā savā budžetā summu veloceliņa attīstībai, tad pārējo pieliktu valsts pie ES naudas klāt. Tad tas projekts varētu būt.” Deputāts atzīst, ka Latvija labumu no “EuroVelo 13” gūtu vien tad, ja kaut cik lietojama infrastruktūra tiktu izveidota gar visu jūras piekrasti. “Jūs Liepājā redzat šo pozitīvo sinerģiju – ir infrastruktūra, aizvien vairāk cilvēku ir motivēti braukt ar velosipēdiem, un mobilitāte mainās. Līdz ar to tieši jūsu spiediens varētu būt lielāks! Labāks šosejas asfalts vien velotūrismam nepalīdz. Jāveido lobijs, ka velosatiksme ir daļa no visas citas satiksmes. Ka auto nav karalis.”

Uzziņai: Ar ko velosipēds labāks par auto?

+ Velosipēds nepiesārņo gaisu ar izplūdes gāzēm.

+ Nepiesārņo pasauli ar troksni.

+ Ļauj veikli pārvietoties ne tikai tūristiem, bet arī ved ļaudis uz skolu, uz darbu un dabā, ļaujot ietaupīt naudu un vieglāk izdzīvot pieticīgos apstākļos, tam ir liela sociāla nozīme.

+ Padara cilvēku neatkarīgu no autotransporta izmaksām, dārdzības, autobusu grafikiem.

+ Ļauj cilvēkiem fiziski izkustēties svaigā gaisā, padara tos veselākus un laimīgākus.

+ Velotūristi iztērē vairāk naudas dienā nekā autoceļotāji…,

+ …velosatiksmē ieguldījumi ir lētāki nekā autosatiksmes infrastruktūrā,

+ …un viens veloinfrastruktūrā ieguldīts eiro atdod astoņus eiro atpakaļ – uz Somijā un Īrijā veiktiem pētījumiem atsaucas Eiropas Riteņbraucēju federācijas pārstāvis Eds Lankasters.

PIELIKUMS “ZAĻĀ ISTABA” TAPIS AR LATVIJAS VIDES AIZSARDZĪBAS FONDA FINANSIĀLU ATBALSTU.

PROJEKTA NR. 1-08/95/2016