liepajniekiem.lv
Pirms tam skatītāji tikās sarunā ar dažādiem interesantiem cilvēkiem, kuri dalījās savā pieredzē un pārdomās par garīgo veselību.
Saturs vedināja aizdomāties par to, kā uztvert dažādību, kas var skart ikvienu no mums.
Uz tikšanos aicināja Labklājības ministrija, kas jau piekto gadu oktobrī – Pasaules garīgās veselības mēnesī – aicina uz vakaru ar kino un sarunām.
Garīga rakstura traucējumi un cilvēki ar tiem bieži ir stereotipiem apvīti.
Savukārt stereotipi un stigmas ietekmē iespēju stabilizēt vai uzlabot savu veselību, dzīvot pilnvērtīgi un iekļauties sabiedrībā.
Bez tilta pa vidu
Kinoteātra “Balle” lielā zāle bija skatītāju piepildīta. Pašā priekšā noliktos krēslus ieņēma režisors K. Lesiņš, psiholoģe Vineta Drāzniece, apgāda “Jumava” vadītājs Juris Visockis un dienas aprūpes centra “Cerību ligzda” klients no Ogres Klāvs Vecziediņš.
Sarunu vadīja improvizācijas teātra aktrise Anete Bendika. Jau ievadā viņa atklāti dalījās savā dzīves pieredzē par garīgās veselības tēmu.
“Kad runājam par garīgo veselību, mēs visbiežāk domājam par cilvēku, kuram ir garīga rakstura traucējumi.
Tie iedalās divos lielos “zaros”. Viens ir psihiskas saslimšanas, esam noteikti dzirdējuši par šizofrēniju vai depresiju. Savukārt otrs ir cilvēki ar intelektuālās attīstības traucējumiem, kuri iedalās kā viegla, vidēja vai smaga garīgā atpalicība.
Es personīgi esmu pazīstama ar abiem šiem lielajiem “zariem”, kuri, protams, sadalās vēl daudz sīkākos “zariņos”.
Pati esmu saskārusies ar depresiju, bet manam vecākajam dēlam ir smaga invaliditāte, kas savukārt pieder pie intelektuālās attīstības traucējumiem. Tā ka tēma man ir labi zināma jau desmit gadus.”
Pirms tam A. Bendika sevi vērtējusi kā cilvēku, kurš ir sapinies savos stereotipos.
“Sabiedrība gribot negribot iemāca mums daudzas lietas. Līdz tam, kad manam dēlam noteica invaliditāti, es ar cilvēkiem, kuriem ir funkcionāli traucējumi, garīga atpalicība, biju satikusies trīs reizes dzīvē mūzikas skolas labdarības koncertā.
Starp mums bija neredzama siena, mēs šeit, bet viņi tur. Bez nekāda tilta pa vidu.
Un, ja tas ir tavs vienīgais priekšstats par bērniem, kuriem ir intelektuālās attīstības traucējumi, tad ir liels šoks, kad tavam bērnam tādus atklāj.
Bet tas tevi ved tālāk ceļā, kur ir jāmaina domas, stereotipi un jāuzdod daudz jautājumu pašam sev.”
Baidās, ko par mani padomās
Katram vakara dalībniekam bija savs stāsts plašajā garīgās veselības tēmā. Praktizējoša psiholoģe V. Drāzniece, runājot par depresiju, sacīja, ka nācies vairāk strādāt ar bērniem un jauniešiem.
Priekšstats, ka ar depresiju slimo sievietes pēc 40 vai 50 gadu vecuma, neatbilst patiesībai.
Depresija paliek arvien jaunāka.
“Man ir bijušas situācijas, kad saku mammai: “Aizvediet, lūdzu, bērnu pie psihiatra un pārbaudiet, vai viņam nav depresija, jo ir pazīmes, kas par to liecina.”
Bet vecāki baidās rīkoties. Baidās no tā, ko par mani padomās un ko pateiks par manu bērnu.
Ļoti bieži pusaudži man saka: “Mamma netic, ka man ir slikti. Saka, ka to esmu iedomājies. Jo visiem pusaudžiem taču ir grūti, ir melanholija, garastāvokļa maiņas.”
Minētais piemērs rāda,
ka pat vistuvākie cilvēki bieži nenoreaģē.
Psiholoģe iedrošina meklēt palīdzību: “Kaut vai pārbaudiet sevi, lai ir vismaz skaidrība. Ļoti bieži cilvēki nesaprot, kas viņam kait.
Manā praksē ir bijuši gadījumi, ka cilvēks ir nomākts mēnesi, divus, piecus. Un beigu beigās viņš uzdrošinās aiziet pie speciālista un viņam konstatē depresiju.”
Arī tādēļ, ka bērni un jaunieši piedzīvo emocionālu un fizisku vardarbību, ir nosliece uz depresiju.
“Ja ir roku skrāpēšana, tad esiet uzmanīgi. Tie, kam ir uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms, sev uzmanību pievērsīs, bet tie depresīvie, nomāktie, paliek krēslas zonā – gan skolā, gan vispār sabiedrībā.”
Noliegums ir spēcīga fāze brīdī, kad nākas saskarties ar kādu no garīgās veselības problēmām, sarunas turpinājumā atzina A. Bendika.
“Pati personīgi nonākot šajā pozīcijā, secināju, ka šie stereotipi manī vēl aizvien ir dzīvi. Kad es pavadīju draugu uz psihiatrisko klīniku, uz izmeklēšanu, tad pati, jau redzot milzīgo uzrakstu – psihoneiroloģiskā klīnika, pinkšķēju.
Šķita, ka esmu sasniegusi savu dzīves zemāko punktu.
Man bija ļoti sevi jāpārvar, ko es atbalstam noteikti ieteiktu citiem.”
Vajag saņemšanos
Jautāts, kā tu skatījies uz šo tēmu, pirms ar to saskāries, K. Lesiņš sacīja: “Kādu laiku man bija aizraušanās – došanās uz karstajiem punktiem, un attiecīgi es visu laiku sevi kairināju, mēģināju aizbēgt no šīs problēmas. Līdz vienā brīdī vairs nevarēju.
Jau bija viss: bezmiegs, panikas lēkmes utt.
Paradoksāli, ka filmā es to mazliet citādāk parādu, bet, kad aizgāju pie savas ģimenes ārstes, viņa man sacīja, ka ir problēma, un ieteica, kur tālāk doties.
Varbūt man paveicās, ka man bija tik saprotoša ģimenes ārste, kurai ar to jau bija pieredze. Bet spert pirmo soli un vispār iet un paprasīt palīdzību – tam vajag saņemties.”
K. Lesiņš atklāja, ka notikušais bijis pirms 10 gadiem.
“Taisot filmu “Izmisums”, man bija iespēja vēlreiz iziet tam visam cauri, un es biju ļoti pārliecināts, ka esmu imūns.”
Taču nu nākusi apjausma, ka tas nav kaut kas, ko vari vienreiz uzveikt ar garantiju, ka tas vairs nekad ar tevi nenotiks.
Režisors atklāja, ka šobrīd iet cauri savai otrajai dzīves krīzei. Bet nu tas ir pašam daudz saprotamāk.
“Toreiz es nedomāju par stereotipiem – vai vīrietis var atļauties būt vājš utt.
Man bija vienalga, jo vajadzēja palīdzību un tikt galā ar sevi. Šobrīd ir mazliet citādāk. Pasaulē nāks mans trešais bērns, man ir sieva, darbs. Liela atbildība. Stereotipi ir daudz lielāki. Mēģinu sevi pārliecināt, iestāstīt, ka tas ir okei.”
Arī šobrīd, gluži kā iepriekš, K. Lesiņš izjūt cilvēku sapratni un vēlmi palīdzēt. Tas iedrošina un stiprina.
Palīdz pieredzes stāsti
Viens, kas man palīdz tikt laukā no stāvokļiem, kādu minēja arī režisors, ir pieredzes stāsti.
Tie ļoti skaidri un uzskatāmi parāda, ka pēc tumsas nāk gaisma.
Viens no veidiem, kā šos stāstus stāstīt, ir gan caur filmām, gan arī caur grāmatām.
Filma “Izmisums” ir dziļi personisks stāsts par puisi, kura dzīvē ir iestājusies melnā strīpa.
K. Lesiņš: “Taisu filmas, kur mēģinu risināt ne tikai savas personīgās, bet arī sabiedrības problēmas. Pieturos pie principa, ka dalīta bēda ir pusbēda. Ja tu par to runā un dalies, tad vienmēr atradīsies kāds, kurš piedzīvojis ko līdzīgu. Un viņam būs vieglāk.”
Režisors atzina, ka kino ir ļoti grūti to parādīt.
“Nav baigi interesanti, ja cilvēks vienkārši sēž un viņam galvā kaut kas notiek. Tas bija diezgan izaicinoši. Taču man šķiet, ka mums izdevās parādīt to, kam cilvēks iet cauri, kad patiesībā nezina, kas ar viņu notiek.”
Pēc filmas sižeta rakstniekam Oskaram Tarvidam pasūtīts uzrakstīt grāmatu ar tādu pašu nosaukumu – “Izmisums”.
Apziņa, ka ar savu pieredzes stāstu kādam vari palīdzēt, mudinājis arī A. Bendiku pašai par to runāt publiski.
“Kad manam dēlam uzstādīja diagnozi un piešķīra invaliditāti, es divus mēnešus pavadīju mājās. Es slēpos. Jo,
kamēr es biju savā burbulī, tā vēl nebija realitāte.
Un mūsu dzīve ritēja gandrīz tāpat kā pirms vizītes, kurā pateica, ka dēlam ir problēmas.
Reiz viņu vedot uz fizioterapiju, uzgaidāmajā telpā ieraudzīju žurnālu, kurā bija intervija ar mammu, kurai ir meita ar invaliditāti. Un viss, ko viņa stāstīja, man nenormāli trāpīja.
Fizioterapeite šo mammu pazina, un tā es tiku pie viņas telefona numura. Saņēmu drosmi un piezvanīju šai svešajai sievietei. Un viņas stāsts mani izvilka laukā. Viņa man deva norādes soli pa solim, lai izkārpītos ārā no šī sastinguma.”
Attālums starp cilvēkiem, kuri ir ar garīga rakstura traucējumiem, un tiem, kurus tas neskar, ir ļoti liels.
“Ir vēl citi paņēmieni, kā mēs varam šo tēmu sev tuvināt un labāk saprast. Nekad nevar zināt, kurā brīdī dzīve izmainīsies un tas attieksies uz tevi pavisam tieši.
Aicinu un iedrošinu izmantot sociālos tīklus. Ir ļoti daudz kontu, kuros stāsta par šo tēmu. Tā ir vienkārši vēl viena bildīte un situācija, kuru izlasāt un aizdomājaties, kā tas ir.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
