Pašā Ziemassvētku laikā tam laika nepietiek, tāpēc pasākumu saulgriežu noskaņās Liepājas Reimatiķu biedrība rīko jau tagad. Biedrībai šis gads bijis aktīvs, gan iesaistoties projektos, gan iekļaujot jaunus biedrus.

Otrdien notikusī svinību reize pa daļai pieskaņota arī mēneša sākumā atzīmētajai Starptautiskajai invalīdu dienai. “Mēs darām visu, lai mēs nebūtu invalīdi,” savus ļaudis uzrunā Kaulu, locītavu un saistaudu slimnieku jeb Reimatiķu biedrības vadītāja Aija Moskovaja. “Mēs esam reimatiķi, mums tur vai šur sāp, bet invalīdi mēs negribam būt!” Laikam jau ne velti Liepājas Sociālā dienesta vadītāja Iveta Bartkeviča, sveicot sanākušās dāmas, nosauc viņas par sportistēm. “Sociālajam dienestam jūs esat vingrotājas, peldētājas, nūjotājas!” Savās tikšanās reizēs biedrības dalībnieki arī mācās, klausās priekšlasījumus par veselību.

“Skaists un brīnišķīgs ir ikviens gads. Jo ikvienā gadā ir gan prieki, gan bēdas, gan izaicinājumi un to pārvarēšana. Mums ir sāpes, un mums ir tikšana tām pāri,” savukārt saka svētku koncerta sniedzēja, dzejniece un dziesminiece Jana Egle. Galvenais – lai paliek mīlestība.

Svinīgās pusdienas un koncerts ir daļa no pašvaldības atbalstīta projekta, stāsta viena no biedrības biedrēm Lilija Kamaņina. “Visi vecie cilvēki to ļoti grib, viņiem tas ir ļoti nepieciešams,” viņa uzsver gan biedrības ikdienas darba nozīmi, gan šādu pasākumu svarīgumu. “Tā ir iespēja parunāties citam ar citu, un klātais galds arī viņiem patīk.” To apliecina arī biedru skaita palielināšanās – šogad vien uzņemti 23 jauni locekļi un kopējais skaits ir ap simtu. “Viens vingro, otrs vingro – tādējādi informācija aiziet. Kāds paprasa – ko tad tur dari? Otrs atbild – o, mums tur iet labi! Viņš pajautā, vai arī nevar nākt,” tā informācija par biedrības aktivitātēm aizejot no mutes mutē.

Nevalstiskai organizācijai savu līdzekļu nepietiek, lai paveiktu visu, kas vajadzīgs. Biedru nauda maza, bet izdevumu ir daudz. Vēl jau ir arī ziedojumi, taču nevalstisko organizāciju pilsētā ir daudz, bet ziedotāji “arī vairs nav tik dāsni”, nosaka Lilija.

Tāpēc iesaistīšanās projektos, cik vien tas iespējams, ir ļoti svarīga. Šogad tas esot izdevies pat labāk nekā citus gadus. Bez iespējas saviesīgi tikties projekts ļāvis arī iegādāties nūjošanas nūjas, kas tagad tiek liktas lietā, rīkojot kopīgus gājienus. Ar pašvaldības atbalstu tapis īpašs kalendārs senioriem, biedrības biedriem. Sadarbībā ar RSU fizioterapijas studentiem katrā tā lapā ir publicēti īpaši vingrojumi. “Varēs ieskatīties tajā un vingrot katru rītu,” Lilija par rezultātu gandarīta.

Vēl viena no biedrības tradīcijām ir savu jubilāru sveikšana. Šoreiz tā ir Alīda Sidorenko, kuru sumina ar dāvanu un dziesmu. “Lai Dievs dotu veselību, tas ir galvenais,” viņa saka “Kurzemes Vārdam”. “Nauda – tas ir kā vējš, kas aiziet, kā ūdens, kas aiztek. Mēs badā nemirstam, pensiju valsts maksā laikus un cenšas pielikt arī kaut ko klāt. Bet kāda tam nozīme, mīļo cilvēciņ, ja ar vienu roku dod un ar otru ņem nost, jo viss paliek dārgāks, arī medicīna. Man ir sirds aritmija un osteoporoze, bet es par to neuztraucos,” Alīda pasmaida. Viņa mīlot dzīvi.

Reimatiķu biedrībā viņa esot jau diezgan sen. “Ir šādi patīkami vakari, kad svinam. Tāda laba kompānija ir. Var vismaz izklaidēties! Man bija tik slikts garastāvoklis, bet, uz šejieni atnākot, uzreiz priecīgāk palika. Dzīvesprieks radās!” Varētu jau darīt vēl visu ko, piemēram, dejot – tas Alīdai ļoti patīk. Bet īsti jau neesot kur. Kādreiz bijis klubs “Pakavs” Ezerkrastā, taču nu tā vairs nav.