Uz kā būvēt zināšanu māju

Vairākās skolās nākamie pirmklasnieki jau iepazinušies ar nākamo mācību vidi, kā arī izbaudījuši kārtību, ar kādu būs jārēķinās izglītības iestādē. Arī pildījuši nelielus testus, lai pedagogiem būtu ieskats par katru bērnu un nākamās klases zināšanu un prasmju līmeni kopumā.

J. Čakstes Liepājas pilsētas 10. vidusskolas sākumskolas skolotāja Sarmīte Sokolovska ar vairumu no saviem 29 nākamās 1.a klases audzēkņiem iepazinās jūnija pirmajā nedēļā. “Bērni ir aktīvi, varoši, zinoši,” priecājas pedagoģe,

“viņi ir tikko no bērnudārza, līdz ar to joprojām daudzas lietas gatavi apgūt ar spēļu palīdzību. To arī izmantoju, runājot par burtiem, cipariem, mēs arī pieskārāmies angļu valodai, mūzikai, bišķi pavingrojām.”

Iepazīšanās dienās bērni ne tikai sastapuši nākamo klases audzinātāju, angļu valodas skolotāju, sociālo pedagoģi un logopēdi, bet arī izpētījuši vidi, kurā vadīs turpmākos gadus – kur ir klases telpa, tualete, garderobe utt.

Taču ne mazāk svarīga šī iepazīšanās ar skolu ir bērnu vecākiem, ko apliecina arī S. Sokolovska: “Viena mamma jau teica, ka jūtas vairāk satraukta nekā bērns. Es iesaku neraizēties un atcerēties, ka mēs visi esam kaut kad sākuši skolas gaitas. Šī ir jauna pieredze, jauns posms dzīvē, jaunas zināšanas un aktivitātes, bet viss būs labi.”

Stāstot par saviem nākamajiem audzēkņiem, ar kuriem gan kopā pabijusi pavisam nedaudz, S. Sokolovska teic: “Tas, kas bērnudārzā bija jāizdara, ir izdarīts: viņi burtus nosaukt var, ciparus pazīst, saprot, ko nozīmē saskaitīt un atņemt. Man šajās dienās bija prieks ar bērniem strādāt. Domāju, ka mums ir pamats, uz kura būvēt skaistu zināšanu māju.”

Līdz pedagoģei nu ir nonākuši tie bērni, kas jau vairākus gadus apguvuši jauno mācību saturu pirmsskolas izglītības iestādē.

“Agrāk bija ļoti liels kontrasts starp to, cik katrs daudz zina burtus, cik raiti lasa, šķiet, ka tagad šim kontrastam jābūt mazākam.”

S. Sokolovska atzīmē, ka, uzsākot skolas gaitas, bērnam noteikti jābūt sadzīviskām prasmēm – jāprot apģērbties un patstāvīgi paēst, ir jāpārzina skolas somas saturs, aiz sevis jāatstāj sakārtota darba vide utt. “Ja pamatprasmes ir, tad, latiņu ceļot uz augšu, uz priekšu iet arī bērnudārzā apgūtās lietas.”

Ābeces periods vairs nav paredzēts

Saskaņā ar pirmsskolas izglītības vadlīnijām nākamajam 1. klases skolēnam jāmāk vairākas būtiskas lietas. Tā kā vadlīnijās nepieciešamās prasmes aprakstītas gari un detalizēti, vairākas Latvijas izglītības iestādes publicējušas no tām izvilkto esenci un uzskaitījušas būtiskākās nepieciešamās zināšanas un prasmes.

Lasītprasme. Topošajam pirmklasniekam jāmāk izlasīt atsevišķus vārdus un jāsaprot izlasītais. Lai bērns to varētu, viņam ir jābūt izpratnei par skaņām, jāspēj sadzirdēt skaņas un tās atdalīt. Galvenais ir veidot izpratni par to, kā veidojas vārds, no kā tas sastāv, un spēt izlasīt atsevišķus vārdus.

Rakstītprasme. Bērnam, uzsākot mācības, būtu jāmāk uzrakstīt visus alfabēta rakstītos burtus – mazos un lielos.

Matemātika. Pirmklasniekiem, aizejot uz skolu, būtu jāmāk noteikt skaitļa sastāvu 10 apjomā. Tas nozīmē – noteikt, kādos veidos var salikt 10 (saprast, no kādām divām lietu vai objektu grupām kopā sanāk 10, piemēram, 1 un 9, 2 un 8, 3 un 7 utt.). Bērnam ir jāpazīst cipari un jāprot tos uzrakstīt, jāpazīst vienkāršākās ģeometriskās figūras, jāmāk strādāt ar dažādiem mēriem.

Sociālā un pilsoniskā mācība. Šī mācību joma ietver zināšanas par sevi, sabiedrību, drošības noteikumiem. Bērniem būtu jāzina Latvijas valsts simboli, valsts ideja un jāizprot cieņa pret valsti.

Dabas zinātņu mācību joma. Bērns novēro dabu tuvākajā apkārtnē un var aprakstīt, kādi ir augi, dzīvnieki, zemes virsma, zina, kā vērot dabu un nenodarīt tai pāri.

Tehnoloģiju mācību joma. Bērns prot dažādus rokdarbus, darbojas ar dažādiem rīkiem – griež ar šķērēm, līmē, ver. Bērns stāsta par sava darba ieceri, plāno ieceres īstenošanas soļus.

Kultūras izpratnes un pašizpausmes mākslā. Tas ietver muzicēšanu ar dažādiem instrumentiem, dziedāšanu, dejošanu, zīmēšanu, gleznošanu.

“Šobrīd svarīgākais no noteiktajām prasmēm, ir prast lasīt un rakstīt. Taču tas nenozīmē, ka bērnam ir jāņem priekšā liela grāmata. Viņam jāprot salikt kopā vārdus un izlasīt īsus teikumus. Rakstīšanā – kurš nu prasa drukātos burtus, kurš rakstītos. Pirmsskolā vairāk raksta brīvā laukumā, bērni vingrinās norakstīt tekstu,” uzskaita Cīravas pagasta Dzērves pamatskolas sākumskolas skolotāja un direktora vietniece Lāsma Jūrmale.

“Taču jebkurā gadījumā uzreiz pirmajās mācību dienās bērnu nepārbaudīs un visu uzskaitīto neprasīs. Parasti skolotāji novērtē situāciju un ar pirmklasniekiem lasīšanu un rakstīšanu sāk no gala,”

saka skolotāja, “taču skolā tas notiek īsāku laiku, jo atšķirībā no tiem gadiem, kad sāku strādāt par skolotāju, tagad pirmklasnieks kādu minimumu jau zina. Tāds ābeces periods vairs 1. klasē nav paredzēts, tomēr jāskatās, kāds līmenis klasē ir kopumā – lai visi tiek līdzi.”

Pirmklasnieka zināšanas – sabiedrības spogulis

“Visos laikos bijušas savas prioritātes un prasības izglītībā. Bija padomju laiki, Latvijas laiki, bet tagad ir 21. gadsimts un kompetenču pieeja,” saka Nīcas vidusskolas robotikas, datorikas un informātikas skolotāja Sandra Rāte. Viņas pamatprofesija ir sākumskolas skolotāja.

Vai mūsdienu prasības ir samērīgas tikko skolu uzsākušajiem? “Visos laikos ir bijis tā, ka katrs pirmklasnieks atšķiras. Bet es esmu novērojusi, ka ik desmitgadi bērni mainās, un līdz ar to mainās arī prasības. Piemēram, ja kādreiz lielākam bērnam bija jāuzraksta domraksts 100 vārdu apjomā, tagad pietiek ar 50–60 vārdiem,” salīdzina skolotāja.

“21. gadsimta bērniem svarīgs ir vizuālais materiāls – viņiem ir būtiski visu redzēt. Tāpat bērniem ir īsāks koncentrēšanās laiks, viņi nav tik pacietīgi,” viņa turpina.

Daudz kas ir atkarīgs no tā, kā bērns jūtas ģimenē, kas notiek mājās.

“Skola ir neliels sabiedrības spogulis. Pirmklasniekā atspoguļojas tas, kas ir bijis bērnudārzā un kas ģimenē,” uzsver S. Rāte.

L. Jūrmale Dzērves skolā strādā jau 28 gadus un tikko aizlaidusi vasaras brīvlaikā savu audzināmo 2. klasi. Cik 1. klašu viņai bijis, nevar nosaukt, bet skaidrs, ka ļoti daudz, un katra no tām atšķīrusies, jo bērni ir bijuši atšķirīgi, kā arī gadu gaitā ļoti mainījušās prasības un līdz ar to arī mācību process.

“Galvenā atšķirība, ko esmu novērojusi pa šiem garajiem gadiem, ir tā, ka visu mūsu dzīvē, tostarp arī mācību procesā, ienākušas dažādas tehnoloģijas. Tās ietekmē bērnus. Otrs – tagad ir tāds skrienošais laikmets, kas prasa visam ātri pielāgoties,” vērtē L. Jūrmale.

“Taču tas, kādi nākamie pirmklasnieki ir un ko viņi prot, visos laikos galvenokārt bijis atkarīgs no tā, ka pirmsskolas izglītības iestādēm un pedagogiem ir atšķirīgi viedokļi par mācību prasmēm, kādas nepieciešamas 1. klasē, un no tā, kādi apstākļi ir mājās un cik daudz bērna attīstībā iesaistās vecāki,” viņa norāda.

“Ļoti svarīgi, lai bērnam būtu iemaņas savākt pašam savas lietas, atcerēties dienas plānojumu,” uzskaita L. Jūrmale. “Kad sāku strādāt skolā, pirmklasnieki šaurlīniju burtnīcā vilka svītriņas, lai iemācītos rakstīt burtus. Tagad to iemācās bērnudārzā. Kādreiz skolas gaitas sākās ar burtu mācīšanos un pakāpenisku lasīšanu. Godīgi sakot, grūti saprast, kā ir labāk – vai tā, kā bija agrāk, vai tā, kā ir tagad,” viņa prāto.

“Daudz kas atkarīgs arī no bērna ģimenes. Piemēram, ir ienākušas tehnoloģijas, bērni par tām it kā daudz zina, bet beigās izrādās, ka viņš māk spēlītes atrast un spēlēt, bet pielietot mācībām neprot.”

Lai bērns pirmsskolā apgūtu 1. klasei nepieciešamās zināšanas un prasmes, jābūt sadarbībai starp bērnu, skolotāju un vecāku. “Tā bērnam būs labāk un vieglāk. Protams, neviens nav palicis neiemācījies, bet daudz jāiegulda ģimenei – mācības nav tikai skolas atbildība,” viņa atgādina.

“Ir jāmainās domāšanai, visiem – taču kam vieglāk, vai tiem, kuri ilgus gadus strādā un kuriem ir, ar ko salīdzināt, vai tiem, kuri ir pavisam jauni pedagogi, nevaru pateikt. Arī vecākiem jāvelta vairāk laika sarunām, grāmatu lasīšanai un aktivitātēm kopā ar bērnu. Tāpat daudz kas atkarīgs no bērnudārzu audzinātāju prasmēm un ieinteresētības, idejām, kā iekļaut apgūstamās kompetences mācību procesā,” uzsver L. Jūrmale.

“Es mājasdarbus neuzdodu, bet tas nenozīmē, ka mājās nekas nav jādara. Tieši otrādi – apgūstamais vecākiem bija jāiekļauj ikdienas darbībās, piemēram, jāprasa, cik pulkstenis, jāliek sarēķināt nepieciešamo naudas summu, uz veikalu ejot, un tā tālāk. Tas ir tas mācību darbs ikdienas dzīvē, tā ir tā kompetenču pieeja,” norāda skolotāja.

Negrib atņemt bērnību

“Vispārējās izglītības likums” nosaka, ka pirmsskolas izglītības programmu apgūst bērni līdz septiņu gadu vecumam. “Pamatizglītības ieguvi sāk tajā kalendārajā gadā, kurā bērnam aprit septiņi gadi. Atkarībā no veselības stāvokļa un psiholoģiskās sagatavotības bērns var sākt pamatizglītības ieguvi vienu gadu agrāk saskaņā ar vecāku vēlmēm vai vienu gadu vēlāk, pamatojoties uz ģimenes ārsta atzinumu. Tas nozīmē – lai pēc vecāku vēlmes bērns sāktu pamatizglītību agrāk, nepieciešams ģimenes ārsta atzinums,” skaidro Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvis Jānis Aizpors.

Atsevišķos gadījumos, īpaši, ja bērnu grib skolā sūtīt gadu vēlāk, pieprasa arī psihologa atzinumu.

“Manam dēlam septiņi gadi palika novembrī. Redzējām, ka bērns nespēj vēl pietiekami ilgi koncentrēties, neprot savākties, respektīvi, nebija emocionāli gatavs skolai. Mūs no bērnudārza puses mudināja – ejiet uz skolu! Nepiekritām. Arī ģimenes ārsts teica – nav, kur steigties, jo bērnam taču vēl nav pilni septiņi gadi!

Protams, mēs varējām aizsūtīt bērnu uz skolu agrāk, taču negribējām vēlreiz iet cauri tām šausmām, kādas bija ar vecāko bērnu, kurš nu jau iet 6. klasē, jo pirmajā mācību gadā, vēl būdams sešgadīgs, viņš nespēja tikt līdzi mācībām, daudz slimoja.

Rezultātā palika uz otru gadu. Tas bija pārdzīvojums visai ģimenei, mums pieaugušajiem un kur tad vēl bērnam,” laikrakstam par piedzīvoto pastāsta liepājniece Dace Jansone.

Kāda pirmsskolas vecuma bērna mamma Zane atminas, ka meitas grupā kāda ģimene gribējusi savu atvasi, kurai augusta otrajā pusē palika seši gadi, laist skolā. “Iznāk, ka skolā gribēja palaist vairāk piecgadīgu, nevis sešgadīgu bērnu,” viņa vērtē.

Par to, vai visi bērni pēc obligātās pirmsskolas izglītības apguves ir gatavi 1. klasei arī psiholoģiski, L. Jūrmale savukārt teic, ka ir ģimenes, kuras uzskata, ka bērns nav gatavs un nobriedis daudz kam pat līdz 9. klasei.

Tāpat ir vecāki, kas izvēlas bērnu skolā sūtīt gadu vēlāk, lai gan viņš skolai ir pilnībā gatavs, it kā tikai tādēļ, lai viņš nepazaudētu bērnību. “Bet skola taču to neatņems. Arī sākumskolā mācīšanās notiek ar rotaļu elementiem,” atzīmē L. Jūrmale.

Sešus gadus vecā Paula mamma Kitija Gulbe uzticas pedagogiem, līdz ar to septembrī dēls vērs jau citas izglītības iestādes durvis. “Viņš ir dzimis gada otrajā pusē, it kā vēl varētu iet dārziņā, bet teica, ka nevajag. Mums mainītos grupa. Līdz ar to jauni biedri būtu jebkurā gadījumā. Mācību ziņā problēmām nevajadzētu būt. Jūtu, ka prasmēs viņš ir gatavs skolai.”

Arī mamma Anete, kurai mājās ir nākamais pirmklasnieks, saka, ka viņš skolai ir gatavs, zinošs. “Man ir sajūta, ka mazais ir labi sagatavots. Bet uztrauc, ka nav tādas pārejas no bērnudārza ritma uz skolas ikdienu. Īsti nevaru saprast, ko skolā saprot ar to prasmju līmeni un ko bērnudārzā. Vairāk ir tāda emocionāla neziņa, vai viņu samīļos, kā uzrunās, kā visi iepazīsies savā starpā, kā skolotājs pieies bērnam. Iemācīties agrāk vai vēlāk jau var visu,” par lielākajām šībrīža bažām stāsta māmiņa, taču cer, ka, uzsākoties jaunajam dzīves posmam, nāks arī lielāka skaidrība.

Bērns mācās darbībā

Arita Lauka, projekta “Skola 2030” pirmsskolas pedagogu profesionālās pilnveides vecākā eksperte

Ir skaidrs, ka pasaule, salīdzinot ar pagājušo gadsimtu vai šī gadsimta sākumu, ir mainījusies, līdz ar to mums, sabiedrībai, jādomā, kā atbalstīt katru bērnu, lai mācības, ko tik ilgi skolā apgūst, ir viņam tas labākais.

Tieši tāpēc visās pasaules valstīs izglītības saturu ik pa laikam pārskata, un arī mums bija iespēja to izdarīt – pārskatīt ne tikai mācību saturu, bet galvenokārt pieeju mācībām, to, kā tad bērns mācās.

Kas mūsdienu pasaulē ir svarīgs? Svarīgas ir ne tikai zināšanas, bet arī izpratne par to, kā lietas notiek. Prasmes mācību jomās lielā mērā ir saglabājušās tādas pašas, kādas jau ilgu laiku bijušas, bet mainījies ir tas, ka uz to apguvi tiek iets mērķtiecīgāk. Tās šajā pilnveidotajā saturā ir vairāk izceltas. Arī ieradumi, kuri veidojas, augot tieši svarīgām vērtībām.

Mērķis, kādu vēlamies redzēt, ir tāds, ka skolas beidzējs ir lietpratīgs jaunietis, kuram ir zināšanas un izpratne, kurš šīs zināšanas un izpratni liek lietā, pielietojot savas apgūtās prasmes, un viņam ir rīcībspēja.

Un to visu bērns sāk apgūt jau pirmsskolā, kas, manuprāt, arī ir tas jaukākais.

Principā bērns obligāto mācību saturu sāk apgūt piecu gadu vecumā. Agrāk tas notika 1. klasē, tādēļ tas uzsvars tik ļoti bija tieši uz 1. klasi, bet patiesībā bērns mācās visu laiku. Mērķtiecīgi visi sāk to darīt piecu gadu vecumā. Zināmā mērā tas ir tāds vēsturisks posms.

Kā patlaban mācību saturs tiek veidots? Ņemot vērā bērna attīstību, kā notiek bērna prasmju un spēju izaugsme, kurā vecumā viņš vispār ir spējīgs kaut ko darīt. Pirmsskolas vadlīnijās izteiktie sasniedzamie rezultāti veidojas no tā, kā mācoties notiek prasmju un zināšanu attīstība, kas ir jāiemācās vispirms, lai varētu kaut ko pēc tam darīt.

Pilnveidotajā mācību saturā principā pamatlietas jau ir palikušas tās pašas, un ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē tiek ņemts vērā, ko šajā vecumā bērni dara un mācās darīt. Pirmsskolā bērns apgūst tikai prasību pamatus, tas tiešām ir pats sākums.

Bērnam dodoties uz skolu, būtu svarīgi, lai viņam būtu tas līdzsvars – starp akadēmiskajām zināšanām un emocionālo briedumu, patstāvību, prasmi risināt problēmsituācijas. Jo tieši tas, uzsākot skolas gaitas, būs ļoti nozīmīgs viņa dzīvē.

Attiecībā uz lasīšanu, rakstīšanu un citām prasmēm, skolotājs, bērnu sagaidot, jau plāno, ka pirmajā ceturksnī, pirmajā pusgadā šīm lietām tiks veltīta liela uzmanība, lai turpinātos to attīstība.

Pirmsskolu pedagogi bija pirmie, kas uzsāka strādāt ar jaunajām kompetencēm. No vienas puses, grūtāk, tāpēc ka bija pirmie, bet pozitīvi ir tas, ka tad vēl nebija pandēmijas, līdz ar to bija laiks iet uz priekšu.

Domāju, ka labs rādītājs par to, ka viss ir sācis kustēties, ir šajā pavasarī projekta “Skola 2030” organizētā reģionālā pieredzes stāstu konference, kurā skolotāji dalījās ar savu pieredzi, saviem piemēriem. Un pirmsskolai tiešām bija ļoti daudz piemēru, bet arī skolu pedagogi dalījās ar saviem piemēriem, kuri parādīja, ka, jā, mēs tā darām, mēs vēl mācāmies, vēl izmēģinām, bet sarunājamies kā profesionālā kopiena, mēs zinām, uz ko ejam, tikai mums vēl vajag laiku vingrināties.

Pirmsskolas skolotāji ir uzķēruši, ka bērns mācās darbībā, ar personiskās pieredzes palīdzību. Tātad viņam visu laiku vajag praktisko darbošanos. Tradicionāli bija sistēma, ka skolotājs stāv bērnu priekšā un izklāsta savas gudrības, tagad tas vairs par visiem 100% nedarbojas.

Skolotājs vairs nav tikai zināšanu devējs, bet gan iespēju radītājs, lai bērns pats varētu apgūt zināšanas, veidotu izpratni.

Skolotājs ir kā tāds modelis, kas rāda – es arī rakstu, arī lasu, un bērns no tā mācās. Mūsdienu bērni ir citādāki – aktīvāki, dzīvo citā laika ritumā. Plus vēl tehnoloģijas, kas to visu paātrina. Bērna attīstība kā tāda jau īsti nav mainījusies – viņš tāpat piedzimst, aug, sāk rāpot, staigāt, pieceļas. Tas viss notiek tāpat, bet viņš to izdara pavisam citā pasaulē. Pēkšņi ir priekšā ekrāni un citas lietas, bet viņa attīstībai ir ļoti svarīgi, lai viņš tomēr piedzīvotu to praktisko darbošanos un caur to arī saprastu apkārtējo pasauli.

Uzziņai

Pilnveidotā mācību saturā un pieejā balstītās mācības pirmsskolā

Mērķis ir ambiciozs – zinātkārs, radošs un dzīvespriecīgs bērns. Bērns, kas dzīvo veselīgi, droši un aktīvi. Bērns, kas patstāvīgi darbojas, mācās ar prieku un ieinteresēti. Bērns, kas gūst pieredzi par sevi, citiem, apkārtējo pasauli un to, kā notiekošais savstarpēji mijiedarbojas.

Bērni pirmsskolā atbilstoši vecumam ar rotaļu palīdzību iepazīst sevi, dabu, sabiedrību, kā arī attīsta vērtībās balstītus ieradumus.

Šajā vecumā bērns ir kā pētnieks un darītājs. Viņš ar skolotāja atbalstu konstruē savas zināšanas un tā veido izpratni, gūst pieredzi, apgūst dažādas pamata un vispārīgās prasmes – skaitīt un salīdzināt, līmēt un griezt, stāstīt un klausīties, mācīties uzvesties, apzināties sevi, sadarboties.

Pirmsskolā bērns mācās nepārtraukti: ikdienas situācijās, savstarpējās attiecībās ar citiem bērniem un pieaugušajiem, patstāvīgās un skolotāja organizētās nodarbībās, pastaigās, izbraukumos, gatavojot maltītes un svinot svētkus.

Lai tas notiktu, skolotājs mērķtiecīgi veido daudzveidīgus uzdevumus un mācību materiālus, atbilstoši iekārto vidi. Skolotājs līdzdarbojas un novērtē bērna sniegumu un attīstību, palīdz, ja nepieciešams. Bērns darbojas kopā ar skolotāju, uzklausa viņu, taču vienlaikus domā un dara pats, apzinās, ko vēlas paveikt un sasniegt.

Avots: www.skola2030.lv

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds”.