Latviešu tautas tradīcijas teic, ka Ziemassvētkos uz galda jābūt deviņiem ēdieniem, lai nākamais gads būtu pārticis un bagāts.

Senajiem latviešiem ziemas saulgrieži bija zemkopju ieražu svētki, kuri saistījās ar gaismas atgriešanos un ražas novākšanas visu lielo darbu padarīšanas svētkiem. Tāpēc uz galda tika liks viss, kas izaudzēts un sabērts klētīs. Ja šobrīd šos svētkus vairāk saistām ar klusuma un miera svētīšanu, senlatviešiem tas bija līksmības pilns laiks.

Kā norāda tradīcijas, uz Ziemassvētku mielasta galda jābūt šādiem deviņiem ēdieniem: zirņiem un pupām, lai nebūtu jāraud; pīrāgiem, lai mūs vienmēr sagaida jauni pārsteigumi; bietēm un burkāniem, lai turētos veselība; piparkūkām, lai netrūkst mīlestības; apaļas formas mīklas cepumiem, lai būtu daudz saules; štovētiem kāpostiem, lai pietiktu spēka; putnu gaļai, lai gūtu labus panākumus; zivīm, lai vienmēr pietiktu naudas; cūkgaļai, lai neaptrūktos laime.

Vēl tradicionāli jāievēro vairāki priekšnoteikumi. Piemēram, zirņiem jābūt pelēkiem, bet pīrāgiem jābūt ar speķi. Vispiemērotākā cūkgaļa ir cūkas šņukurs. Bet, tīrot zivis, to zvīņas jāliek maciņos, lai nākamajā gadā neaptrūktos nauda.

Bez nosauktajiem deviņiem ēdieniem uz galda vēl jābūt maizei, lai tās nākamgad nepietrūku.

Tāpat senie latvieši uz galda lika medalu, kvasu, rūgušpienu vai paniņas.

Kopš laikiem, kad hercogs Jēkabs uz Latviju atveda kartupeļus, latvieši ziemas saulgriežos iemīļojuši arī mieloties ar krāsnī ceptiem kartupeļiem. Pirms tam latvieši cūkas šņukuru ēda ar grūbām.

Kā saldo ēdienu pēc tradīcijām var pasniegt maizi ar ievārījumu, maizes biguzi (rupjmaizes deserts ar dzērveņu sulu un medu) un apaļus raušus. Kurzemē kā saldēniens ir sklandrauši.

Un vēl pēc senču tradīcijām uz galda noteikti jābūt sālij un ugunij, kas sola svētību nākamajam gadam.

Divas liepājnieces – māksliniece Inga Kleina un Latviešu biedrības nama vadītāja Vita Hartmane – portālam apstiprināja, ka Ziemassvētku mielasta galdu klājot, vadās pēc senču tradīcijām.

I.Kleina stāsta: ”Ziemassvētki ir tie, kad pirmo reizi sezonā štovēju kāpostus. Tieši šajā laikā tie visvairāk sakārojas. Vēl neiztiekam bez cūkas šņukura – to Aivars vienmēr sagādā.”

Viņa atzīst, ka ir gatava baudīt visdažādākos ēdienus, bet Ziemassvētku galdā viņu mājās jūras ķemmītēm nav jābūt: ”Kaut esmu gardēde un labprāt mielojos ar neikdienišķiem ēdieniem, Ziemassvētkos pieturamies pie latviskiem un vienkāršiem ēdieniem.”

V.Hartmane skaidro: ”Esmu tradicionālu vērtību piekritēja, jo uzskatu, latviskās tradīcijas jānodod nākamajām paaudzēm.”

Tādēļ viņas ģimenes Ziemassvētku mielasta galdā: ”Viss ir kā latviešu ticējumos – apaļš. Piparkūkas mums apaļas. Ir zirņi, pupas, maize, rauši. Jo apaļās formas nes sauli, auglību. Tie ir simboli, jo tieši Ziemassvētku vakarā taču atgriežas saule – diena kļūst garāka.”

”Un nevieni Ziemassvētki mūsmājās nav bez cūkas šņukura,” turpina V.Hartmane: ”Turklāt man kā vecmāmiņai ļoti atbildīgi jāskaidro latviešu tautas ticējumi mazbērniem, lai viņi nenobītos. Bet tas jādara, jo citādi viņi nezinās senču ticējumus.”

Jautāta, vai viņas ģimenes Ziemassvētku galdā tiek likts arī kāds modīgāks ēdiens, V.Hartmane klāsta: ”Jaunmodīgs man galda servējums – galdauts, trauki u.c. Jaunmodīgos ēdienus atstājam Jaungada svinībām. Tad ir gan dažādi salāti, gan citi moderni ēdieni un dzērieni. Ziemassvētkos ir tikai sarkanvīns.”