Pārpildīta zāle Liepājas Olimpiskajā centrā, sirsnīgi, skaņi aplausi un vēlme vienu vai citu dziesmu klausīties vēl un vēl bija vislabākais apliecinājums tam, ka “Čikāgas piecīši” ir vērtība, kas iegūlusi daudzu Latvijas cilvēku sirdīs. Un kā ne, ja ar šās aizjūras latviešu grupas dziesmām dzīvojam jau no sešdesmito gadu vidus, no tiem laikiem, kad paslepus tās tika pārrakstītas no lentes lentē, skanēja un tika dziedātas gan jauniešu ballītēs, gan pie svētku galdiem ģimenēs.

Liepājniekiem sestdien dziedāja Alberts Legzdiņš, Armands Birkens, Janīna Ankipāne, Uldis Streips, Alnis Cers un Lorija Vuda un daudziem lika nopūsties: “Ir atkal tik skaisti kā jaunībā!” Jā, gadi neko nav nodarījuši ne ansamblim, ne tā dziesmām un humora pieskaņai, ne klausītāju attieksmei. Lai arī tai nebija tās gaviļu pieskaņas, kāda bija 1989.gadā Mežaparka estrādē, Atmodas vilnī esot, svētku izjūta bija arī tagad. Jo sevišķi mīļa bija uzstāšanās kopā Liepājas bērniem – ansambli “Gaismiņa”. Un, protams, bija gandarījums gan par mazo letiņu, gan šūpuļdziesmu visiem maziem latvju bērniem, gan bērnu taisīto karodziņu, tāpat kā par sen zināmajiem kurpniekzeļļiem un viņu kārajiem skatieniem, par tautas skaitīšanu, par pastaigu Rīgas ielās, par atzīšanos, ka garšo alus, par trim zvaigznēm, zem kurām silti pat zem ledus lietus. Un, protams, par draisko “Hei lai lī, lai lī lā”, kuru, tiesa, šodienas piecdesmitgadīgie un sešdesmitgadīgie savulaik Latvijā dziedāja ar mazliet sarkastiskākiem vārdiem, nekā tie skanēja sestdien. Un ne tikai viņi. Izrādījās, ka šī dziesma zināma pilsētas galvam Uldim Seskam, kura balss itin labi iederējās kopskaņā ar “Čikāgas piecīšiem”. Vakar ansamblis ar koncertu “Kad Latvijai bij’ 90” viesojās Ventspilī, bet rīt, 18.novembrī, tas dziedās Rīgā, arī pie Brīvības pieminekļa.

Līvija Leine,
“Kurzemes Vārds”

“Čikāgas piecīšu” dziesmas saviļņo jau vairākas paaudzes.