– Kas īsti ir digitālā mode?

– Ja formulē īsi, tad tas ir digitālais apģērbs, kas nav reāls. Taču bildē tas izskatās kā īsts apģērbs.

Mūsdienās ir divi rīki, ar kuriem modelēt digitālo apģērbu, – mākslīgais intelekts un 3D tehnoloģijas. Es esmu 3D pārstāve un fane, jo šobrīd tieši šī tehnoloģija nodrošina lielāku kontroli pār rezultātu un ļauj precīzāk ietekmēt visas detaļas, kādas dizainam nepieciešamas.

– Ja tas nav īsts apģērbs, kam tas vajadzīgs?

– Mums visiem! Digitālās modes mērķis paredzēts tieši jaunu apģērbu izstrādei.

Ar šādiem digitāliem attēliem var vizualizēt gandrīz reālistisku apģērbu un izpētīt auditorijas pieprasījumu pēc viena vai otra modeļa, krāsu kombinācijas, izpētīt to, kā atšķiras pieprasījums dažādos reģionos, utt.

Tas ļauj pārliecināties, ka apģērbi, ko modes dizaineri rada, reāli ir vajadzīgi.

Manuprāt, šodien, kad daudz runājam par vides problēmām modes industrijā, digitālā mode ir ļoti noderīgs rīks, lai pārliecinātos, ka ir pieprasījums tam, ko ražojam.

– Esmu lasījusi, ka digitālo apģērbu var arī iegādāties vai nomāt, lai, piemēram, labi izskatītos fotogrāfijās, ko publicē sociālajos tīklos.

– Jā, ir arī tāds virziens, kad ar dažādiem risinājumiem, piemēram, attēlu apstrādes platformā vai kādu rīku papildinātā realitātē šos digitālos, vēl neradītos apģērbus var uzlaikot un veidot gan foto, gan video saturu.

Respektīvi, digitālā vidē tu katru reizi vari tikt pie jauna apģērba, labi izskatīties, neizmantojot fiziskos resursus.

– Sanāk, ka tas dod iespēju vismaz virtuālajā vidē pielaikot dizaineru radītus tērpus un izskatīties kā slavenība uz Kannu kinofestivāla sarkanā paklāja.

– Tieši tā, un vienlaikus tas ļauj nebūt patērētājam, kas tērpu uzvelk tikai vienu reizi un pēc tam to izmet.

– Kas ir tavi klienti?

– Visbiežāk tie ir modes apģērbu zīmoli, kuriem ir vajadzīgas vizualizācijas. Pirms viņi nāk klajā ar paziņojumu par kādu kolekciju, vispirms top šo tērpu 3D attēlojums un tikai pēc tam seko reāls produkts.

– Vai šajā jomā viegli atrast klientus?

– Godīgi sakot, nav, jo šī ir jauna nozare ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē. Līdz ar to daudzi vēl īsti nesaprot, kam tas noder un kam vajadzīgs.

Tāpēc man vispirms jāveic liels skaidrojošs darbs, lai cilvēki saprastu, ko šī digitālā mode dod, kāds no tās labums un ieguvums. Tikai pēc tam rodas izpratne.

Līdz šim klienti mani atraduši paši un viņiem jau bija izpratne par šo produktu.

– Taču kā aizsākās tava vēlme darboties digitālās modes lauciņā?

– Mana mamma ir rokdarbu skolotāja, un man ir bērnības fotogrāfijas, kurās redzams, ka es šuju pogas vai mācos adīt.

Ar rokdarbiem vienmēr esmu bijusi uz tu. Esmu sev gan šuvusi apģērbu, gan arī visu ko adījusi.

Savulaik veidoju vēderdejotājas tērpus gan sev, gan pārdošanai.

Taču uz jautājumu, kā es nonācu līdz digitālajai modei, man ir divas atbildes. Viena ir īsākā, proti, man vienkārši, darot ikdienas lietas, ienāca prātā, ka es varētu nodarboties ar virtuālā apģērba dizainu.

Otra atbilde ir mazliet garāka – man vajadzēja mainīt dzīvesvietu, dzīvesveidu un nodarbošanos. Vajadzēja atpūsties un vairāk ieklausīties sevī.

– Kāpēc tev bija nepieciešamas šīs pārmaiņas?

– Sapratu, ka tas vairs nav domāts man. Vienu brīdi tas viss manā dzīvē bija ļoti vajadzīgs, ļoti noderīgs un savlaicīgs, bet vairs nebija. Vienkārši klausījos savā iekšējā balsī un to nenožēloju.

– Ko tu līdz tam darīji?

– Strādāju ārlietu dienestā, biju diplomāte. Sapratu, ka vairs nevēlos turpināt šo karjeru. Nesaku, ka bija slikti tur strādāt, nebūt ne.

Tā bija superīga pieredze, man palikuši ļoti labi kontakti ar iepriekšējiem kolēģiem, bet kaut kā vairs neredzēju, ka dotu pienesumu iestādei, ne arī, ka tā dotu to man.

Taču tas bija interesants posms manā dzīvē, un arī to es ne mirkli nenožēloju.

– Vai tev bieži bijušas tādas nopietnas izšķiršanās?

– Šī, šķiet, ir visdramatiskākā, ja tā var teikt.

Taču faktiski šādus eksistenciālus jautājumus es sev uzdodu katru rītu pie brokastīm,

proti, vai tas, ko es daru, mani piepilda, vai tie cilvēki, kas ir man līdzās, un vide, kurā esmu, mani iedvesmo, utt. Šādus jautājumus sev uzdodu katru mīļu brīdi.

– No Rīgas pārcēlies atpakaļ uz Liepāju?

– Jā. Rīgā nodzīvoju vairāk nekā 11 gadus. Liepāja mani iedvesmo. Šī pilsēta mani sauca, un es atsaucos.

Nav tā, ka man Rīga nepatīk, bet atceros, ka ikreiz, kad braucu uz Liepāju, burtiski uz šejieni lidoju – ātri spēju savākt mantas un doties ceļā, vienalga, vai šeit bija paredzēts būt tikai nepilnu diennakti vai nedēļu.

Taču Rīgā vienmēr atgriezos ar tādu kā smagāku noskaņu – sajūtu, ka tur būs izdzīvošanas skola.

Liepāja man ir tuvāka sirdij, un ar līdzīgām sajūtām es uz šejieni arī pārcēlos atpakaļ. Par to biju ļoti priecīga.

– Tu esi radoša un, šķiet, brīvību mīloša. Vai tev tomēr šeit nav par šauru?

– Gan digitālā mode, gan visas mūsdienu iespējas tomēr tās robežas papludina. Šodien ir pilnīgi normāli, ka darbojies vienā vietā, bet publicitāti un auditoriju gūsti kaut kur citur pasaulē.

Digitālā mode nav nekas lokāls, šeit es nejūtos ierobežota. Tas, ka Liepāja ir mazāka nekā Rīga, manu fizisko pārvietošanos padara patīkamāku un vieglāku.

Un tas, ka pilsēta ir pie jūras, kā arī šeit ir mazāk cilvēku, man palīdz vairāk atpūsties.

Pieļauju iespējamību, ka varbūt kaut kad man šeit kļūs par šauru, bet pagaidām tā nejūtos.

– Kur tu smelies iedvesmu, lai radītu digitālos tērpus?

– Dažreiz internetā, skatoties modes skates vai citu darbus, bet dažkārt tas notiek pēkšņi, tāpat kā ideja nodarboties ar digitālo modi.

Piemēram, pirms aizmigšanas iezogas prātā, ka šo man vajadzētu sakombinēt šādi vai citādi. Man grūti izskaidrot, vienkārši kāds man šo domu iesēj prātā.

– Pati esi no tiem cilvēkiem, par kuriem var teikt – viņa ir modes dāma?

– Droši vien, jā. Tomēr laikam nav tā, ka daudzi cilvēki komentētu, kā es izskatos. Taču pieņemu, ka tā varētu teikt.

Man ļoti patīk pārmaiņas un eksperimenti, bet es cenšos tajos nepazust.

Tie nav eksperimenti eksperimenta pēc, bet gan vados tīri pēc sajūtām. Ja jūtu, ka kaut kas mani neiepriecina, tad varu pamēģināt ko jaunu.

– Esi teikusi, ka tev patīk apvienot pretstatus – radošumu un tehnoloģijas. Taču tie nav vienīgie pretstati, jo tu vienlaikus esi nodarbojusies ar vēderdejām un kikboksu. Vai cīņas sporta veida prasmi nācies izmantot arī dzīvē?

– Ziniet, paldies dievam, nē (smejas)! Laikam esmu komunikācijas cilvēks un visus konfliktus veiksmīgi sanācis atrisināt mierīgā ceļā.

Kikboksā trenējās mans brālis. Es viņam pievienojos, un man iepatikās. Bija ļoti labs treneris, un arī pārējie kikbokseri atsaucīgi. Tur bija nedaudz tāda kā ģimenes sajūta, lai gan visi bijām svešinieki.

Lai vai kā, pateicoties kikboksa treniņiem, sevi aizstāvēt es pratīšu (smejas).

– Pati sevi esi raksturojusi kā cilvēku orķestri. Kā tas izpaužas?

– Ja esi cilvēks, kas sāk uzņēmējdarbību, balstoties uz entuziasmu, tad faktiski pats arī visu dari – mācies, radi jaunus dizainus, tos atspoguļo sociālajos tīklos, pats administrē visas klientu lietas utt. Kā jau visi pašnodarbinātie.

Domāju, ka šim darbam nākotnē ir liels potenciāls.

– Pirms vairākiem gadiem mācījies spāņu valodu. Vai izdevās to apgūt?

– Ar spāņu valodu man ir ļoti interesants stāsts. Varbūt pagājušā dzīvē biju spāniete, jo man kaut kā ļoti ātri aizgāja spāņu valodas sajūta. Man tā likās tāds kā miksiņš starp krievu un angļu valodu.

Piedalījos “Erasmus” programmā un trīs ar pusi mēnešus biju praksē Spānijā. Esot tajā vidē, vienkāršotā līmenī spānisku arī sāku runāt. Varēju šajā valodā skatīties filmas un seriālus un diezgan labi saprast. Nespēju iztēloties, ka es kādu citu valodu spētu tik ātri apgūt.

Šobrīd spāņu valodā vairs nerunāju, bet, ja klausos, tad to vienkāršā līmenī saprotu.

Pirmoreiz “Erasmus” studijās biju Norvēģijā, kur man bija diezgan daudz spāņu draugu. Pateicoties viņiem, sapratu, ka man interesē viņu valoda, kultūra, sociālā vide.

Neskatoties uz to, ka viņi bija no dažādiem reģioniem, spāņu draugi uzvedās kā viena ģimene. Man kā cilvēkam no Latvijas toreiz tas šķita kaut kas jauns. Šie spāņu draugi mani iedvesmoja pēcāk iziet praksi Spānijā.

– Esi krievvalodīgo ģimenē augusi? Jautāju tāpēc, ka latviski tu runā bez akcenta.

– Paldies! Kopš pirmās klases mācījos latviešu skolā un esmu bijusi latviešu vidē. Vecāki vēlējās, lai labi iemācos latviešu valodu, taču

viņi noteikti neparedzēja, ka kādā brīdī es attapšos ārlietu dienestā, tik ļoti kļūšu par šīs valsts patrioti un tik stipri mīlēšu Liepāju.

Latviešu valodu esmu mācījusies kā dzimto un latviski runāju labāk nekā krieviski.

– Tev ir suns vārdā Keksiņš. Kā jūs sastapāties?

– Mums ģimenē bija suns, kurš smagi saslima un ļoti sāpīgi aizgāja. Toreiz nospriedām, ka citu suni vairs neņemsim. Nevarējām atgūties no sava mīluļa zaudējuma. Taču mamma veterinārārstei bija ieminējusies, ka viņai patīk toiterjeri.

Kad iepriekšējais suns aizgāja, piezvanīja šī veterinārārste un teica, ka viņai ir divi toiterjera kucēni, kuri mums noteikti jāņem. Tā viņi abi pie mums arī nonāca.

Faktiski viņi ir dvīņubrāļi – Blekberijs un Keksiņš, kurš nozaga manu sirdi. Keksiņš dzīvo pie vecākiem, bet viņš ir mans suns.

Pēc rakstura abi ir atšķirīgi –

Keksiņš ir tāds rajona čalis, viņš nezina, ka ir maziņš. Keksiņš domā, ka viņš ir liels vācu aitu suns.

Tikmēr Blekberijs visus konfliktus risina ar mīlestību. Viņš visus sabučos, neļaus tev bez samīļošanās aiziet prom.

– Keksiņš pēc rakstura ir tuvāks tev?

– Nejūtos kā rajona čalis, bet, ņemot vērā manu kikboksa vēsturi, es par sevi varētu pastāvēt. Lai gan droši vien Keksiņš kaut ko no manis tomēr atspoguļo (smejas).

– Joprojām nodarbojies ar vēderdejām?

– Pēc pārcelšanās uz Liepāju šeit neatradu vietu, kur to darīt, taču pati pasniegt šīs dejas negribēju – neesmu līdz tam vēl nonākusi. Sāku dejot latviešu tautas dejas Lieģu kultūras nama deju kolektīvā “Kāre”.

Zināmā mērā tie atkal ir pretstati, jo vēderdejas es dejoju solo jeb viena uz skatuves, bet tautas dejās esam liels kolektīvs. Šeit es esmu daļa no zobratiņa, bet vēderdejās visa uzmanība bija vērsta tikai uz mani.

– Tev nemitīgi prasās būt kustībā?

– Viennozīmīgi! Līdz tautas dejām nonācu apstākļu sakritības dēļ. Būdama Liepājā, noskatījos Dziesmu un deju svētkus. Zināju, ka tur piedalās mani draugi. Noskatījos gan koru uzstāšanos, gan deju lieluzvedumu.

Sajutu dinamiku, atšķirību starp šiem abiem koncertiem un sapratu, ka nākamreiz vēlos piedalīties deju svētkos.

Aizgāju uz kolektīvu, kur dejo mani draugi, un pievienojos viņiem. Tagad lēnām gatavojamies nākamajiem Dziesmu un deju svētkiem.

– Tu nespēj nosēdēt mierā, vai ne?

– Jā, bet tajā pašā laikā man patīk miers un nepatīk pūļi. Es arī sportoju, jo ar dejām vien nepietiek. Nesen pie vecākiem atradu “Singer” adāmmašīnu. Šodien tas laikam ir kas tāds, ko cilvēki maz izmanto.

Adāmmašīnu nogādāju uz savu mājokli, noliku uz galda un rūpīgi lasīju instrukciju, lai saprastu, kā tā darbojas. Man pat sanāca noadīt paraudziņu!

Taču par šādām mašīnām informācijas ir ļoti maz, šķiet, daudzi arī nemaz nezina, ka tādas vispār eksistē.

– Kur tu sevi redzi pēc desmit gadiem?

– Esmu atvērta dzīves pārsteigumiem. Taču modes joma mani uzrunājusi jau kopš bērnības. Vai vēlos ar to darboties tikai digitālā sfērā? Domāju, ka ne.

Gribētu, lai kaut kādā dzīves posmā šis digitālais daļēji kļūst arī reāls.

Modes pasaulē man visvairāk patīk Vivjenas Vestvudas dumpinieciskie darbi. Esmu iepazinusi arī dizainera Kristiana Diora un Džanni Versačes biogrāfiju.

Nav tā, ka man ir tuvs tikai viens konkrēts modes zīmols – man patīk dažādu modes namu radītie tērpi, apavi, rotas. 

– Savulaik tavs moto bija “Arī tas pāries!”. Vai joprojām pieturies pie tā?

– Tas moto vairāk bija problēmu kontekstā, mudinot samierināties ar kaut ko, kas nepatīk. Šobrīd  šādu lietu dzīvē man ir krietni mazāk. Tagad pieturos pie devīzes “Ir labi. Bet būs vēl labāk!”.

Vizītkarte

Marija Gordina

• Digitālā apģērba dizainere.
• Zīmola “MG Digital Fashion Studio” izveidotāja.  
• Dzimusi 1992. gadā Liepājā.
• Mācījusies Liepājas 15. vidusskolā, augstskolā “Turība” ieguvusi augstāko izglītību starptautiskajā mārketingā un Latvijas Universitātē – maģistra grādu starptautiskajās ekonomiskajās attiecībās.
• Vaļasprieki: tautas dejas, rokdarbi, sports.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.